Ķermeņa kontrole un pozitīvs pašvērtējums

Ikviens no mums grib justies labi tāds, kā viņš ir. Taču sabiedrībā iesakņojušies skaistuma un veiksmes stereotipi, un neatbilstība standartiem nereti liek justies slikti. Tas, cik pozitīvs pašvērtējums cilvēkam būs, kad viņš pieaugs, veidojas jau agrā bērnībā, un tas ir cieši saistīts ar ķermeņa kontroli jeb to, cik labi mēs jūtamies savā ādā.

Psihologi izpētījuši, ka ķermeņa kontrolei ir būtiska nozīme tajā, cik apmierināts vai neapmierināts cilvēks jūtas par sevi, kā arī cik laimīgs un veiksmīgs viņš ir. Ķermeņa kontrole ietekmē gan viņa spējas kontaktēties ar citiem, gan veidot attiecības ar pretējo dzimumu un kāpt pa karjeras kāpnēm. Pētījumi liecina, ka viena trešā daļa sieviešu un viena ceturtā daļa vīriešu nejūtas labi ar savu ķermeni.

Pirmsskolas vecuma bērniem nav izteiktas sajūtas par savu ķermeni. Tas ir iemesls, kāpēc vecāki, šai lietai bieži vien pievērš pārāk maz uzmanības, turklāt ar it kā nebūtiskām piezīmēm par bērna izskatu un atšķirībām, negribot var iestāstīt, ka bērns nav tik labs un skaists kā citi. Vecāki ļoti lielā mērā spēj ietekmēt  bērna  pašvērtējumu.

Tāpat nonākot socializācijas pirmajā nopietnajā procesā, vienalga vai tas notiek bērnudārzā vai mājās, vecākiem nevajadzētu norādīt, ar ko bērns atšķiras uz citu bērnu fona - ka viņš ir īss, apaļš, vasarraibumains vai ar brillēm, no salīdzināšanas ir jāizvairās.

Lai bērns sevi varētu pieņemt un iemīlēt, viņam jāiepazīst sava ķermeņa tēls, un  šis process ir saistīts ar ķermeņa apzināšanos, kontroli un pozitīvu pašvērtējumu.

Ķermeņa apzināšanās

Sava ķermeņa apzināšanās ir pirmais priekšnoteikums, lai bērnam varētu veidoties pozitīvs pašvērtējums.

Māmiņas pieskārieni zīdainītim jau no pašām pirmajām dzīves dienām ļauj apzināties sevi, tāpēc apskāvieniem un glāstiem ir ļoti liela nozīme. Kad vien varam un jūtam, bērns jāsamīļo – tieši caur fizisku kontaktu bērns sapratīs, ka vecāki viņu mīl.

Apskāvieni un pieskaršanās mazulim radīs tik nepieciešamo drošības sajūtu! Un jā – tieši vecāku mīļums un fiziskais kontakts ar bērnu veicina neatkarību – ja būšu drošs, ka mamma un tētis nekur nepazudīs un ir tepat blakus – arī pasaule man nešķitīs biedējoša un es to varēšu labāk iepazīt!

Pirmajā dzīves gadā bērns tieši ar taustes palīdzību atpazīst priekšmetus un tai skaitā – arī savu ķermeni!

Vecākiem, mazajam jāiemāca – redz, kur tavas rociņas un kājiņas, bet šis ir tavs mazais deguntiņš! Ķermeņa apzināšanos lieliski veicina pirkstiņrotaļas, kas attīsta arī valodu!

Mūžsenā rotaļa ar lācīti palīdzēs iemācīties ķermeņa daļu nosaukumus – vispirms sameklē lāčuka actiņas un austiņas, tad – mammītes un mazuļa.

Lai veidotos pietiekami pozitīva un pilnvērtīga ķermeņa apzināšanās modelis bērnam par sevi, nevajadzētu būt nevienai ķermeņa daļai, kura ģimenē ir tabu, kura netiek nosaukta un par kuru vecāki izliekas, ka tās nemaz nav. Tas vērojams ģimenēs, kur ir liela kautrība. Tādā gadījumā bērns, kontaktējoties ar vienaudžiem, apgūs intīmo ķermeņa daļu nosaukumus, kas vecākus var mulsināt, tāpēc viņiem jābūt drosmīgiem un jānosauc šīs vietas īstajā vārdā. Mazgāšanās process, apslaucīšanās, ģērbšanās, jāpavada ar stāstiem, nosaucot ķermeņa daļas tā, kā tās sauc.

Bērns mācās caur rotaļām. Un vislabāk tādām – ko var aptaustīt, izjust un pagaršot! Viss, kas ir mazs un kur var darboties mazie pirkstiņi, attīsta sīko motoriku, tai skaitā atbild arī par domāšanas un valodas attīstību, tāpec talkā lai nāk zirņi, pupas, kluči un mūzikas instrumenti!

Bērns saņem informāciju ar visiem maņu orgāniem – ar acīm redz apkārtējo pasauli, ar ausīm dzird māmiņas balsi, ar degunu spēj saost gardas pusdienas, bet ar mēli var nogaršot it visu sev apkārt. Vecākiem jāseko, lai bērns saņemtu informāciju par pasauli ar visu ķermeni, maņu orgāniem un ķermeņa muskuļiem – tāpēc svarīgas ir fiziskas nodarbības, rotaļas, dejošana, kustēšanās, jā, pat nerātna dauzīšanās ļaus bērnam sevi labāk apzināties un iepazīt savas iespējas.

Ķermeņa kontrole

Bērns ar laiku apzinās, ka kustības var kontrolēt! Ķermeņa kontrole ir spēja darīt to, ko vēlamies,  lai ķermenis dara.

Pavisam mazs zīdainītis guļot gultiņā rokas un kājiņas kustinās instinktīvi. Viņš tik tikko spēj fokusēt skatienu uz mammītes seju vai sekot grabulītim.

Otrajā un trešajā dzīves mēnesī bērns jau spēj noturēt galviņu un ar rokām tiekties pēc mantiņas.
No ceturtā līdz astotajam dzīves mēnesim sākas lielais rāpošanas laiks, kad tiek iepazīts katrs istabas stūrītis.  Līdz ar orientēšanos telpā mazais sāk apzināt sevi kā atsevišķu būtni un sajust, ko spēj viņa ņiprās kājiņas un rociņas.

Gada vecumā mazais rāpus vai iešus var pieveikt aizvien lielākus attālumus, un protams, no rāpulīša vecuma viņš iesoļo lielajā vertikālo cilvēku pasaulē – šis aizraujošais laiks dod bērnam pavisam jaunu sava ķermeņa apziņu.

Bet divgadnieka pasaules aina jau kļuvusi pavisam aizraujoša – var jautri kustināt  kājas, skraidelējot vai šūpoties, var  darboties ar rociņām un mantiņām, kā vien patīk.

No trīs gadu vecuma līdz pat pirmajam skolas solam bērns apgūst līdzsvara sajūtu, spēj veikt secīgas kustības, viņam uzlabojas ķermeņa koordinācija un ķermeņa kontroles attīstīšanā  var iesaistīt  dažādas sporta aktivitātes, piemēram – peldēšanu, braukšanu ar riteni un lēkšanu!

Bērns nereti ir tik aizrāvies ar jauno iemaņu apgūšanu, ka mums, vecākiem, jānāk talkā, lai palīdzētu viņam novilkt robežas.

Vēl būtiskas lietas, kas ir saistītas ar ķermeņa kontroli  – ēšana, podiņš un gulēšana. It ka gluži vienkāršas un sadzīviskas lietas, taču pietiekami sarežģītas, jo par tām ģimenē bieži veidojas konflikti. Jābūt iecietīgiem un gudriem vecākiem, lai ļautu bērnam mācīties, piemēram, bērns grib ēst pats, lai gan virtuvē pēc tam ir jātaisa remonts un viņam tas ir jāļauj, nevis jāierobežo un jāturpina viņu barot. Vecākiem jāmēģina šo izaicinājumu pieņemt ar prieku, līdzīgi ir ar gulētiešanu– kad bērns iemācās kontrolēt savu ķermeni, tieši gulētiešana ir tas, kas vecākiem nereti sagādā lielas galvassāpes, jo bērns nevēlas iet gulēt laikā un vietā, kuru vecāki ir izvēlējušies, un tad tiek izdomāts viss iespējamais– jāpadzeras, jāpalasa pasaciņa vēlreiz, spiež spilvens. Tāpēc ķermeņa kontroles lietas ir tās, kas vecākiem jāsaprot un jāpalīdz bērnam ar tām tikt galā, jo arī bērnam pašam nav viegli, bet vecākiem jāspēj nokontrolēt savas emocijas šajā periodā.

Bērnam ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņš arvien labāk spēj kontrolēt ķermeni un apgūst aizvien sarežģītākas fiziskās iemaņas. Visas iegūtās spējas vairos prieku par sevi un veidos pozitīvu pašvērtējumu.

Ķermeņa pašvērtējums

Pozitīvs ķermeņa pašvērtējums ir ļoti būtisks, lai cilvēks varētu labi justies. Vecākiem, ir ļoti liela loma tajā, cik labi bērns jutīsies pats savā ķermenī.

Kāds pašvērtējums izveidosies bērnam, kurš bieži no vecākiem vai citiem tuviem cilvēkiem dzirdējis replikas «Cik Tu gan esi neveikls! Tu atkal visu izgāzi un saplēsi! Tu nekam nederi!»

Vecāku attieksme un vērtējums bērnam veido pirmo un spēcīgāko priekšstatu par sevi. Un interesanti, ka arī bieža slavēšana tāpat kā kritika nedos vajadzīgo rezultātu. Daudz vērtīgāk ir bērnam nodrošināt tādas aktivitātes, kuras viņš attiecīgajā attīstības posmā ir spējīgs veikt, un tad vecāki var novērtēt – «Tev gan šodien izdevās varens kūlenis!» vai «Kāds Tu izskaties jauks, kad tik mīļi mums uzsmaidi!»

Vecāki var bērniem stiprināt pozitīvo pašvērtējumu.  Ja pret bērnu pozitīvi izturas ģimenē, viņš izturas pozitīvi sabiedrībā un sabiedrība viņu pieņems. Un pat, ja klasē vai bernudarzā kāds pasmiesies par brillēm vai vasaras raibumiem vai apaļumiem, bērns tam būs sagatavots un būs spējīgs tikt galā, jo būs stiprs personības kodols, lai nesabruktu pēc šīs kritikas.

Lai bērns būtu laimīgs un labi justos, viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir fiziskais kontakts ar vecākiem. Pieskārieni, samīļošana, paņemšana klēpī – tās ir ļoti svarīgas lietas ikvienam bērnam, bet jo īpaši pirmajā dzīves gadā.

Tieši caur pieskārieniem bērns sāk apzināties sevi, savas ķermeņa daļas. Maiga masāža zīdainim, apskāvieni mazulim un bučiņa pirms gulētiešanas bērndārzniekam ir tikpat nepieciešami kā siltas pusdienas un jumts virs galvas.

Pētījumi liecina, ka bērni, kas jau no dzimšanas auguši bērnu namos  un kuri fizisko kontaktu ar aprūpētāju saņēmuši vien brīžos, kad viņiem mainītas autiņbiksītes vai dots ēdiens, sešu mēnešu vecumā uzrāda pazīmes, kādas ir bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.  Tāpēc fiziskajam kontaktam un glāstiem ir ļoti būtiska nozīme un tos nevajag novērtēt par zemu.

Var būt arī tā, ka vecākiem ir grūti pieskarties bērnam, ņemt viņu bieži klēpī, auklēt uz rokām vai skūpstīt. Bērns var atsaukt atmiņā dziļus bērnības pārdzīvojumus, piemēram, vardarbību, kas piedzīvota ģimenē. Taču šīm sāpīgajām atmiņām jāmēģina tikt pāri un jāatceras, ka savam bērnam mēs esam vienīgie vecāki, un viņš vēlas sajust mūsu mīlestību.

Katram pieaugušam cilvēkam esot nepieciešami vismaz  6 līdz 8 apskāvieni dienā. Taču 12 apskāvieni spējot atrisināt pat visdažādākās krīzes. Tāpēc necentīsimies būt pārāk stingri pret saviem mazajiem un dosim viņiem tik nepieciešamo drošību un mīlestību, lai mazie cilvēki izaugtu par drošiem un par sevi pārliecinātiem cilvēkiem.