Ir septiņi pasaules brīnumi, un katrs mūsu bērniņš ir astotais šīs pasaules brīnumiņš!

Jau no pirmajām grūtniecības nedēļām man parādījās sajūta, ka esmu jau mamma, kaut arī dēliņš vēl nebija dzimis.

Bija jārēķinās ne tikai ar manām vajadzībam, bet arī jāpiedomā pie tā, lai dēliņam puncī būtu labi. Visus 9 mēnešus es domāju, kā būs, kad dēls piedzims, kā es tikšu ar visu galā, kā pielāgošos, kā visu iemācīšos, kā zināšu visu, kas jāzin. Bet izrādījās, ka tas viss nāca pats par sevi.

Jau no pirmās dēla dzīves dienas es zinaju, es jutu un sapratu viņu, jo patiesībā tā bija pirmā diena šajā plašajā pasaulē, bet mēs jau bijām pazīstami 41 nedēļu.

Protams sākumā šķita, ka kamēr dēliņš maziņš, tad arī grūtāk, jo viņš nerunā, nestaigā, nemāk pateikt ko grib, kā jutas. Bet tikai vēlāk, kad dēls auga un auga, es sapratu, ka ar katru viņa dzīves dienu viss paliek ar vien grūtāk, sarežģītāk, jo ar viņu auga ari viņa vajadzības, uzmanība. Visu grūtniecību es lasīju kā mazulis attīstās, aug, kā viņš jūtas, kas viņam nepieciešams. Lasīju un interesējos arī par lietām, kas mūs tikai sagaida, lai jau iepriekš zinātu, kam jāgatavojas. Viena no šādām lietām bija bērnu dārzs. Jau tad es zināju, ka palaist bērnu plašajā pasaulē ir ļoti grūti, bet kad tas mirklis tuvojas ar vien tuvāk, tad iet vēl grūtāk.

Nezinu kā citiem, bet man bija tāda privātīpašnieciska sajūta, kad dēls piedzima. Pirmo gadu ne īpaši patika, ja citi ņem manu dēlu rokās, it sevišķi pirmos mēnešus, kad dēls bija maziņš un īsti nevarēja pateikt vai viņš vēlas, lai viņu ucina citi pa rokām. Ar laiku šī sajūta mazinājās, jo tas ir pilnīgi normāli, ka citi radi grib paucināt mazuli. Varbūt man bija tādas sajūtas, jo dēls bija ļoti gaidīts, bija jāpārvar šķēršļi, lidz nonācām līdz finišam.

Tagad dēlam ir 2,10 gadiņi, un visu šo laiku nebija īsti vajadzība, un nebija arī vēlēšanās kādam viņu atstāt. Nebija vēlēšanās atpūsties, jo to es vēl paspēšu. Liekas nesen viņš ieradās šai pasaulē, tik maz esam pavadījuši kopā un nu būs jādalās ar citiem.

Visu šo laiku, visus šos gadus dēls ir bijis vienmēr ar mani. Varetu teikt 24 stundas dienā,7 dienas nedēļā. Protams, ar tēti ari, kad mamma iet pie friziera, pie ārstiem, bet tas tā uz īsu laiciņu. Nezinu kāpēc, bet arī tad, kad bija jāatstaj dels ar tēti, man bija satraukums, ka nebūšu klāt. Viņi abi sapratās labi jau no pirmajām dzīves dienām, vīrs ļoti labi tika ar visu galā, bet tomēr šī sajūta nepameta mani - ko viņi bez manis darīs? Parasti, kad atgriezos, es jautāju visu, ko darīja, ko ēda, vai klausīja, vai uz podiņa bija. Man bija svarīgi dzirdēt visus sīkumus, visu, kas bija noticis manas prombūtnes laikā. Sākumā likās tas tādēļ, ka dēls maziņš, ka ar laiku būs vieglāk, bet nē, joprojām atstājot dēlu ar tēti, es pasaku kas un kā, kur stāv kas, ko ēst, ko dzert.

Bet tagad jau pec mēneša dēls sāks iet darziņā, un tas satraukums ir milzīgs. Nu jau es sāku domāt, ka šis satraukums ir normāla parādība, jo tas taču mans mazulītis. Vienmēr būs grūti palaist plašajā pasaulē savu bērnu, lai arī cik gadu viņam būtu. Pieci, desmit, astoņpadsmit, starpības nav, jo tas taču ir un paliek mans mazais mīlulītis. Bērni vecākiem ir un paliek bērni jebkurā vecumā, un satraukums un raizes nepazūd bērnam pieaugot. Drizāk līdz ar bērnu pieaugšanu, pieaug arī šīs raizes, rūpes, satraukums. Vairāk vai mazāk mēs visi satraucamies pie visvisādiem sīkumiem, kas saistīti ar mūsu bēniem. Citam varbūt šķiet, ka atstāt bērnu kādam pieskatīt nav nekas šausmīgs, bet man tas ir tik milzīgs notikums, un gribas ne tikai domāt, bet arī zināt, ka ar manu dēlu viss būs pilnīgā kārtība. Ka viņš jutīsies labi, droši arī tad, kad vecāki nav klāt.

Es kā mamma jūtos ļoti labi, sajūtas ir neaprakstāmas, diez vai ir kas burvīgāks. Šī mātes mīlestība un rūpes ir bezgalīgas. Tagad šķiet, ka dzīve bez mana dēla būtu tāda vienmuļa, jo viņš man ik brīdi dāvā daudz dažādus, patīkamus mirkļus un atmiņas. Dēla ienākšana mūsu ģimenē izmainīja mūs, mēs palikām drošāki, stiprāki, jo ir kāds, kam tas ir nepieciešams. Būt vecākiem, tās ir visburvīgākās sajūtas! Ir septiņi pasaules brīnumi, un katrs mūsu bērniņš ir astotais brīnumiņš.