Vai tas ir normāli, ka māmiņa pat tad, kad nav kopā ar mazuli, nespēj ne par ko citu domāt kā tikai par mazuli un mājas lietām? Uz šādu kādas māmiņas jautājumu atbildi sniedz psiholoģe Diāna Zande.
JAUTĀJUMS
It kā ar bērnu kopā esam mēs abi – gan es, gan vīrs, bet brīžiem man šķiet, ka esmu kā uzvilkts robots – katru dienu ir rutīna, un, pat izejot ārā ar draudzenēm, nespēju atslēgties no mājas lietām. Mēģinu atrast veidu, kā atslābt, bet pagaidām neesmu tādu atradusi. Domāju par mājas darbiem, par bērnu. Vai tā ir kāda pastāvīga drošības sajūtas uzturēšana galvā, domās, laikā, kad neesmu kopā ar mazu? Visu laiku iekšēji ir tāds kā nemiers, it kā kaut kas, kamēr neesmu pie bērna, ar viņu varētu noiet greizi – te šķiet, ka vīrs varbūt kaut ko ne tā izdarīs, te šķiet, ka kaut kas atgadīsies.. Vai tas ir normāli, vai tā ir, savā ziņā, jau tāda kā apsēstība?
Atbild psiholoģe Diāna Zande:
Abi māmiņas pieņēmumi ir iespējami! Ir normāli, ka maza bērniņa mamma jūt ļoti ciešu saikni ar mazo un viņai ir grūti atslēgties no domām par bērnu arī tad, ja ir prom no zīdaiņa tikai stundu. Jūs neesat minējusi bērna vecumu....
Tajā pašā laikā, sieviete, kļūstot par mammu, iegūst jaunu lomu, bet nezaudē arī iepriekšējās - sieva, draudzene, meita, utt. Ja mazulis ir tikai dažas nedēļas vecs, tad mamma izjūt tā saukto "pārņemtību" ar bērniņu, un tas ir pat veselīgi, lai spētu labāk izprast mazuli un atbildēt viņa signāliem.
Ja bērniņš jau paaudzies, bet joprojām ir neuzticēšanās citu spējām tikt galā ar zīdaini, tikt galā ar mājas dzīvi, tad jāpajautā sev - vai iepriekš arī esat bijusi ar tendenci kontrolēt situāciju, nepaļauties uz citiem, visu censties izdarīt "pareizi" (lasiet - perfekti, kas ir nereāli)?
Māmiņai jāpārdomā, kas agrāk palīdzēja atslābināties, atpūsties? Ja traucējumi (šobrīd māmiņa savu situāciju apraksta kā sev nelabvēlīgu, tātad, ir runa par zināmiem traucējumiem) nemazinās, jāmeklē palīdzību, jo laiks pēc bērniņa dzimšanas, diemžēl, ir ne tikai skaists, bet arī rada riskus sievietes psiholoģiskajai labklājībai.