Diena: Kad paša bērnam vairs neatliek laika

Vecākiem aizvien biežāk vajag padomu un atbalstu bērnu audzināšanā, lološanā.

Vecākiem ir grūti tikt galā pašiem ar savām problēmām, tādēļ bērni tiek vai nu atstāti novārtā, vai arī uz viņiem tiek izgāztas dusmas par vecāku neveiksmēm. Pieaugošās problēmas ģimenēs apliecina arī bērnu stāstītais par savām izjūtām – arvien biežāk bērni un jaunieši jūtas nesaprasti, apjukuši un bezspēcīgi kaut ko mainīt, liecina Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra pērn apkopotā uzticības tālruņa statistika. Kā iemesls šai tendencei visbiežāk tiek minēts pieaugošs laika deficīts, ko vecāki var veltīt saviem bērniem.

"Es jutos bezpalīdzīga: kā varu viņam palīdzēt," stāsta Līga, 14 gadu vecā Māra mamma. Viņai ir četri bērni, trīs jau pavisam lieli un mazais – pusaudzis. Nesaprašanās sākušās par mācību jautājumiem: "Redzēju, ka viņam vajag atbalstu, tomēr īsti nezināju, ko varu darīt, jo no 8. klases vielas maz ko sapratu," saka Līga. Viņu tas satraucis un kaitinājis, vienubrīd Līga šajā situācijā jutusies bezspēcīga. "Protams, pati arī strādāju, liela slodze. Jutu, ka zūd kontakts."

Līga pati ir pedagoģe un strādā ar pirmsskolas vecuma bērniem. Viņai šķitis, ka būtu labi, ja šajā situācijā kāds palīdzētu. Dzīve nākusi pretī, un viņa nejauši satikusi psihoterapeiti, kas strādā ar Marta meo metodi.

Būt kontaktā ar bērnu

Šo metodi Nīderlandē 20. gadsimta 70. gados izveidoja Marija Ārta. Sākumā viņa to izmantoja bērniem ar autiskiem traucējumiem. 1976. gadā kāda mamma, ar kuras bērnu Marija Ārta strādāja, teikusi, ka viņa gribētu tikpat labu, kāds ir terapeitei, kontaktu ar pašas bērnu. Tā M. Ārtai radusies ideja – pārveidot profesionālo informāciju, lai tā būtu pieejama un praktiski lietojama arī vecākiem.

Šādā nolūkā Marija Ārta sāka izmantot īsas videofilmas – filmēja vecāku un bērna mijiedarbību, analizēja to un palīdzēja veidot atbalstošu komunikāciju. Metode palīdz atbildēt uz vecāku jautājumu – ko darīt? "Aiz bērna problemātiskās uzvedības ieraudzīt bērna attīstības pieprasījumu un soli pa solim to īstenot," norāda Ilona Buša, ģimenes psihoterapeite, kas Marta meo metodi lieto gan savā darbā, gan māca citiem. Viņa uzsver, ka vecāku un bērnu treniņos tiek izmantotas tikai labās bildes, kur savstarpējā saskarsme ir attīstību veicinoša: acu kontakts, smaids, emociju un darbības saukšana vārdā utt.

Ar pozitīvu pastiprinājumu

Līga ar Māri filmējušies reizes piecas, pa starpu gan abi kopā, gan katrs atsevišķi tikušies pie terapeites, – paskatīties, pārrunāt, kā izdodas jaunie paņēmieni.

Līga atceras, ka sākums bijis mulsinošs: "Nevarēju justies brīvi, līdz kādā trešajā reizē sapratu, ka mums jau nevajag labu iznesību vai tamlīdzīgi." Vēlāk Līga jutusi, ka process ir patīkams un baudāms, jo pastāvīgi tikusi stiprināta pārliecība – būs labi, re, kā izdodas! "Ļoti patika terapeites ieteikumi: ka jāveido acu kontakts, ka jānogaida, ka no manis vairāk neko nevajag, kā tikai būt klāt tai brīdī, uzticēties."

"Vecāku biežākā atbilde, skatoties videofilmas fragmentu, ir: "Tas nav tik grūti, es to varu, es to jau esmu darījis," skaidro psihoterapeite I. Buša. "Marta meo – tas ir sava veida treniņš. Šī metode ir domāta pelēkai ikdienai, jo attīstība notiek ikdienā, nevis svētkos."

Līga atzīst, ka uzreiz nekas "neaiziet". It kā vienkāršas lietas, bet aizmirstas. Pašlaik sadarbību ar terapeiti varētu beigt, Līgai šķiet, ka "kūka līdz galam vēl nav uzcepta". Labas pārmaiņas gan viņa jau mana. "Māris kļuvis atvērtāks, drošāks. Mēs runājam citā līmenī. Agrāk viņam bija vairāk bērna statuss, tagad vēršos kā pie līdzvērtīga pieauguša cilvēka."

Kā ar mācībām, kuru dēļ viņa meklēja palīdzību? Sekmes ir nedaudz uzlabojušās, iespējams, cipari būtu vēl labāki, ja Māris ziemā nebūtu slimojis, mamma domā. Tomēr svarīgāka par cipariem sekmju izrakstā viņai šķiet attieksme. "Man liekas, ka viņam atbildības sajūta ir palielinājusies, – viņš ir pieņēmis, ka mācās sev un sevis dēļ jābeidz skola, jāstudē."

Līgai ir trīs vecāki bērni, tomēr viņu nemulsina, ka vērsusies pēc palīdzības. "Zinu, ka var būt situācijas, kurās mēs, vecāki, paši netiekam galā. Tad ir jāmeklē palīdzība, nevis jāgaida – gan jau kaut kā."

Svarīgie klucīši

Vai cilvēki pašu uzņemtus video varētu izmantot un ieraudzīt, kā sekmēt bērnu attīstību? Ilona Buša saka skaidru un gaišu "nē", jo ļoti svarīga ir bildes interpretācija. Tomēr atsevišķi elementi, kurus šī metode ietver, vecākiem var noderēt arī ārpus vēršanās pie speciālista.

Viens no galvenajiem nosacījumiem – emocionāla "pieslēgšanās" bērnam – ir būtiski nodibināt kontaktu, radīt pozitīvu atmosfēru. Terapeite iezīmē šādu ainu: "Mamma atnāk no darba, un domās viņa vēl ir tur, birojā, desmit lietās, kas palikušas nenokārtotas. Fiziski viņa ir atnākusi mājās, bet emocionāli ne." Bieži vien vecāki šādos brīžos grib pārspēt paši sevi. Viņi ir citur, bet grib būt mājās kopā ar bērnu. Ja to nevar, tad ir neapmierināti, sakliedz uz bērnu un kļūst vēl neapmierinātāki. Lai situācijā abas puses būtu ieguvējas, I. Buša mudina vecākus dot laiku arī sev. "Sveiki visiem, esmu mājās, man bija grūta diena, esmu mazliet nogurusi, ieiešu dušā."

Darbību un emociju nosaukšana vārdā ir vēl viens svarīgs ikdienas saskarsmes elements, uzsver I. Buša. "Tā ir viena no prasmēm, kas vajadzīga, lai spēlētos ar citiem bērniem." Trīs gados tā sāk attīstīties, bet tā vajadzīga visu mūžu.

Vēl viens svarīgs elements attīstību veicinošā saskarsmē ir "apstiprināšana". Tiklīdz bērns nosauc savu darbību, nodomus, emocijas, vecāki apstiprina un/vai atkārto dzirdēto vārdos. "Jā, tu uzzīmēji mašīnu. Tiešām tas ir augsts tornis." Tas ir konkrēts atbalsts bērnam, lai viņš justos droši un attīstītu pašpaļāvību un ticību saviem spēkiem, kā arī regulētu un vadītu attīstību. Šādi bērns iemācās: "Ar mani viss ir kārtībā, es esmu vērtīgs, es protu." Bērnam ir jāsaņem daudz apstiprinājumu par to, ko viņš dara, lai viņam izveidotos droša paļāvība. Īpašība, kas būs ļoti nepieciešama visu mūžu.

***

Kā atbalstīt vecākus?

Aina Poiša, ģimenes psihoterapeite

Atbalsts vecākiem ir ļoti būtiska tēma. Bieži vien tiek runāts par vardarbību pret bērnu, tomēr sabiedrībā varētu runāt arī otrādi – par bērnu, skolnieku vardarbību pret pieaugušajiem. Protams, šajā gadījumā pieaugušie paši ir atbildīgi, ka situācija pieļauta. Vecākiem ir vajadzīgs atbalsts – viņi bieži jūtas vainas pārņemti, jo neatbilst pašu priekšstatam par ideāliem vecākiem, ka nav devuši pietiekami daudz. Pirmkārt, jo vairāk atgādina, ka viņi ir labi vecāki, jo viņi labāk jūtas šajā lomā. Līdz ar to var tvert brīvāk to, kas notiek ar viņiem un bērnu. Mierīgs, pašpaļāvīgs skats paplašina uztveres zonu un ļauj atbrīvoties no daudziem aizspriedumiem.

Daina Kājiņa, Privāto pirmsskolas izglītības iestāžu biedrības valdes priekšsēdētāja

Man šķiet, ka vecāki ļoti grib būt labi vecāki un lielākoties viņi tādi arī ir – es nerunāju par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Diezgan bieži vecāki grib zināt, ko viņi var darīt labāk. Man šķiet, ka trūkst dialoga starp bērnudārza pedagogiem un vecākiem, arī skolā starp skolotājiem un vecākiem. Tomēr ikdienā, kas norit ap bērnu, vecāki bieži vien ir ieslēgti negatīvā aplī – vecāki nav apmierināti ar sevi vecāku lomā, skolotājs jūtas nenovērtēts, bērns tiek pelts vairāk nekā uzteikts. Domāju, ka runa nav par naudu, bet saskarsmi.

Aivars Mackevičs, Uzņēmējs, BalticTravelnews.com

direktors Baltijas valstīs, tēvs astoņus gadus vecam dēlam un 5 gadus vecai meitai

Pats svarīgākais ir laiks, ko var veltīt bērnam. Domāju, ka trakākais, ka vecākiem pašlaik patiešām ir daudz jāstrādā. Otrs, protams, kā to laiku aizpilda. Var jau teikt, ka laiku vienmēr var atrast, tomēr finansiālais slogs pašlaik ir liels. Daudzi , kas patiešām ir centīgi un čakli ir paņēmuši kredītus, līdz ar to ir daudz jāstrādā. Rodas atsvešinātība un no tās cieš abas puses - gan bērni, gan vecāki. Bērniem pietrūkst vecāku uzmanības, vecākiem - veidojas ne tas, kā viņi bija domājusī un cerējuši.