Ko darīt, ja bērns ir nepacietīgs?

Ko darīt, ja bērns ir nepacietīgs, bieži zaudē savaldību un slikti uzvedas, pastāstīs Diāna Zande, atbildot uz kādas māmiņas jautājumu. 

JAUTĀJUMS

Vēlētos uzzināt, vai nepieciešams un vai iespējams mazam bērnam trenēt pacietību. Lieta tāda, ka bērns (puika, 2 gadi un 8 mēneši), esot kopā ar mani, nespēj ne mirkli nostāvēt mierā vai būt kluss, vai arī pieņemt, ka atsevišķās situācijās es nevaru veltīt nedalītu uzmanību viņam, bet, piemēram, nepieciešams veikalā pārmīt kādu vārdu ar pārdevēju, ciemos pārmīt kādu vārdu ar citām personām, rāmi pagaidīt rindā pie ārsta un līdzīgi.

Ja neatbildu uzreiz un pilnībā uzmanību veltot tikai viņam, sākas uzmanības pievēršana, kura pārsvarā ir iesišana man, bet tikpat bieži arī kādu nevēlamu darbību veikšana - durvju skaļa sišana, tādu mantu aiztikšana, par kurām viņš zina, ka tieši viņam tās nav atļautas (šajā gadījumā ir runa ne par mājām, bet par ciemos būšanu).

Varbūt šajā vecumā bēnam nemaz nav jābūt pacietīgam?

Virkne padzīvojušu pieaugušo nemitīgi uzsver, ka bērns ir jāper, jo nemaz un nenieka neklausa pieaugušo "komandām", ka ir izlutināts, ka mana sarunāšanas metode novedīs pie tā, ka viņš kļūs par mazgadīgo noziedznieku.

Varbūt ir ieteicams vērsties pie kāda speciālista, kurš palīdzētu atrast pareizo audzināšanas pieeju, lai mēs visi būtu laimīgi un man kā mammai nebūtu nemitīgi jāuzklausa pārmetumi, ka nepareizi audzinu, ka lutinu, ka bērns ir ļaunuma iemiesojums u.tml.? Cenšos izvairīties no situācijām, kurās zinu, ka bērns rīkosies šādi, taču nevaru jau tiktāl izolēties, ka dzīvojam tikai mājās.

Uz 1 gada un 4 mēnešu vecumu apmeklējām neirologu sakarā ar miega traucējumiem un to pašu kaušanos. Neirologs bērna temperamentu atzīmēja kā virs normas aktīvu. Tāpat norādīja, ka kaušanās apstāsies, kad bērns sāks runāt. Jā, tā tiešām arī notika, jo kaušanās ļoti samazinājās, kad bērns sāka mācēt jau kaut ko izstāstīt.

Šī gada septembrī ir uzsāktas bērnudārza gaitas, kuras ir visai veiksmīgas - bērns iet ar prieku, viņam patīk, labi iekļaujas kolektīvā, taču, tā kā ir straujš un skaļš, audzinātājām ir jāvelta papildus uzmanība, lai nerastos lieli konflikti. 

Atbild psiholoģe Diāna Zande:

Situācija ir nedaudz komplicēta un, kaut arī māmiņa šo situāciju apraksta tiešām precīzi un izvērsti, man nav iespējams sniegt tikpat precīzas atbildes, jo neesmu redzējusi bērnu. Man nav arī īsti skaidrs, vai mazulis vienmēr ir bijis ļoti prasīgs (es domāju, arī zīdaiņa vecumā) vai prasība pēc tūlītējas uzmanības sākusies vēlāk. Tas var būt svarīgi, jo dod skaidrāku priekšstatu par to, vai bērna uzvedību nosaka neiroloģiski procesi vai tā ir vairāk iemācīta saskarsmē.

Jebkurā gadījumā, pēršana un cita fiziska iespaidošana nesniegs labumu, tikai vairos mazuļa agresiju, kas var izpausties slēptā veidā vai arī uzvedībā. Kaut arī iepriekšējās paaudzes šādu audzināšanas metodi izmantoja kā normu, tā ir radījusi daudz problēmu - zemu pašapziņu, agresīvu attieksmi pret līdzcilvēkiem un sliktas attiecības jau pieaugušajiem bērniem ar saviem vecākiem. Jā, iekaustot bērnu mēs varam panākt to, ka viņš PAKĻAUJAS KOMANDĀM, ir "izdresēts", nevis iemācās pats sevi vadīt un regulēt savas emocijas.

Tai pat laikā ,ne vienmēr visu var panākt ar sarunām. Pārtraukuma metode, kuru izmanto bērnudārzā, nav pazemojoša un palīdz mazulim nomierināties. Šo varat izmantot arī mājās, jo nereti pārtraukums nepieciešams visiem, arī pieaugušajiem. Māmiņa raksta, ka mazulis negrib nākt mājās. Vai esat mēģinājuši mainīt savu uzvedību - nepievēršot mazulim uzmanību, nemudinot viņu nākt, bet, piemēram, apsēžoties un palasot žurnālu? Šī nav ideālā metode, kā dabūt bērnu ārā no grupiņas, bet dažreiz ļoti palīdz, ja mamma vai tētis uzvedas citādi, nekā mazulis ir pieradis.

Ja runājam par temperamentu - bērni, kuri ir ar paaugstinātu motoro aktivitāti un pauž daudz negatīvu emociju, daudz labāk pieņem stingru, bet draudzīgu disciplinēšanu, nevis sodu, kas viņus tikai sadusmo. Ko nozīmē disciplinēšana un robežu nospraušana, labi aprakstīts divās Jana Ūves Roges grāmatās - "bērniem nepieciešamas robežas" un "Vecāki nosaka robežas", pirms dažām dienām vēl redzēju Jumavas grāmatnīcā. Tiešām, labas grāmatas vecākiem.

Par pacietību - tā attīstās vēl līdz pirmsskolas laikam un pirms 3 gadu vecuma ir ļoti ļoti ierobežota. Tai pat laikā , Jūs to varat trenēt - rotaļas, kurās kādu laiku jāsēž mierā, vai rotaļas, kur dalībnieki kaut ko dara pēc kārtas un ir nedaudz jāpagaida, lai tiktu pie sava darāmā, piemēram, kopīgs zīmējums, kur katrs dalībnieks velk vienu līniju, tad otrs, tad atkal pirmais... un beigās izveidojas kopīgs zīmējums. Vai arī - mācāmies skaitīt, kur viens saka 1, otrs - 2, pirmais - 3, utt. Vai būvēt torni no klučiem šādā veidā.

Ja vien māmiņai ir iespējams, būtu labi apmeklēt psihologu, lai pārrunātu mazuļa attīstību, kā arī lai psihologs varētu novērot mazuli un ieteikt idejas, kā uzlabot mazuļa uzvedību. Ja vēlaties noskaidrot vairāk par mazuļa temperamentu, varat nākt pie manis, jo es nodarbojos ar temperamenta izpēti. Un saprotot bērna nervu sistēmas darbību, būs vieglāk izprast viņa uzvedību.

Veiksmi!

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU PSIHOLOGAM!

Aicinām piedalīties pētījumā par sajūtām, kļūstot par vecākiem! 

Lai būtu iespējams veikt kvalitatīvu darbu, nepieciešams ļoti  liels skaits ģimeņu, kuras ir ar mieru piedalīties aptaujā, kura notiks trijos etapos – pirmais – grūtniecības trešajā trimestrī, otrais – 3 mēnešus, bet trešais – 6 mēnešus pēc dzemdībām. Aptaujas ir konfidenciālas, individuālie dati netiks izpausti, tie tiks analizēti tikai apkopotā veidā. Jūsu epasti netiks izmantoti nekādā citā veidā, kā tikai šī pētījuma anketu nosūtīšanai. Katra aptauja ietver vidēji 60 – 70 jautājumu, un atbildēt var 10 – 15 minūšu laikā. Ja Jūsu ģimene (ABI partneri) piekrītat piedalīties visos pētījuma etapos un šobrīd rit grūtniecības 3. trimestris, lūdzu, rakstiet man dizande@inbox.lv  , lai es Jums varētu nosūtīt 1. aptauju komplektu un pastāstīt par tālākajiem mūsu sadarbības soļiem.