Kā pārliecināt vecākus teikt "jā" bērnu vakcinācijai?

Ikdienā strādājot ar jaundzimušajiem bērniem, arvien biežāk sastopos ar gadījumiem, kad vecāki atsakās vakcinēt savu jaundzimušo bērnu pret tuberkulozi. Brīžiem atteikumu ir tik daudz, ka sāk mākt bažas, vai ar šādu noraidošu attieksmi nākotnē mūs atkal nesāks apdraudēt ne tikai šī, bet arī citas ar vakcināciju sekmīgi ierobežotas infekcijas slimības.

Ārsti nespēj pārliecināt

Cik zinu, līdzīgi atteikumi vakcinēties seko arī daudzu bērnu attīstības vēlākajos gados, kas samazina vakcinēto bērnu skaitu valstī kopumā.

Iemesli negatīvajai tendencei acīmredzot slēpjas apstāklī, ka, iespējams, ierindas ārsti nav spējīgi, negrib vai nevar pārliecināt vecākus par vakcinācijas nepieciešamību.

Daudz interesantāk, emocionālāk, iedarbīgāk šos jautājumus skaidro vakcinācijas pretinieki, kuru skaits pēdējā laikā ievērojami aug. Arī mediji, kas bauda lielu sabiedrības uzticību, diemžēl labprāt tiražē šos nereti klaji maldinošos un pat demagoģiskos argumentus par šķietamo vakcinācijas kaitīgumu.

Mammai pietiek sadzirdēt ka vakcīnas sastāvā ir svins un dzīvsudrabs, un vakcinācijai tiek pārvilkta svītra, neieklausoties kompetentos ārstu viedokļos, ka mūsdienu vakcīnas ir efektīvas, drošas un veselībai nekaitīgas.

Ja mediķi neiemācīsies vecākiem pastāstīt saprotami un argumentēti par vakcinācijas nozīmi veselības saglabāšanā, daudzi vecāki tā arī nesapratīs, kāpēc bērns būtu jāpotē, piemēram, pret difteriju vai tuberkulozi. Jo viņam liekas – dzīvoju privātā mājā, apkārt neviena slima nav, mūsu ģimeni tas noteikti neskars. Bet šie vecāki nezina, ka tuberkulozi var atnest auklīte vai ieelpot ar ielas putekļiem, bet difteriju – uzklepot kāds ārsta praksē slims pacients.

Slimot nav labāk

Nereti vecāku vidū populārs ir viedoklis, ka labāk izslimot, piemēram, vējbakas, nekā pret tām vakcinēt bērnu. Tas ir viegli pasakāms, bet arī vējbaku vīruss pēdējos gados ir ļoti mainījies. Ir vējbaku gadījumi ar izteikti augstu temperatūru, izsitumiem acīs, degunā, ausīs – visās iespējamajās ķermeņa daļās. Un tikai tad,kad bērns ar šādām ļoti smagām vējbakām guļ smagi slims vai pat nonāk slimnīcā, vecāki atskārš, ka labāk būtu bijis vakcinēt un nepiedzīvot šīs komplikācijas.

Līdzīgs viedoklis pastāv par masaliņām, kas gan ir ļoti reti sastopamas. Diemžēl vecāki neiedomājas, ka nevakcinētam bērnam šī slimība turpmākajā dzīvē var sagādāt nopietnus sarežģījumus. Piemēram, Vācijā, plānojot grūtniecību, visām jaunām sievietēm tiek noteiktas masaliņu antivielas. Ja tās ir zemas, tiek veikta revakcinācija, jo vācieši ļoti baidās no masaliņām grūtniecības laikā to smago seku dēļ - to rezultātā zīdainis var piedzimt ar dažādām smagām patoloģijām – kurlumu , aklumu u.c.

Latvijā naudas trūkuma dēļ šādas pārbaudes netiek veiktas, taču tāpēc problēma nav mazāk aktuāla. Savukārt puišiem bērnībā ir ļoti svarīgi veikt vakcināciju pret cūciņām, jo slimība var skart sēkliniekus, tādējādi radot potenciālu neauglību. Vecākiem šie minētie piemēri ir vēl viens arguments aizdomāties par labu vakcinācijai.

Tiem vecākiem, kuri uztraucas par bērnam šķietami lielo ievadīto antigēnu daudzumu, vakcinējot pret arvien jaunām infekcijām, jāatgādina, ka mūsdienās bērniem ar vakcīnām tiek ievadīts daudz mazāk antigēnu kā pagātnē. To nodrošina progress proteīnu sintēzē, jo modernās vakcīnas satur mazāk antigēnu. Piemēram, ja 1960.gadā bērnam vakcinācijas rezultātā ievadīja 3217 antigēnu, 2000.gadā tie bija vairs tikai 123-126, liecina starptautisko pētījumu dati.

Trūkst dialoga ar vecākiem

Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka varbūt sekmīgāk vakcinācijas aptveres jautājumi tika risināti padomju laikos, kad vecākiem tik daudz informācijas nesniedza – mediķi darīja savu darbu un potēja, vecāki paļāvās. Protams, laiki ir mainījušies, ir labi, ka cilvēki lasa, interesējas par veselību, meklē atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem.

Taču patiesības meklējumu vārdā nedrīkst zaudēt jebkādu uzticību ārstiem, akli ticēt dažādu apšaubāmu interneta resursu tiražētai nezinātniskai informācijai, pakļaut riskam bērna veselību un pilnībā atteikties no tāda nozīmīga mūsdienu medicīnas sasnieguma kā vakcinācija, kas visā pasaulē glābj miljoniem cilvēku dzīvības. Reizēm ir jāpaļaujas uz ārstu un jāpieņem viņa teiktais kā vienkārša patiesība, piemēram, ka pēc vakcinācijas ir iespējamas blakusparādības kā paaugstināta temperatūra, sagurums.

Ka tas ir pavisam normāli un nekādi neapdraud bērna veselību tādā mērā, lai vispār atteiktos no vakcinācijas.

Vienlaikus jādomā par to, ka ne visos gadījumos bērniem jāpiemēro pilnīgi vienāds, stingri noteikts vakcinācijas kalendārs. Ir jāizglīto ģimenes ārsti un pediatri par to, kā vakcinācijas kalendāru nepieciešamības gadījumā pielāgot katra bērna individuālajām vajadzībām. Ir būtiski, lai no ārsta puses nebūtu strikta prasība vai norādījums potēt tad un tad, bet lai starp ārstu un vecākiem noritētu saprotošs dialogs.

Kura vakcīna svarīgāka?

Vērtējot vakcinācijas aptveres samazināšanos, jārunā arī par ģimenes ārstu attieksmi pret vakcināciju, kas ne vienmēr ir pozitīva, īpaši attiecībā uz jaunajām vakcīnām. Piemēram, ir ģimenes ārsti, kuri ne visai atbilsta jauno valsts kalendārā iekļauto vakcīnu pret pneimokoka infekciju, kas pasargā bērnus no smagiem vidusauss iekaisumiem un pneimonijas. Tajā pašā laikā šim pašam ārstam valstij ir jāatskaitās par veikto vakcināciju, līdz ar to veidojas kliedzoša pretruna – no vienas puses, valsts iepērk un apmaksā vakcīnas, bet, no otras puses, valsts apmaksāti ārsti saviem pacientiem šīs vakcīnas neiesaka.

Protams, arī ārstu vidū viedokļi par vakcinācijas prioritātēm var atšķirties. Man pašai, piemēram, šķiet, ka vēl svarīgāka par vakcināciju pret pneimokoku infekciju būtu vakcinācija pret bērnu vidū plaši izplatīto rotavīrusu, ko valsts imunizācijas kalendārā plānots iekļaut tikai no 2014. gada. Esmu pārliecināta – domas vienā vai otrā jautājumā var dalīties, taču nedrīkst nonākt līdz tam, ka paši ārsti nemazina vai pat vairo vecāku šaubas un neziņu, vai pat attur viņus no bērnu vakcinācijas.

Katrā ziņā jāpatur prātā, ka vakcinācijas ieguvumi ir neapstrīdami, lai ko neteiktu skeptiķi un kritiķi. Ja 1960.gadā Latvijā kopā tika reģistrēti vairāk kā 34 000 saslimšanas gadījumi ar tādām vakcīnregulējamām slimībām kā stingumkrampji, difterija, garais klepus, cūciņas, masalas un poliomielīts, līdz 2009.gadam vakcinācijas rezultātā to skaits ir samazinājies gandrīz par 100% un kopumā reģistrēti tikai 13 saslimšanas gadījumi, liecina Latvijas Infektoloģijas centra dati.

Dr. Dina Krūze, neonatoloģe