Motivēt mazuli labai uzvedībai

Cik reižu dienā mazulis saņem vecāku uzslavas? Un cik reižu – aizrādījumus? Vai nav tā, ka laba uzvedība un panākumi tiek uztverti kā pašsaprotami, taču uz pārkāpumiem reaģējam ar saasinātām emocijām? Vajag vai nevajag bērnu sodīt un vai par labu uzvedību mazajam būtu jāsaņem balva, stāsta psiholoģe Marija Ābeltiņa.

Ar pozitīvo uz panākumiem

Lai motivētu bērnu labai uzvedībai un sasniegumiem, tie ir jāpamana un jānovērtē. Kaut vai ar uzslavu vai nelielu balvu: saldumiem, rotaļlietu.Protams, svarīgi, lai apbalvojuma apmērs būtu adekvāts paveiktajam! Arī vecāku prasības jāsamēro ar bērna spējam. Reizēm vecāki no maza bērna gaida par daudz, piemēram, ka trīsgadnieks pats spēs sakārtot savu istabu. Svarīgi ir pamanīt kaut vai bērna labo gribu. Šādā vecumā kārtošana plūstoši var pāriet arī rotaļā, taču nozīmīga ir pati vēlme, par ko bērnu noteikti vajag uzslavēt. Mazus darbiņus vecāki var paveikt kopā ar bērnu, un ļoti svarīgi ir bērnam rādīt savu piemēru. Diez vai mazais vēlēsies kārot savas rotaļlietas, ja redzēs, ka vecāku mantās valda nekārtība. Vecākiem pašiem ir jādara tas, ko viņi sagaida no bērna un piemēram jāsakrīt ar vārdiem. Ja vecāki ir konsekventi savās prasībās un darbībās, ir viņiem ir vieglāk būt autoritātēm bērna acīs un būvēt savstarpējās attiecības uz izpratnes un uzticēšanās pamata. Vecākiem mazulim jāskaidro un jāstāsta par vēlamo uzvedību un rīcību, un pienākumi jāpasniedz kā priecīga rotaļa, nevis nasta, pretējā gadījumā arī bērns apgūst – skat, darbs ir slogs un es par katru cenu centīšos no tā izvairīties!

Reizēm mazulis kaut ko jaunu un līdz šim neierastu paveic nejauši. Vecākiem noteikti to vajag pamanīt un uzslavēt: Kādu tu jauku zīmējumu uzzīmēji! Cik tev labi izdevās aizpogāt jaciņu! Cik labi tu sakārtoji klučus! Un tml.

Ja mazais niķojas

Ja bērns nerīkojas tā, kā vecāki no viņa sagaida, turklāt apzināti, ir kašķīgs un neklausa, galvenais panākumu stūrakmens ceļā uz labu uzvedību ir konsekvences ievērošana un spēja mazulim izstāstīt, kādas viņa darbībai būs sekas. Un šīm sekām jābūt adekvātam nodarītajam. Nedrīkst bērnu sodīt vardarbīgi – ne fiziski, ne emocionāli. Tipisks aplams sods ir bērnu ierobežot, atņemot kādu mīļu lietu vai aizliegt darīt kādas iecienītas nodarbes, norāt. Protams, ir tikai cilvēcīgi, ka vecākiem bērnu niķi var izraisīt saasinātas emocijas, taču aizrādot bērnam, nevajag kritizēt viņu kā personību, sakot: Tu esi slikts! Vai: Tu esi muļķis, un tamlīdzīgi, bet gan norādīt uz to, ka bērna veiktā darbība ir bijusi nepieņemama. Ir taču starpība, vai sakām: Tu esi slikts, jo saplēsi vāzi, vai arī: Tas bija slikti, ka tu saplēsi vāzi, vai ne?

Vecāki kopā ar bērnu var izrunāt dažādas situācijas un vienoties, kādas pārkāpuma gadījumā būs sekas jeb sods. Ja bērns vienošanos neievēro, iestājas sekas, kam tomēr nevajadzētu būt bērna sāpināšanai! Soda būtība ir mainīt bērna uzvedību, bet vislabāk tā maināma, uzsverot un apbalvojot pozitīvo, nevis saasināti reaģējot uz negatīvo.

Bērni ļoti bieži kaprīzējas, lai pievērstu sev vecāku uzmanību tad, kad viņiem tās trūkst. Dusmas ir ļoti intensīvas emocijas, mazie to jūt un, ja nespēj tādas izraisīt ar labu uzvedību un sasniegumiem, viņi ķeras pie niķiem! Nevajag izlikties to neredzot, taču noteikti nevajag arī reaģēt ar lielu emocionālu iesaisti. Vienkārši jābūt klāt un jāskaidro. Bērni izaicina vecākus, pārbaudot robežas, bet vecāki ir tie, kas šīs robežas veido.

Inga Melberga, speciāli www.maminuklubs.lv

Kā Tu tiec galā ar bērna kaprīzēm?