Bērnam depresija

To, vai tāda saslimšana kā depresija var skart arī bērnus, Māmiņu Klubs devās noskaidrot pie Bērnu slimnīcas Gaiļezerā psihiatra Arņa Riževa un psiholoģes Ilzes Reinfeldes.

Ko nozīmē depresija bērnam?

Runājot par terminu – bērna depresija, ir jārunā par dažādas pakāpes depresīviem traucējumiem, kas atšķiras pēc izpausmēm un smaguma pakāpes. Tāpēc bērnu gadījumā korektāk ir runāt par depresīviem traucējumiem, nevis tieši depresiju.

Latvijā nav absolūtas statistikas par depresijas izplatību bērnu un pusaudžu vidū. Arī pasaulē statistika nav viennozīmīga. Depresīvo traucējumu īpatnības bērnu un pusaudžu vecumā krasi atšķiras no pieaugušo, un ļoti daudz bērnu nenonāk psihiatru un psihologu lokā, bet gan – pediatru. Tas tā notiek, jo bērnu depresija ir parasti maskēta – tā izpaužas ar dažādām somatiskām saslimšanām: klasika ir vēdersāpes.

Minot konkrētus skaitļus, līdz 10 gadiem vismaz 1,7 -2% bērnu pārcieš kādas depresīvas saslimšanas, pirms pubertātes posmā apmēram 5%.  Toties pusaudžiem depresīvi traucējumi ir no 20 līdz pat 85%. Atkarībā no vecumposma, depresīvajiem traucējumiem ir dažādas īpatnības un izpausmes.

Depresija pēc savas izcelšanās ir ļoti sarežģīta– tās pamatā ir gan ģenētiskie, gan sociālie faktori. Jāpiemin arī, ka pēdējos gados depresīviem traucējumiem ir tendence pieaugt.

 Kā noteikt depresiju bērnam?

Katram cilvēkam, arī bērnam, ir dabiski būt nomāktam, bēdīgam un dusmīgam, tāpēc  uzreiz nav jādomā par depresīviem traucējumiem. Svarīgi, ka vecāki, vecvecāki pamanītu stabilu bērna uzvedības maiņu, kas traucē sociālai funkcionēšanai – iešanai uz bērnu dārzu, uz skolu utt.

Nelīdzēs arī apgalvojums, ka bērnam vienkārši nav nekādu problēmu, ir jāpriecājas un jābūt jautram, ir jāsaņemas. Ja depresija ir, tad nav iespējams saņemties.

Depresīvie traucējumi no slikta garastāvokļa atšķiras arī ar to, ka traucējumi ir stabili un ilglaicīgi.

Depresīvu traucējumu pazīmes

Ja runā par agrīniem depresijas traucējumiem līdz 7. gadu vecumam, pirmās pazīmes ir:

-         nogurums,

-         raudulīgums,

-         čīkstulība,

-          ārkārtīgi ilglaicīgas sūdzības par garlaicību, it nekas neinteresē,

-         rotaļu aktivitātes zudums,

-         svara zudums,

-         ēšanas un miega traucējumi.

Lielākiem bērniem arī ir nogurums, nervozitāte, viegla aizkaitināmība. Parādās vainas izjūta – bērns vaino sevi, ka vecāki šķīrušiem, parādās frāzes, kas vecākus satrauc – man gribas nomirt, labāk būtu, ja manis nebūtu utt.

Pašnāvības plāni, klaiņošana, tieksme uz narkotikām, alkoholu ir raksturīga pusaudžu vecumā un arī bieži norāda uz  depresīvām tendencēm.

Ko darīt vecākiem?

Ja vecākiem rodas aizdomas, vai bērnam nav depresīvi traucējumi, viņiem ir jādodas pie psihologa vai psihoterapeita, kur, vai nu viņiem, vai bēram izpildot noteiktus testus un izrunājot bērna ikdienu, attiecības ģimenē utt., tiek izvērtēts, vai vecāku bažām ir pamats. Ja psihologs, saskaitot testa punktus secina, ka bērnam varētu būt depresīvi traucējumi, vecākiem iesaka doties pie psihiatra, kurš jau uzstāda diagnozi un tad ceļš ved jau pie terapeitiem – atkal pie psihologa, vai psihoterapeita un tiek uzsākta ārstēšana.

Kristīne Damškalne, www.maminuklubs.lv