Pret bailēm no vakcinācijas - ar zināšanām un faktiem

Masalu uzliesmojums ar daudziem tūkstošiem saslimušo Eiropā, ziņas par sen aizmirstā poliomielīta jeb bērnu triekas gadījumiem Vidusāzijā - šie satraucošie fakti nepārprotami liecina, ka vakcinācijas loma sabiedrības veselības nodrošināšanā nedrīkst novērtēt par zemu. Kaut gan par difteriju vai tuberkulozi bērnu vidū, Latvijā, par laimi, dzirdam salīdzinoši reti, eiforijai par to, ka šīs bīstamās infekcijas mūs neapdraud, nav nekāda pamata.

Vakcīnas - daudz drošākas un efektīvākas nekā agrāk

Lai izprastu vakcinācijas darbības principus un kliedētu aizspriedumus, svarīgi zināt vakcinācijas vēstures svarīgākos notikumus. Pirmais ir angļu ārsta Dženera 1796.gadā veiktais atklājums, ka no tolaik Eiropā ļoti postošajām melnajām bakām cilvēka imūnsistēmu var aizsargāt ar nekaitīgāku baku vīrusa variantu. Savā eksperimentā viņš izmantoja cilvēkam pilnīgi nekaitīgo govju baku izdalījumus, proti, ievadīja tos savam dēlam, kurš ieguva imunitāti. Divus gadsimtus vēlāk šī atklājuma rezultātā bakas ir pilnībā izzudušas no mūsu planētas.

Otrs atklājums ir slavenā franču mikrobiologa, ķīmiķa Luija Pastēra 19.gadsimtā atklātā vakcīna pret trakumsērgu. Līdz tam trakumsērga bija pilnīgi neārstējama un traku dzīvnieku kodumi cilvēkam nozīmēja drošu nāvi. Luijs Pastērs, eksperimentējot ar trušiem, veicināja atkārtotu novājināta vīrusa iekļūšanu smadzenēs, kas nodrošināja imunitāti pret šo slimību. 1885.gadā zinātnieka jauniegūto vakcīnu saņēma traku suņu sakosts zēns vārdā Jozefs Meisters - pirmais cilvēks, kuram dzīvību glāba šis nozīmīgais zinātnieka atklājums.

Kopš pirmajiem eksperimentiem zinātne vakcinācijas jomā ir spērusi milzu soļus, radot ļoti daudzas drošas, pārbaudītas un efektīvas vakcīnas cīņai ar infekcijas slimībām. Mūsdienās praksē galvenokārt tiek izmantotas rekombinētas vakcīnas, kas nozīmē, ka vakcīnu sastāvā neietilpst novājināti vīrusi vai mikrobi, par kuriem nezināšanas pēc vecāki varētu bažīties, ka tie var izraisīt saslimšanu. Vakcīnas satur tikai atsevišķu slimību izaucēju būvelementus, atsevišķus fragmentus. Ievadot tos vakcīnas veidā, cilvēka dabīgā imūnsistēma tiek it kā apmācīta un iegūst imūnatmiņu - saskaroties ar slimību, tā to pazīst, un cilvēks nesaslimst. Nezināšanas dēļ raisītā pārspīlētā baiļošanās, ka organismā ar vakcīnu tiek ievadīti sveši antigēni, vīrusi un baktērijas, nav pamatota, jo jaunās vakcīnas ir daļēji sintezētas, izmantojot gēnu inženieriju.

Ja šos faktus nezina vecāki, tas ir saprotams, bet nebūtu pieļaujams, ka pret vakcināciju aģitē arī paši mediķi, kā reizēm nākas dzirdēt plašsaziņas līdzekļos. Iespējams, arī viņiem reizēm pietrūkst jaunākās informācijas par tās vai citas vakcīnas sastāvu, iedarbību. Taču jāuzsver, ka medicīniskā izglītība ir uz pašu mediķu sirdsapziņas, tās iegūšana ir atkarīga no paša medicīnas darbinieka iniciatīvas un vēlmes apgūt jauno un progresīvo, un zinu, ka vairums mediķu to arī dara.

Enoks Biķis, Latvijas Pediatru asociācijas prezidents