Kā panākt, lai mazais klausa? Tiekamies psiholoģes Sanitas Aišpures lekcijā!

Ja aptiekās tirgotu tādas „brīnumzāles”, kas spētu niķīgos bērnus padarīt par eņģeļiem, kašķīgos par miera mikām, bet dusmīgos par tik labestīgiem kā rūķi, tad tā laikam būtu vispieprasītākā prece un bērnu psihologi varētu iet garu garās brīvdienās... Tomēr ko darīt, kamēr (cerams) zinātnieki tādas vēl tikai izstrādā savās laboratorijās? Risinājumi ir vairāki un labā ziņa, ka tie IR!

PIESAKIES UZ SEMINĀRU "KĀ PANĀKT, LAI MAZAIS KLAUSA!" 

Jūs noteikti jau esat savus knifus atraduši, tomēr es vēlētos padalīties ar praktiskiem padomiem, kas tiešām ir palīdzējuši daudziem vecākiem, kad viņu pacietības mērs ir bijis pilns un viņus pašus ir pārņēmušas vai nu dusmas, vai bezspēka sajūta, nespējot panākt, lai mazais klausa un saprot, ka, lai arī ir mīļš, tomēr... ne pasaules centrs.

Bērni ieklausās savos vecākos, kad vecāki iemācās ieklausīties savos bērnos. 

Kad mazais neklausa un māja ir pārvērtusies par cīņas lauku, padomājiet – ko faktiski mazais ar to grib pateikt? Mūsu bērni mums ļauj kļūt gudrākiem un iemācīties „lasīt starp rindiņām”, t.i., tā ir vecāku atbildība un iespēja iemācīties „atšifrēt”, ko katrā situācijā mazais vēlas panākt vai pārtraukt, kad rāda savus radziņus. Vai tā ir uzmanības piesaistīšana? vai mazajam ir , piemēram, divgadnieka vecums, kad bērnam ir raksturīgi uz visu reaģēt sākumā ar: „Nē!”? Bet varbūt ģimenē ir ienācis jaunāks brālītis vai māsiņa un mazais jūtās kā „no troņa gāzts” un savu satraukumu un neizpratni kā dusmas – izgāž uz Jums? Tad nelīdzēs sodi, bet gan tieši pretēji – liela un silta samīļošana, kas atkal ienesīs mieru mazajā sirsniņā.

 

Visvienkāršāk izskaidrojamie neklausīšanas iemesli ir, kad mazais ir noguris, neizgulējies, spiests saskarties ar saspīlētu atmosfēru mājās, nepietiekoši sajutis sev veltītu uzmanību, kā arī, ja vecākiem trūkst izpratnes par bērna konkrētā vecuma pamatvajadzībām un bērns nesaņem to, kas viņam būtu vajadzīgs. Arī pārāk apčubināti, izlutināti un pāraprūpēti bērni sāk niķoties, jo viņi nejūt savas varēšanas „robežas”. Ja bērnam ir atļauts viss, tad kādā brīdī bērns no tā paliek trauksmains, nesavākts, nepacietīgs un šī pārāk gādīgā attieksme pret bērnu – nodara viņam pāri.

Bērns jūtas labi un, visticamāk, neniķojas, ja IR MĪLĒTS (tas pats par sevi!) un ja ir:

-    laba, saticīga, silta ģimenes atmosfēra;
-    ir piemērots režīms un dienas ritms;
-    nevardarbīga disciplinēšana;
-    nepārlutināts;
-    nav pārāk aprūpēts;
-    nav jāpiepilda vecāku nerealizētie sapņi;
-    ar vecākiem (īpaši mammu) emocionālā „nabassaite” ir optimālā garumā, t.i., mamma nav pārāk bažīga un tramīga par bērnu, tādējādi ļoti viņu kontrolējot un nodarot viņam pāri, kā arī mamma nav vienaldzīga un ir pietiekoši daudz kopā ar savu bērnu. Neviena auklīte „Mērija Popinsa”, omīte u.c. nevar aizstāt vecākus. Vienmēr atrodiet laiku saviem bērniem, jo šis laiks kā bankas depozīts – pēc laika Jums nesīs lielus augļus (procentus). Tas laiks, ko neveltiet bērnam šodien – būs diemžēl kādreiz jāspēj dot divtik un ne vienmēr tas notiek jaukā veidā;
-    ļaujiet bērnam būt pietiekoši patstāvīgam un nedariet viņa vietā to, ko viņš spēj pats;
-    pie visa jaunā pieradiniet pakāpeniski;
-    publiski nekauniniet savus bērnus un nesalīdziniet brāļus/māsas savā starpā;
-    ir pieejama attīstoša vide;
-    Jūs ļaujat saprast, ka apkārtējā pasaule ir droša un tai var uzticēties.

Esiet uzmanīgi ar tiem vārdiem, ko dusmās veltiet saviem bērniem! 

Nevajadzētu teikt: „Tu nekad...! Tu vienmēr...!”, jo šādas kategoriskas frāzes uz bērniem iedarbojas daudz spēcīgāk, kā varat iedomāties. Pateikto vairs mainīt nevar un tas var pat ļoti sāpināt Jūsu bērnu, neskatoties uz to, ka viņš varbūt patiešām ir sagrēkojies un sastrādājis ķezu. Neradiet bērnam sajūtu, ka visu vērst par labu nav iespējami. Esiet gudri vecāki, neatņemiet savam mazajam drosmi un silto sajūtu sirsniņā, ka mamma un tētis man tic un mīl arī tad, kad es rādu savus „ragus un nagus”. 

 

Pamēģiniet uz radušos situāciju paskatīties ar sava bērna acīm un labi apdomājiet, vai bērnam patiešām ir skaidrs, par ko mamma vai tētis tagad ir dusmīgs.

Bērns, kurš pārlieku neniķojas, tātad jūtas labi, parasti:

-    bieži neslimo;
-    ir laba apetīte un ēd pats, nevis viņš ir jābaro;
-    ir ciešs un salds miedziņš;
-    vajadzības gadījumā spēj šķirties no vecākiem;
-    rotaļājās, aktīvi izzina pasauli;
-    ir pietiekoši drošs un patstāvīgs.

 

Toties, kad bērnam niķi ir bieži un ilgtermiņa viesi, tad, visticamāk, ka par viņa slikto emocionālo pašsajūtu liecina vēl kaut kas, kā, piemēram:

-    pārlieka agresivitāte vai bailīgums;
-    slapināšana gultā (ilgstoši);
-    slikta apetīte;
-    pastiprināta uzmanības pieprasīšana;
-    nervozi paradumi, kurus visi pamana, bet nezina, ko ar tiem darīt;
-    nespēj adaptēties bērnu dārzam arī pēc ilga laika u.c.

Psihologa loma

Ja niķi un neklausīšana kopā ar citiem sarežģījumiem ir Jūs nomocījusi galīgi un pat ģimenes ārsts vai neirologs iesaka griezties pie bērnu psihologa, pamēģiniet to un, visticamāk, nenožēlosiet. 

Psihologs it kā „atkodēs” bērna sliktās uzvedības patiesos iemeslus, ja pirms tam visas citas teorijas nebūs līdzējušas. Ir gadījumi, kad mazais ir kā „aisberga redzamā daļa”, kad ģimenē kaut kas nav tā, kā gribētos. Piemēram, vecāku starpā sen jau valda atsalums, spriedze, domas par šķiršanos, bet bērnam tas nav stāstīts un pat tiek slēpts no radiem – no malas ģimenē viss izskatās kārtībā, bet mazais ir nevaldāms! Tā mēdz būt ļoti bieži, jo mazais ar savu traucējošo uzvedību piesaista citu uzmanību savai ģimenei, kā arī it kā apgrūtina vecāku dzīvi, it kā viņus „sodot”, liekot sajust un saprast, ka nemaz tik rožaini šajā ģimenē nav. Atceraties! Jūsu bērnus ar Jums saista „neredzama nabassaite”, pa kuru līdz viņam nonāk visi stresi, satraukumi, konflikti. Bērns ir Jūsu spogulis un ģimenes atmosfēras spiediena „barometrs”. 

Nebaidieties griezties pie psihologa un lūgt pēc situācijas izskaidrojuma un palīdzības padoma! Kad Jum sāp zobs, Jūs taču paši sevi neārstējat, vai ne? Tieši tāpat ir ar palīdzošās profesijas pārstāvju piesaistīšanu. Ja pat visas galvas saliekot kopā, nespējat tikt gudri, ko ar mazo un viņa nepaklausību iesākt, ir laiks uzrunāt psihologu.

PIESAKIES UZ SEMINĀRU "KĀ PANĀKT, LAI MAZAIS KLAUSA!"