25.06 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Pamatus mūsu pieaugušo dzīvei mēs veidojam jau bērnībā, kad pasauli skatām caur māmiņas un tēta piemēru un savu attieksi pret notikumiem un cilvēkiem veidojam, balstoties uz savu vecāku pieredzi. Būtiskas atšķirības starp dēla un meitas audzināšanu mēs neatradīsim, taču lai izaudzinātu savu mazo dēlēnu par drosmīgu vīrieti, ļoti nozīmīgs ir mūsu pašu priekšstats par to, ko šis apgalvojums sevī ietver.
RSU Psihosomatikas klīnikas ārsts-psihoterapeits Dr. Inga Pētersone atzīst, ka ir dažādi priekšstati par to, kas ir drosmīgs vīrietis: "Vienam liksies, ka drosmīgs ir tāds, kas spēj uzkāpt Everestā vai ir ļoti pārgalvīgs, savukārt ir mammas, kas uzskata, ka dēls ir pietiekoši drosmīgs, ja viņš ir tikai jūtīgs, pat nevarīgs, viņas acīs viņš vienmēr būs drosmīgs vai varošs vīrietis."
Protams, ka ir nepieciešama gan mātes, gan tēva mīlestība, tomēr līdz piecu sešu gadu vecumam lielāks akcents ir uz bērna jūtīgumu, jo mamma ir bērna emociju spogulis, tādā veidā arī bērns kļūst jūtīgs un spēj mīlēt. Nepieciešamība pēc tēva mīlestības parādās pakāpeniski, kas vairāk ir disciplinējoša, kas māca risināt problēmas, saskarties ar dzīves grūtībām. Aptuveni piecu sešu gadu vecumā parādās vajadzība pēc tēva autoritātes, tēva prasīguma. Psihoterapeite atzīmē, ka ir svarīgi saprast, vai tēvs pats ir spējīgs mīlēt, būt iejūtīgs.
"Kopīgas rotaļas, kopīgas darbošanās- tas ir viss,kas vajadzīgs dēlam attiecībās ar tēvu. Tomēr jāatzimē, ka būtu svarīgi, lai tēvs nebūtu pārāk skarbs, autoratīvs, pārāk dominējošs, bez iejūtīgas attieksmes pret augoša zēna emocijām," uzsver psihoterapeite. Arī turpmāk tētis ir tas, kurš rāda kā ar dzīvi tikt galā, kā risināt problēmas un caur savu pieredzi māca ārējās pasaules likumus un kārtību. Savukārt, mēs – māmiņas, esam tās, kas dēliem māca būt iejūtīgiem un rosinām viņos spēju mīlēt.
Radināt savus dēlus pie dienas režīma ievērošanas un disciplīnas, kā arī izteikt prasības un rīkojumus nenozīmē kļūt vēsiem un rezervētiem, mēs varam to darīt bez asām norādēm un mūs savstarpējās attiecības var joprojām būt sirsnīga.
Inga Pētersone uzskata, ka ir nepieciešams izrādīt savas jūtas, lai bērns prastu gan bēdāties, gan priecāties un nezaudētu saikni ar vecākiem: "Bieži vien zēni pie spēcīgām emocijām raud un iejūtīgi vecāki spēj to pieņemt, ļaujot izsāpēt un tādējādi iespējams pārdzīvojot spēcīgās emocijas ātrāk ar šo raudāšanu. Tomēr nereti dzīvē notiek citādi- vecāki aicina neraizēties, neuztraukties, mudina apiet šo emocionālo sakāpinājumu un pēc kāda laika bērni zaudē kontaktu ar saviem vecākiem vai vienu no viņiem."
Protams, vislabāk, ja bērns aug kopā ar abiem vecākiem – māmiņu un tēti un mēs savā starpā spējam labi saprasties, taču realitātē ir māmiņas, kuras bērnus audzina vienas. Tāpēc mums kā māmiņām ir jāspēj novilkt robežas starp mūsu beznosacījumu mīlestību un augošā dēla vajadzībām, kuras jāprot piepildīt, taču ne izpatikt vai izdarīt visu viņa vietā.
"Kad disciplīnas un lietu kārtību pasaule netiek akcentēta, zēns atrodas vairāk atkarīgās attiecībās no mammas, pierodot pie pasīvas ņemšanas no dzīves, kļūstot par tā saukto memmes dēliņu vai atkarīgu vīrieti, kurš arī pieaugot pieprasa no vīriešiem un sievietēm, tajā pašā laikā nespējot neko dot pretī," savos novērojumos dalās RSU Psihosomatikas klīnikas ārsts-psihoterapeits Dr. Inga Pētersone. "Nereti neiejūtīgi vecāki nevar izturēt, ka bērns raud un dusmojas, tomēr šādā situācijā prasību izteikšana un neiejušanās attiecīgā situācijā tikai paildzina bērna nevarību un nespēju tikt galā ar jūtām, beigu beigās nespējot atrisināt dzīves problēmas."
Pašpārliecība mazajos puikās veidojas tad, kad viņi sajūt, ka mēs – māmiņas viņus mīlam tādus, kādi viņi ir – ar visām nepilnībām. Taču no tēta dēliem svarīgi sajust mīlestību, kas palīdz uzveikt sarežģītas dzīves situācijas. Ja mūsu bērns mums ļauj noprast, ka viņš ir priecīgs par to, ka dzīvo tieši mūsu ģimenē, mums nekas daudz vairāk nav vajadzīgs.
Mīlestība, sapratne un drošības sajūta, kuru radām savā ģimenē, palīdzēs mūsu bērniem izaugt par veiksmīgiem un laimīgiem cilvēkiem un tās mazās kļūdiņas, kuras, iespējams, būsim pieļāvuši neviens vairs neatcerēsies.
Māmiņu Klubs