Mīlestības sinonīms- lutināšana

29. Jul 2010, 12:48

Ko īsti nozīmē vārds “lutināt”? Perinatālā psiholoģe Mirdza Liepiņa atzīst, ka šis vārds var tikt traktēts dažādi un katrs uztver to citādi atkarībā no savas pieredzes.

„Lutināt” parasti sabiedrībā tiek lietots ar negatīvu nokrāsu un tiek likta vienādības zīme ar bērna izlaišanu.

„Lutināt nozīmē ļoti mīļi un jauki izturēties pret bērnu un no šādas izturēšanās nevar rasties negatīvas iezīmes raksturā. Pie lutināšanas pieder gan bērna vēlmju izpildīšana, gan bērna cienīšana, gan viedokļa ņemšana vērā. Jā, tā skaitās kā virsnorma, bet tomēr tā ir jauka un patīkama un, ja esam saņēmuši kaut ko, tad no saņemtajiem resursiem bērns spēs dot arī citiem,” stāsta Mirdza Liepiņa.

Izlutināts bērns ir bērns, kas tiek ļoti mīlēts. Lutināšana ir mīlestības izpausme, tomēr katrai rīcībai ir robežas. Ikvienam vecākam vajadzētu saprast, vai viņš lutina bērnu ar materiālām vērtībām vai atrod ari laiku aprunāties, samīļoties, parunāties. Ne viss, ko vecāki sniedz bērnam, ir tiešām vajadzīgs. Vai tiešām katrā iepirkšanās reizē bērnam vajag iegādāties jaunu automašīnu vai Bārbijas lelli, ar kuru bērns spēlēsies tāpat viens pats? Mūsdienu vecāki ļoti bieži vienkārši „atpērkas” no bērniem ar materiālām vērtībām, tāpēc lutināšana iegūst negatīvu nokrāsu- bērns rezultātā negūst emocionālu gandarījumu un netiek veidota atgriezeniskā saikne, jo patiesās vērtības, kas bērnam būtu svarīgas, tiek aizvietotas. Bērnam paliek materiāls, nevis nepieciešamās dzīvās emocijas.

Kāpēc bērni rīko traci veikalā?

Ja godīgi, bērnam ir vienalga, ar ko viņš rotaļājas – tā var būt pat plastmasas pudele, kurā mamma iebērusi rīsus vai grūbas, tomēr tām jābūt kopīgām rotaļām. Ja bērns nejūt šo mīlestību, viņam rodas trūkuma un tukšuma sajūta, bet viņš nezina, kas tas ir, tāpēc arī veikalā tiek rīkoti trači un bērns vienkārši brēc pēc kaut kā. Katrs vecāks sniedz pēc izpratnes – drēbes, mantas, bet nereti aizmirst iedot to, kas ir vajadzīgs – mīlestību.

Vai, ņemot bērnu rokās, var izlutināt?

Jautājums “Vai bērnu drīkst ņemt rokās?” skan briesmīgi. Kā var nedrīkstēt? Bērniņa komunikācija ir caur skaņu, caur kustībām. Ja bērns kaut kādā veidā vēlas pievērst uzmanību, tātad viņam ir kāda vajadzība. Kas vēl labāk var nomierināt bērniņu kā māmiņa – bērns pazīst viņas sirdspukstus, ķermeņa skaņas un smaržu. Ņemot rokās bērnu, mamma un tētis bērniņu iepazīst, nevis izlutina.

Augs bērniņš lielāks, aug arī viņa pārliecība pašam par sevi. Kad bērniņam būs skumji vai viņš vienkārši vēlēsies samīļoties, viņš pienāks un to izdarīs. Lielāki bērni un pieaugušie šādos mirkļos var piezvanīt kādam un parunāties, bet tā kā zīdainītis neko tādu nevar, tad mazais ir jāņem rokās.

Reizēm māmiņas saka – „Bet viņam taču nekā netrūkst, viņam ir tikai garlaicīgi.”. Jā, ir garlaicīgi un tieši tāpēc māmiņai ir laiks iesaistīties un izklaidēt mazuli. Zīdainītis vēl nemāk sevi izklaidēt ilgāk par 15 minūtēm, tāpēc māmiņas komunikācija un uzmanības netiek uztverta par negatīvu lutināšanu, bet gan par mīlestības izrādīšanu.

Vai ir iespējams mīlēt par daudz?

Perinatālā psiholoģe Mirdza Liepiņa uzskata, noteikti nē, jo jebkuram cilvēkam primārais ir un paliek mīlestība. Bērns sajūt emocionālo kopābūšanu, kas viņu piepilda un attīsta kā personību.

Ko darīt ar izlaistiem bērniem?

Arī izlaistus bērnus sauc par izlutinātiem. Vecāki uzskata, ka ir devuši visu un pat par daudz, bet nav devuši to, kas ir vajadzīgs. Kā iepriekš minēts, arī lutināšanai ir robežas, tāpēc ir vajadzīga disciplīna un robežas, kas dod drošību un ienes skaidrību. Arī tas pieder pie mīlošas audzināšanas.

Bērni savās ikdienas darbībās ir kā mazie pasaules pētnieki. Viņiem nav radīta dzīves likumsakarības un viņi ir apdalīti, jo viņi nav iepazīstināti ar dzīvi. Viņi vēlas piepildījumu un sniedz rokas pretī, bet, ja vecāki iedod tikai materiālas vērtības, tad viss, kas ir vajadzīgs, tiek atņemts.

Kā iemācīt bērnus cienīt apkārtējos?

Mirdza Liepiņa min brīnišķīgu piemēru no ikdienas, kad var redzēt, ka bērns uztver gan runāšanas toni, gan saturu. „Vecmāmiņa vēlas tikt pie atvilktnes, bet mazmeitiņa zīmē blakus. Pienāk vecmāmiņa un saka „Paej nost”. Nemaz neceriet, ka mazmeitiņa pakustēsies. Ja vecmāmiņa šo tekstu saka citā tonī un veidā, piemēram, „Mazmeitiņ, lūdzu, palaid, man te kaut kas ir jāpaņem”. Tad bez ierunām tas tiks izdarīts,” stāsta psiholoģe.

Cienot bērnus, arī bērni iemācās, kas ir cieņa. Jebkurš cilvēks ir personība ar savām vēlmēm un iegribām. Tāpēc nenocieni bērnu, bet noskaidro, ko viņš vēlas un pēc iespējas ātrāk pievērsies mazulim!

Mirdza Liepiņa sniedz īsu un kodolīgu padomu: „Lutināšanas otrs sinonīms ir mīlestība. Jautājiet sev! Nav vecāku, kuri nemīl savu bērnu!”