Jāslavē ir nevis pats bērns, bet gan viņa paveiktais

Viena no visizplatītākajām kļūdām attiecināma uz pārlieku biežu bērna uzvedības kritizēšanu salīdzinājumā ar pārāk retu labas uzvedības uzteikšanu. Sliktas uzvedības rosināta kritika nav efektīva, ja vecāki tās vietā nepiedāvā vēlamu alternatīvu. Biežākas uzslavas, vecāku savaldība un pārdomāti žesti agrāk vai vēlāk pieaugušo attiecībās ar bērniem nes augļus.

 

Varat teikt

”Vai atceries, cik daudz tu strādāji, gatavodamies koncertam, un kādus tu guvi panākumus? Esmu pārliecināts, ka arī šogad tu gatavosies tikpat cītīgi” - pozitīvi vērtējams atgādinājums par pagātnē ieguldītā darba apjomu un gūtajiem panākumiem.

 

”Tu šodien ļoti labi uzvedies. Esmu ļoti apmierināta un lepojos ar tevi. Es zinu, ka tas tev nebija viegli” - šajā gadījumā uzslava papildināta ar vecāka iejušanos bērna lomā.

 

”Tu būtu varējis uz māsu pamatīgi sadusmoties un viņu pat pagrūst, bet tu to neizdarīji. Esmu ļoti priecīga, jo tagad tu esi iemācījies savaldīt savas jūtas” - tiek uzteikts vēlamais uzvedības modelis.

 

”Es ievēroju, ka tu ar līdzpaņemtajiem cepumiem pacienāji arī savus draugus. Tas bija ļoti jauki. Daži bērni tā nebūtu rīkojušies.”

 

Jāslavē ir nevis pats bērns, bet gan viņa paveiktais

Ja bērnam teiksiet, cik viņš ir labs, bērns to nepieņems. Pēc bērna domām, viņš nevar būt labs, jo tikko bērns varēja vēlēties aizlīmēt mātei ar līmlenti muti, gribēja, lai mazais brālītis arī nedēļas nogali pavada slimnīcā, utt. Jāļauj bērnam pašam secināt, ka viņš ir labs, piem., pēc pagalma uzkopšanas sakiet:

 

”Pagalmā bija tāda nekārtība. Likās neticami, ka to var sakārtot vienā dienā. Tur bija tik daudz atkritumu, lapu un izmētātu mantu. Tagad tas ir tik tīrs, prieks skatīties. Paldies tev.”

 

Vārdi: ”Tu esi tik jauks bērns. Tu esi mazā mammas palīdze. Ko gan es bez tevis iesāktu” radīs bērnā lieku satraukumu. Bērnam būs grūti atbilst viņa uzliktajai lomai.

 

Labāk neteikt

”Viss jau bija labi, bet tu tomēr varēji pacensties mazliet vairāk” - šāda replika bērnā radīs tikai vilšanās sajūtu.

 

”Un tu to tiešām paveici? Es nemaz nespēju noticēt! Vareni! Tas taču ir vienkārši lieliski!” - dažkārt pārspīlējumi izrādās visai noderīgi. Bērniem tie ļoti patīk, tikai jāraugās, lai šis paņēmiens netiktu izmantots pārāk bieži. Ja viss pārspīlējumu arsenāls būs izmantots jau iepriekš, ko tad mēs bērnam sacīsim tad, kad viņa veikums patiesi būs apbrīnas vērts?

 

Uzslavēt un uzmundrināt vajadzētu, cik ātri vien iespējams, cik bieži vien iespējams

 

Svarīgi, lai bērns savu pašvērtību nebalstītu tikai uz saviem sasniegumiem un veiksmēm. Bērnam varētu rasties sajūta, ka tiek mīlēts tikai tad, ja ir izdarījis ko labu. Ja vecāki redz tikai bērnu, kādu vēlētos redzēt, viņi mīl nevis bērnu pašu, bet gan sevis iedomāto ideālu.

 

Teiksim

 

”Lai kur tu ietu un lai ko tu darītu, es tevi vienmēr mīlēšu.”

 

”Tu esi mana vislielākā bagātība.”

 

”Ja man būtu iespējams pagriezt laika skrējienu atpakaļ un mainīt visu savu dzīvi, es tik un tā vēlētos, lai tu būtu mans dēls/meita.”

 

Sakot: ”Paldies tev par to, ka iztīrīji automašīnu. Tagad tā izskatās kā jauna” - bērns secinās: ”Esmu labi pastrādājis. Manu darbu novērtēja.”

 

Neteiksim: ”Tu vienkārši esi eņģelis.”

 

Sakot: ”Man patika tevis dāvinātā apsveikuma kartīte. Tā bij ļoti skaista un uzrakstīta asprātīgi” - bērns secinās: ”Man ir laba gaume. Es varu paļauties uz paša spriedumiem.”

 

Neteiksim: ”Tu vienmēr esi tik uzmanīgs.”

 

Sakot: ”Tu uztaisīji ļoti skaistu grāmatplauktu” - bērns secinās: ”Esmu talantīgs.”

 

Neteiksim: ”Kāds tu esi labs galdnieks.”

 

Sakot: ”Tava vēstule sagādāja man lielu prieku” - bērns secinās: ”Es varu iepriecināt apkārtējos un padarīt tos laimīgus.”

 

Neteiksim: ”Tu ļoti labi raksti vēstules.”

 

Sakot: ”Man patika, cik rūpīgi tu nomazgāji traukus” - bērns secinās: ”Es esmu noderīgs, varu nest labumu.”

 

Neteiksim: ”Tu esi labāka par mūsu apkopēju.”

 

Sakot: ”Paldies, ka pateici, ka esmu iedevusi tev par daudz naudas. Tas man patika” - bērns secinās: ”Priecājos, ka izrādīju godīgumu.”

 

Neteiksim: ”Cik tu esi godīgs.”

 

Sakot: ”No tava sacerējuma es guvu dažas idejas” -  bērns secinās: ”Es varu būt oriģināls.”

 

Neteiksim: ”Savam vecumam esi uzrakstījis labu sacerējumu, protams, tev vēl daudz jāmācās.”

 

Ja bērns par sevi kaut ko apgalvo, vēlams apgalvojumu ne apstiprināt, ne noliegt

”Es neko nesaprotu matemātikā.” Nelīdzēs: ”Jā, tev vienmēr nav padevusies rēķināšana. Ja tu vairāk mācīsies, tad sekmes uzlabosies”. Labāk teikt:

”Jā, matemātika nav viegls priekšmets.”

 

”Mēdz būt grūti uzdevumi.”

 

”Varu derēt, ka tu nevarēji sagaidīt, kad beigsies stunda.”

 

”Tev kļuva vieglāk, kad atskanēja zvans.”

 

”Eksāmenā tev nebūs viegli.”

 

Ja bērns apgalvo, ka ir muļķis, slikts, nekam nederīgs, tad neapgalvosim uzreiz pretējo. Lai ko mēs arī teiktu, tas vienā mirklī nemainīs priekšstatu par sevi. Zemapziņā bērns vienmēr pretosies tiešiem mēģinājumiem mainīt viņa priekšstatu par sevi. Labāk ir parādīt, ka mēs saprotam bērna jūtas un to, ko bērns vēlas ar to teikt.

 

Teiksim

”Tu tiešām tā domā? Tu nemaz nedomā, ka esi gudrs un apķērīgs?”

”Tu ļoti ciet no tā? Skolā tu droši vien baidies, ka saņemsi sliktu atzīmi, nenokārtosi eksāmenu.”

”Kad skolotājs tevi izsauc, tu apjūc.”

”Pat, ja tu zini pareizo atbildi, tev grūti to precīzi noformulēt.”

”Tev liekas, ka tas, ko tu saki, skanēs smieklīgi.”

”Tu baidies, ka skolotāji tevi bārs un klasesbiedri smiesies par tevi. Tāpēc tu labāk izvēlies klusēt, kaut arī zini pareizo atbildi.”

”Tu vienmēr atceries tos gadījumus, kad klasesbiedri ir par tevi smējušies. Tāpēc arī tev liekas, ka esi nekam nederīgs.”

”Klasesbiedru smiešanās sāpināja un sadusmoja tevi.”

Kad bērns jums ir izstāstījis vairākas tamlīdzīgas situācijas, sakiet:

”Dēliņ... meitiņ! Manās acīs tu esi brīnišķīgs, gudrs un atjautīgs. Bet pats gan tu domā savādāk.”

Šī saruna acumirklī nemainīs bērna priekšstatu par sevi, bet bērnā radīsies šaubas par savu iedomāto neveiklību un sliktumu. Bērns visdrīzāk padomās: ”Ja jau es tēva/mātes acīs esmu brīnišķīgs, tad jau es nemaz neesmu tik slikts.’’

Ja jūsu bērns apgalvo, ka viņam nekad neveicas, sakiet:

”Tu tiešām tā domā?”

”Tātad vienmēr sacensībās tu domā, ka zaudēsi.”

”Tev liekas, ka skolotāja noteikti tevi izsauks, kad nebūsi sagatavojies.”

”Jā, interesantas ir tavas domas par veiksmi. Ja tu turpmāk kaut ko uzskatīsi par neveiksmi/veiksmi - nāc pie manis un izstāsti to.”

 

Šī saruna varbūt uzreiz nemainīs domas par neveikšanos, bet bērns noteikti priecāsies, ka viņam ir paveicies ar tik saprotošiem vecākiem.

 

Svarīgi bērnam dot izvēles iespēju. Bērniem tas patīk, jo rodas sajūta, ka lēmumus var pieņemt pats. Pirmsskolas vecuma bērns ir spējīgs izvēlēties no diviem variantiem, sākumskolas vecumā jau no trim variantiem. Bērns pats var izvēlēties ko ēst, apģērbt, ar ko draudzēties, kad iet gulēt (protams saprāta robežās).

 

”Cik minūtes vēl tu skatīsies televizoru, piecas vai desmit?”

”Ar ko tu sāksi -  pabarosi suni vai iznesīsi atkritumus?”

”Ko tu sākumā uzvilksi - kreklu vai bikses?”

”Tu dzersi pienu vai apelsīnu sulu?”

Ja bērns izsaka citu variantu, tad pasmaidiet un sakiet: ”Tāda varianta nebija.”

 

Sarunā ar bērnu, kas ir jaunāks par pieciem gadiem, noderēs kāda rotaļlieta. Ja bērns nevēlas iet gulēt, paņemiet rokā rotaļu lācīti un smalkā balsī sakiet: ”Čau! Esmu lācītis Rū. Parotaļāsimies? Apķer mani. Nobučo. Gribi dzirdēt pasaku? ... un tagad iesim gulēt, sarunāts!” vai arī: ”Hei, hei, esam Ņiprie Zābaciņi. Uzvelc mūs un iesim pastaigāties.”

 

Noderīgs ir ”vecmāmiņu likums”

 

Sākumā uzziniet, ko vēlas jūsu bērns. Pēcāk jūs izsakāt nosacījumu, pēc kura izpildes bērns var saņemt kāroto. ”Tu varēsi ... pēc tam, kad tu...” Piemēram, ”tu nekur neiesi, kamēr nebūsi nomazgājis traukus” vietā teiksim: ”Tu varēsi iziet ārā pastaigāties pēc tam, kad būsi nomazgājis traukus.” ”Tu neskatīsies televizoru, kamēr nebūsi izmācījies” vietā teiksim: ”Tu varēsi paskatīties televizoru pēc tam, kad būsi izmācījies.” ”Pasaku mēs nelasīsim, kamēr tu nebūsi uzvilcis pidžamu” vietā teiksim: ”Pasaku mēs lasīsim pēc tam, kad būsi uzvilcis pidžamu.”

 

Ja bērns ar kaut ko ir aizrāvies un ir nepieciešamība darīt ko citu, piemēram, no rotaļāšanās smilšu kastē doties pusdienās, var izmantot pieeju ”pieci, trīs, viens, starts”. Bērnam tas palīdzēs pabeigt darbību iepriekš vispirms savās domās un tikai pēc tam īstenībā.

 

Var teikt: ”Mēs ejam projām pēc piecām minūtēm”, pēcāk ”...pēc trijām minūtēm”, tad ”...pēc vienas minūtes”. Tā bērnam būs vieglāk, nekā ja teiksiet: ”Mēs tūlīt ejam projām, pusdienas ir gatavas.”

 

Bērniem patīk, ja vecāki raksta dažādas zīmītes. Piemēram, ja vēlaties, lai bērns pabarotu kaķi, varat uzrakstīt: ”Lūdzu, pirms dodies gulēt, pabaro mani! Ņau!”

 

Metodes, kas nedarbojas, ir draudi, uzpirkšana, solījumi

 

Draudi ir labākais veids, kā panākt, ka bērns nevēlamo darbību atkārtos. Kad sakām ”ja tu to vēlreiz izdarīsi...”, bērns nedzird vārdu ”ja”. Viņš dzird: ”Tu to vēlreiz izdarīsi.” Zemapziņā skan: ”Mamma gaida, kad es to izdarīšu, citādi es viņu sarūgtināšu.”

 

Uzpirkšana: ”ja-tad”.

”Ja tu nedarīsi pāri savam brālim, es aizvedīšu tevi uz kino.”

”Ja tu iemācīsies dzejoli, tad kopā aiziesim uz Zooloģisko dārzu.”

 

Šie vārdi norāda, ka apšaubām bērna spējas labi uzvesties. ”Ja tu iemācīsies dzejoli...” nozīmē, ka neesam pārliecināti, ka bērns var iemācīties dzejoli. Kā teica kāds sešus gadus vecs zēns: ”Es varu dabūt visu, ko vien vēlos, liekot mātei domāt, ka es slikti uzvedīšos. Protams, man bieži nākas slikti uzvesties, lai māte zinātu, par ko īsti man maksā.” Tas tikai noved pie manipulācijām un šantāžas. Beigu beigās bērni sagaida savus vecākus, nevis priecīgi čalodami, bet gan ar jautājumu: ”Ko tu man šodien atnesi?” Dāvanas tikai tad nes labumu, ja bērnam ir nākušas negaidīti.

 

Gunārs Trimda, psihiatrs BKUS Gaiļezerā