Par bērnu "dakteru spēlītēm"!

Lasītāja jautā: "Manam bērnam ir pieci gadi, un viņam ir pastiprināta interese par vietiņu zem nabas. Divatā ar kādu bērnu spēlēties nevaru atstāt - jo tad lien zem segas un kaut ko dara - guļas virsū utt., rāda arī krāniņu, un šodien bērnudārza audzinātāja sūdzējās, ka vilcis biksītes meitenei nost. Kā pareizi rīkoties un ko tādās situācijās teikt un darīt?"

Atbild bērnu psihiatrs Gunārs Trimda:

"Ap gadu, divu gadu vecumu bērns saprot, ka ir atšķirība starp zēniem un meitenēm. Nedaudz vēlāk, 3-5 g.v., kad bērns identificējas ar sava dzimuma vecāku, rodas jau pastiprināta interese par to, "kāds esmu es, kāda ir viņa". Tad bērns aplūko un demonstrē savus dzimumorgānus, sākas "dakteru" spēles. Galvenokārt tas uztrauc vecākus viņu dzimumaudzināšanas, pareizāk būtu teikt - tās neesamības dēļ.

Dzimumorgānus bērns uztver tāpat kā jebkuras citas ķermeņa daļas - rokas, kājas, degunu, ausis.

Vecākiem arī vajag uzturēt tādu attieksmi, ka dzimumorgāni nav ne labāki, ne sliktāki par citiem orgāniem, nevajag bērnu kaunināt, radīt viņā vainas sajūtu.

Bērnam nav seksuālās tieksmes kā pieaugušajiem, ir tikai vēlme izzināt nezināmo, iepazīt savu ķermeni.

Tāpat kā citās dzīves sfērās, bērnam savā seksuālajā attīstībā ir nepieciešama vadība un atbalsts. Piemēram, uzzinot, ka bērni spēlēja “slimnīcu”, taktiski izjautājiet bērnu: kas bija “dakteris”? Kas bija “pacients”? Kas sāpēja “slimniekam”? Ko ārstēja un aplūkoja “dakteris”? Ja esat pārliecināti, ka viss ir normāli, varat atstāt savu meitu vai dēlu mierā. Tas ļaus jums saglabāt atvērtību, vienkāršību un sapratni attiecībās ar viņu. Tad bērns nebaidīsies stāstīt jums par to, kur bijis, ko izzinājis un ar ko nodarbojies. Bet mēģinājums noslēpt “slimnīcas” spēlēšanas faktu, kurš tika aprakstīts augstāk, liecina par intuitīvu nojautu: “Mamma nesapratīs un nepiekritīs.” (Jo arī jums droši vien tā ir bijis, kad it kā nevainīgā situācijā pēkšņi rodas izjūta: "O-o-oi, tūlīt es "dabūšu"!")  Ticiet, ka bērni līdz tam laikam, kamēr jūs tos neesat sapliķējuši un izlamājuši, pat nenoprot, ka spēlē “sliktu” spēli. Bet sods ir spējīgs saasināt to uzmanību un tagad jau izraisīt pilnīgi apzinātu un mērķtiecīgu interesi par šo spēli, lai saprastu: “Kas gan tajā ir tāds neparasts? Kāpēc tā ir “slikta”? Ar ko tā atšķiras no jebkuras citas?”

Pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem labāk ir nevis vienkārši aizliegt spēlēt “nepieklājīgas” spēles (jo jūs nevarēsiet pateikt, ar ko tā ir slikta!), bet gan izskaidrot, ka ar cilvēka ķermeni var rīkoties tikai viņš pats. Meiteni noteikti vajag brīdināt, ka nedrīkst bāzt nekādus priekšmetus makstī un anālajā atverē, tāpat kā degunā vai ausīs.

Bez tam paši paspēlējiet ar bērnu "slimnīcu"

Pie tam neuzmācīgi izskaidrojiet, kādas “procedūras” atļautas, bet kādas nav.

Pievērsiet viņa uzmanību tam, ka nedrīkst uzstāties visu laiku vienā un tajā pašā lomā un nav vērts piekrist spēlei, ja nav vēlmes to spēlēt. Iemāciet bērnam citas, interesantākas spēles, aktivizējiet un atbalstiet viņa izzinošo aktivitāti.

Pēc informācijas piekļūšanas mēra sākas seksuālās bērnu spēles, biežāk par visu - ģimenes spēles fragmenti. Dažreiz bērni imitē pieaugušo darbības, tēlojot dzimuma aktivitātes jebkuru formu. Atklājot tādas spēles, pieaugušie satraucas. Bet tas nav iemesls nedz jokiem, nedz sašutumam. Seksuālas spēles veselam bērnam neizraisa dzimumuzbudinājumu, un kamēr nav korektas pieaugušā iejaukšanās, viņš spēlē neapzināti, uztverot šo dzīves pusi kā pilnīgi dabisku un neatņemamu.

Ja pieaugušais sāk pastiprināti izjautāt, kā viss bijis, tirdīt detaļas, kaunināt - bērna uztvere tūlīt pat mainās, viņš sāk saprast, ka iekļuvis kaut kādā īpašā apgabalā, kas ir dedzinoši interesants un ļoti aizliegts.

Bērnu seksuālās spēles nenes tādu kaitējumu kā sods par tām!

Bērnam bieži ir nesaprotama soda jēga, bet vienmēr paliek izjūta: ja viņa rīcība ir slikta, tad tas nozīmē, ka arī viņam tuvie pieaugušie, kurus viņš atdarina, dara kaut ko neatļautu, netīru un piedauzīgu. Tas rada psiholoģisku barjeru starp bērnu un vecākiem, var būt  pamats kompleksu attīstībai, kļūt par slepenu pārdzīvojumu un visvisādu minējumu avotu.

Ja nefiksē bērna uzmanību uz seksuālām spēlēm, novērš viņu no tām, ar kaut ko ieinteresējot, šīs spēles parasti paiet kā īsa epizode un paliek tikai neskaidras atmiņas. Vecāku uzmanībai jābūt piesaistītai citam: ļoti svarīgi, lai zēnam būtu puiciskas intereses un aizraušanās, bet meitenei nebūtu svešs nekas jaunavīgs. Bet visā jābūt savam "zelta viducim".