Kas vakcinācijai kopīgs ar govīm?

Mūsdienās ir grūti iedomāties infekcijas slimības baku uzliesmojumu. Bet gadsimtiem ilgi bakas bija kā bieds cilvēcei un radīja graujošus mirstības rādītājus. Mūsdienās bakas izraisošās baktērijas eksistē vien laboratorijās – 1967. gadā Pasaules Veselības organizācija sāka īstenot vispasaules vakcinācijas programmu, kuras rezultātā 1977. gadā bakas tika pilnībā izskaustas. Kopš šī laika pasaulē nav konstatēts neviens slimības gadījums un tāpēc 1980. gadā Pasaules Veselības organizācija atcēla vakcināciju pret bakām.

Pirmie upuri – faraoni

Vēstures avoti vēsta, ka baku vīruss pirmo reizi parādījās aptuveni 10 000 gadus pirms mūsu ēras. Par tās pirmajiem upuriem tiek uzskatīti faraoni – pirmais zināmais šīs slimības upuris bija Ēģiptes faraons Ramzess V. Zinātnieki konstatējuši, ka valdnieka mūmijas seju kropļo defekti, kas tiek saistīti ar baku slimības atstātajām rētām.

Bakas visbiežāk sākās ar gripai līdzīgiem simptomiem, tad parādījās izsitumi un čūlas, kas vēlāk pārklājas ar kreveli. Ja bakas nenogalināja savu upuri, tad atlikušo dzīvi cilvēks pavadīja ar dziļām rētām uz sejas un ķermeņa. Nereti bakas izraisīja arī aklumu.

Profilakses pirmsākumi – tīša inficēšana

Baku apkarošanā liela loma bija diviem pavērsieniem – pirmkārt, zinātnieki pamanīja, ka izslimojot bakas, cilvēks kļūst pret tām imūns. Otrkārt – ja cilvēks saskarsmi ar vīrusu piedzīvoja ierobežotā daudzumā, slimība noritēja vieglākā formā.

Balstoties uz šiem novērojumiem, aptuveni 1000. mūsu ēras gadā Ķīniešu ārsti sāka īstenot baku profilakses metodi – baku radītās kreveles saberza pulverī un ievadīja pacienta, kas nav saskāries ar slimību, degunā. Indijā, savukārt, dakteri ar asām adatām dūra baku pacientu čūlās, lai pēc tam šīs adatas iedurtu savu veselo pacientu pierē un rokās. Veselais cilvēks saslima ar infekciju vieglā formā, izveseļojās un kļuva imūns. Drīz šīs potēšanas metodes, ko dēvēja par variolāciju, izplatījās arī Eiropā. 17.gadsimta beigās Eiropā mazi bērni pat tika sūtīti uz baku slimnieku mājām, lai par sīku naudu nopirktu baku radītās kreveles! Reizēm veselus bērnus ar nolūku guldīja blakus slimajiem, lai veicinātu inficēšanos vieglā formā un kontrolētos apstākļos slimību uzveiktu.

Lauri par variolācijas metodes izplatīšanu Anglijā 1721.gadā pienākas aristokrātei Mērijai Vortlijai Montagū – diplomāta sievai, kura šo metodi ieraudzīja Stambulā, Turcijā. Pēc tam, kad viņa bija potējusi abus savus bērnus, variolācija kļuva par izplatītu profilakses metodi un visbeidzot sasniedz arī Jauno pasauli - Ziemeļameriku, Dienvidameriku, Okeāniju.

Kaut arī variolācija bija labākā tajos laikos zināmā baku profilakses metode, tai bija arī negatīvi blakusefekti – pacientiem bija pamatīgi izsitumi un viņi bija infekciozi apkārtējiem. Ļaunākajos gadījumos slimība pat beidzās ar pacienta nāvi.

Ģeniālais Džennera atklājums

Kad Evardam Dženneram bija astoņi gadi, arī viņš saņēma poti pret bakām ar variolācijas metodi. Jau pieaugušā vecumā, kad Edvards bija kļuvis par ārstu, viņš dzirdēja kā mājas kalpotāja – govju slaucēja, stāsta, ka viņai ir imunitāte pret bakām, kas iegūta pārslimojot govju bakas. Dzirdētais viņu ieinteresēja un 1976.gadā Edvards atrada slaucēju vārdā Sāra Nelmsa, kurai uz rokām bija govju baku izsitumi. Ārsts ieguva audus no slimās sievietes brūcēm un iepotēja tos kādam zēnam. Pēc laika viņš zēnam iepotēja cilvēku baku vīrusu un bija gandarīts par sava pieņēmuma apstiprināšanos – zēns nesaslima. Savu jaunatklāto metodi Dženners nosauca par vakcināciju. Šis vārds cēlies no latīņu vārda „vacca”, kas nozīmē „govs”.

Viņa vakcinācijas metode pasargāja no bakām, neizraisot izsitumus un nepadarot vakcinēto pacientu infekciozu citiem. Drīz vakcinācija pilnībā aizstāja variolāciju.

Pamati jaunai medicīnas nozarei

Iespējams Dženners un viņa priekšgājēji nezināja, ka šī jaunatklātā metode darbojas pateicoties organisma spējai atpazīt un uzveikt vīrusus. Ja organisms ir sastapies ar kādām vīrusa baktērijām un uzveicis tās, tad nākamreiz arī spēj atpazīt „iebrucēju” un tikt ar to galā. Šo organisma īpašību pašam sevi aizsargāt sauc par imunitāti. Savā vakcīnā Dženners neiekļāva baku vīrusu, kā to bija darījuši viņa priekšgājēji, bet gan tikai tā antigēnu. Tas nebija ne tuvu tik spēcīgs, lai cilvēks saslimtu, bet ar to bija gana, lai organisms atcerētos vakcīnas sastāvdaļas un sastopoties ar slimību, spētu to atvairīt. Džennera atklājums aizsāka pilnīgi jaunu medicīnas nozari – imunoloģiju.

Pašlaik pasaulē ir 27 slimības, ko var novērst ar vakcināciju. Zinātnieki ik diena strādā pie jaunu vakcīnu izveides, lai uzveiktu tādas slimības kā, piemēram, HIV.