15 gadi anoreksijas un bulīmijas varā – izārstēties un palīdzēt citiem. Anna Balode

23. Jan 00:00 Linda Paulauska Linda Paulauska

Anna Balode – 32 gadus jauna, enerģiska, mērķtiecīga un spēcīga sieviete, sieva un mamma diviem bērniem. Bet… Tā nav bijis vienmēr.

Kopš bērnības viņa uzskatīja, ka būs skaistāka, ja notievēs. Centieni sasniegt vēlamo svaru izvērtās par 15 gadus ilgu psihisku saslimšanu – anoreksiju un bulīmiju.

19 gadu vecumā viņa svēra vien 32 kg, dzīvoja ēšanas un vemšanas varā, pēcāk ilgstoši ārstējās un joprojām sadzīvo ar sekām. Anna solīja sev – kad izārstēsies, palīdzēs citiem.

Solītais piepildās!

Ar ko Tu nodarbojies šobrīd?

Cenšos palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no ēšanas traucējumiem. Esmu biedrības “Būt brīvai” dibinātāja, palīdzības grupu vadītāja, ēšanas traucējumu mentors, profesionāls koučs, psiholoģijas studente un Latvijā pirmā dienas centra dibinātāja cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem.

Es esmu izdzīvojusi ēšanas traucējumus, tagad esmu brīva un varu palīdzēt citiem.

Kas ir ēšanas traucējumi?

Tā ir nopietna psiholoģiska saslimšana, kam raksturīga apmātība un neapmierinātība ar savu figūru, un pārmērīgas bailes pieņemties svarā. Tā izpaužas kā neadekvāta ēdiena uzņemšana, kas bojā veselību – pārāk daudz vai pārāk maz. Ēšanas traucējumi ir ļoti kompleksi un sarežģīti, arī to formas ir ļoti, ļoti dažādas.

Biežāk sastopamās ēšanas traucējumu formas ir anoreksija, bulīmija un kompulsīvā ēšana.

Visas šīs ēšanas traucējumu formas savstarpēji mijas un dažkārt iet roku rokā ar kādu atkarību – alkohola vai narkotiku lietošanu.

Kas ir anoreksija?

Cilvēki ar anoreksiju drastiski ierobežo uzņemtās pārtikas daudzumu – uzņem pārāk maz ēdiena. Anoreksijai var izraisīt smadzeņu bojājumus, orgānu mazspēju, kaulu bojājumus, sirds problēmas un neauglību. Pastāv arī nāves risks.

Kas ir bulīmija?

Anna 2021.gadā

Bulīmija ir pārmērīga ēšana, kam seko pārspīlēta rīcība, lai kompensētu pārēšanos – izraisīta vemšana, pārmērīga fiziskā slodze, caurejas vai urīndzenošo līdzekļu lietošana. Pārēšanās un atbrīvošanās no ēdiena parasti tiek veikta slepeni. Tā izraisa kuņģa-zarnu trakta problēmas, smagu dehidratāciju, sirds grūtības, elektrolītu disbalansu, zobu bojāšanos u.c. Bulīmija dažkārt var mīties ar anoreksiju, jo periodiski cilvēki pārēdas un vemj, bet citā periodā uzņem ēdiena daudzumu zem normas.

Kas ir kompulsīvās ēšanas traucējumi?

Līdzīgi kā bulīmijas gadījumā cilvēki bieži uzņem pārmērīgi lielu ēdiena daudzumu, bet pēc pārēšanās neseko kompensējoša uzvedība, piemēram, vemšana. Daudziem cilvēkiem var būt aptaukošanās un līdz ar to paaugstinās risks saslimt ar dažādām slimībām. Bieži šie cilvēki saskaras vainas sajūtu, kas var izraisīt citu ēšanas traucējumu attīstīšanos.

Kādi ir ēšanas traucējumu cēloņi?

Ēšanas traucējumi ir sarežģīti, jo tos ietekmē daudzi faktori. Lai arī precīzs ēšanas traucējumu cēlonis nav zināms, parasti tiek uzskatīts, ka bioloģisko, psiholoģisko un/vai vides noviržu kombinācija veicina šo slimību attīstību. Arī ģenētika ir ietekmējošais faktors.

Slimības parasti sākas ar kādiem psiholoģiskiem satricinājumiem. Apsēstība ar tievēšanu ir psihiskas saslimšanas izpausme.

Ar ko saskāries tu?

Manā gadījumā bija atipiska bulīmija, anoreksija, kompulsīvā ēšana un alkoholisms.

Anna bērnībā

No kurienes tu esi? Kāda bija tava bērnība?

Esmu no laukiem Tukuma novadā. Līdz pusaudžu vecumam dzīvoju vienkāršu un jauku bērnību kopā ar mammu, tēti, vecāku māsu un jaunāku brāli.

Kad man bija 13 gadi, vecāki izšķīrās. Viņi dibināja jaunas ģimenes un man nācās ātri uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Kā sākās tava vēlme samazināt svaru?

Viss sākās nemanot jau agrā bērnībā. Dzīvoju laimīgu bērnību, bet biju apaļīga un kopš dzimšanas man bija apaļi vaigi.

Biju jūtīga un ļoti “ņēmu pie sirds” dažādus izteicienus par manu izskatu – pat, ja tie bija labi domāti. Piemēram, mamma kafejnīcā izteica komentāru tētim, lai nepasūta man saldējumu, jo es tā jau esot apaļīga.

Reiz skolas kafejnīcā klasesbiedrs izdzirdēja manis pasūtīto kokosa bulciņu un skaļi komentēja: “Ā, tad tāpēc tu esi tik resna!”.

Cilvēki, kuri kādus komentārus izteica, visticamāk, tos ir aizmirsuši, bet es tos atceros vēl šodien.

Man vienmēr šķita, ja būšu tievāka – būšu skaistāka.

Biju ļoti kompleksaina, jūtīga un emocionāla. Mani agrie pusaudžu gadi sakrita ar laiku, kad mājās vecāku starpā sākās nesaskaņas – strīdi, tēta sānsoļi un drīz vien vecāki nolēma šķirties. Mana dzīve juka un bruka līdz ar ģimeni.

Kad man bija 12-13 gadi, vecāki sāka veidot jaunas attiecības. Es nespēju saprasties ar mammas jauno draugu (jāpiemin, ka šobrīd mums ir lieliskas attiecības), bet tētim nebija iespēja dzīvot ar mani. Vecāki man nodrošināja atsevišķu dzīvokli. Visiem ģimenē bija svarīgākas lietas darāmas, bet man sākās tusiņi, iedzeršanas, slapstīšanās. Tas bija laiks, kad sākās ēšanas traucējumi.

Sāki tievēt?

12 gadu vecumā sāku izmēģināt diētas un periodiski badoties.

Sāku ar neēšanu vakarā, tad neēdu ilgāku laiku. Svars sāka mazināties – biju eiforijā. Paralēli tievēšanai manā dzīvē turpinās tusiņi, bet vecāki risināja savas problēmas.  Paliku arvien slaidāka, radās azarts kāpt uz svariem. Kilogrami “ripoja” – 65, 60, 55, 50. Nolēmu izmēģināt ēdiena izvemšanu. Likās, ka varēšu apstāties pie sava ideālā svara, bet tas nekad nebija sasniedzams, jo latiņa auga – ideālais skaitlis saruka arvien zemāks. Man šķita, ka visu kontrolēju, bet

15 gadu vecumā jau biju “normāla bulīmiķe”.

Kā tev izpaudās bulīmija?

Sākumā ēdiena izvemšana šķita kā efektīva tievēšanas metode papildus badošanās epizodēm un diētām.

Es domāju, ka situāciju labi kontrolēju – dažkārt izraisīju vemšanu 1 reizi dienā, dažkārt tikai 1 reizi nedēļā.

Situācija arvien pasliktinājās – visas manas domas bija par ēdienu. Es apēdu lielu daudzumu un pēcāk izvēmu, tad atkal ēdu un izvēmu. Pēc katras vemšanas mocījos ar vainas apziņu, tāpēc centos badoties. Pēc epizodiskas badošanās nespēju turēties pretī kārdinājumam – atkal pārēdos un atkal izvēmos.

Vēlāk vēmu 6 reizes dienā…

Bulīmijas lēkmju dienās apēdu lielo Rimi maisu ar ēdienu un vēl izēdu visu, visu, kas bija mājās. Ja šķietami nekas nebija, pagatavoju pankūkas no miltiem un ūdens, apēdu ar labi daudz ievārījuma – pēcāk izvēmu. Izcepu un apēdu daudz kartupeļus – pēcāk izvēmu.

Vai vecāki zināja Tavus ēšanus paradumus?

Vecāku skatījumā es jau biju liela meitene. Mēs komunicējām, viņi mani nodrošināja un lielos mēros zināja manu ikdienu, bet patieso situāciju par maniem ēšanas paradumiem viņi nenojauta.

Kādā reizē vērsos pie tēta sakot, ka man ir tievēšanas problēma. Viņš uzsmaidīja, ieķērās man sānos un atteica: “Tev vēl ir tauciņi, nav ko satraukties!”. Vairs par to nerunājām.

Jāatzīst, ka cilvēki ar ēšanas traucējumiem prot ļoti labi slēpties. Gluži kā cilvēki ar atkarībām. Es pratu tik prasmīgi melot, slēpt un manipulēt, ka ģimene varēja arī neuzzināt.

Vai ģimene, draugi, klasesbiedri nepamanīja, ka esi ļoti, ļoti tieva?

Pamanīja, bet, iespējams, domāja, ka es vienkārši tāda esmu. Varbūt domāja, ka ievēroju kādu diētu….

Svarīgi ir saprast, ka cilvēks ar ēšanas traucējumiem ne vienmēr izskatās slims. Gluži pretēji – var ārēji izskatīties smaidīgs, pievilcīgs un būt vienkārši slaids. Bija laiks, kad izskatījos labi un neviens pat nenojauta, kas notiek mājās.

Anna pēc nesenas ēšanas un vemšanas epizodes, bet apkārtējie nenojauš notiekošo

Kā ritēja tava ikdiena ar draugiem un skolas biedriem?

Vienaudži neko nezināja.

Biju skaista, seksīga, puiši “lipa klāt”, bet neviens nezināja, kas notiek mājās.

Vai Tu pati zināji, ka esi saskārusies ar slimību – anoreksiju, bulīmiju?

Jā. Kopš agra vecuma meklēju informāciju par svara samazināšanas metodēm, arī par anoreksiju un bulīmiju uzzināju.

Es zināju, kas ir anoreksija un bulīmija, bet domāju, ka ar mani jau tā nenotiks. Sākumā vemšanas epizodes kontrolēju, vēlāk viss aizgāja slimīgi.

Kā tas izvērtās?

Nespēju apstāties un nolēmu atklāt situāciju mammai.

16 gadu vecumā aizgāju pie mammas, atvēru maisu ar pārpalikušo ēdienu iepakojumiem un teicu, ka to visu apēdu un izvēmu. Mamma bija šokā.

Vecāki meklēja man palīdzību. Sāku apmeklēt psihologus, psihiatrus un visus citus iespējamos speciālistus.

Vai speciālisti palīdzēja?

Nē. Šķiet, ka nebija speciālisti ar atbilstošām zināšanām. Es biju atkarīgs cilvēks – meloju un manipulēju ar visiem.

Es it kā gribēju izveseļoties, bet, kad apzinājos kādā svarā būšu pēc tam – vairs negribēju. Es labāk izvēlējos vemt nekā būt lielāka.

16 gadu vecumā Annas kārtējie centieni ēst pietiekami. Fotogrāfija uzņemta, lai lepotos ģimenei ar normālām ēdienreizēm

Vecāki centās man palīdzēt, bet lielākā viņu kļūda bija doma, ka viņi finansēs speciālistus un tā es izārstēšos. Patiesībā es gribēju, lai viņi nāk ar mani.

Kāds speciālists deva vissliktāko ieteikumu – bulīmiju aizmirsīšot, ja nomainīšu vidi un braukšu studēt uz ārvalstīm.

Es paklausīju – uzsāku studijas Anglijā. Dzīvojot vientulībā, sākās īstais bulīmijas un atkarību uzplaukums.

Kāda bija dzīve Anglijā?

Tātad uzreiz pēc vidusskolas uzsāku pārtikas menedžmenta studijas Anglijā, piestrādāju ēdināšanas iestādēs un dzīvoju viena. Tā bija īstā bulīmijas paradīze. Par nelielu naudu darba vietā varēju nopirkt ēdienu un nebija neviens, kurš mani uzraudzītu.

Es nepārtraukti ēdu un vēmu, ēdu un vēmu. Pēcāk bija vainas apziņa – to mierināju ar alkoholu.

Dzīvojot vienai un nepieskatītai, uzplauka ne vien bulīmija, bet sākās arī alkoholisms. Pēc gada atgriezos mājās, vecāki bija šokā – biju iznīkusi, izdilusi, psihiski un fiziski slima.

Man nodila zobi, izkrita mati, 19 gados svēru vien 32 kilogramus.

Atpakaļ studēt neaizbraucu, sāku ārstēties.

Nodiluši zobi, izkrituši mati? No bulīmijas?

Jā. No bulīmijas ir ļoti daudz briesmīgas sekas.

No vemšanas nodilst zobi un mati, pazūd mēnešreizes – man kopumā mēnešreizes bija izzudušas 8 gadus. Joprojām ir ļoti daudz sekas….

Kāda bija ārstēšana?

Vecāki apvienojās, darīja visu manai ārstēšanai. Sākotnēji 19 gadu vecumā nokļuvu Latvijas Minesotas programmā – tā ir stacionāra psihoterapeitiska programma atkarības slimniekiem. Pēc tās devos uz ēšanas traucējumu ārstēšanas klīniku Lietuvā.

20 gadu vecumā pieņēmu lēmumu, ka būšu brīva no ēšanas traucējumiem. Tā arī notika.

Lietuvā ir ēšanas traucējumu ārstēšanas klīnika?

Jā. Tā ir specializēta tieši ēšanas traucējumu ārstēšanai. Lietuvas iedzīvotājiem ārstēšana ir bezmaksas, iebraucējiem tas ir maksas pakalpojums. Man palīdzēja vecāki.

Specializētas ārstēšanas iestādes ir daudzviet pasaulē – arī Lietuvā un Igaunijā. Latvijā šādas iestādes pieaugušo ārstēšanai līdz šim nebija.

Pastāsti, lūdzu, par Lietuvas ēšanas traucējumu ārstēšanas klīniku!

Tur gan stacionāri, gan ambulatori ārstējas cilvēki. Es ārstējos stacionāri – dzīvoju uz vietas ar 4 citiem pacientiem.

Vēl šodien atceros skatu ēdienreizēs – sievietes ar anoreksiju un bulīmiju tiek sēdinātas pie pusdienu galda. Viņu sejas izskatījās it kā tiktu sūtītas uz kaušanu.

Klīnikā strādā augsta līmeņa speciālisti, kuri izprot specifiku. Ir daudz dažādas metodes – kognitīvi biheiviorālā terapija, uzturas speciālista uzraudzība, psihologa konsultācijas, deju terapija un citas pielāgotas terapijas. Nepieciešamības gadījumā ir medikamentozā ārstēšana.

Izārstējies?

Jā, bet pēc Lietuvas ilgstoši lietoju antidepresantus. Pamazām sakārtojās ārējais izskats – tētis man finansēja zobu ielikšanu, atauga mati.

20 gadu vecumā biju tikusi vaļā no ēšanas traucējumiem.

Sākotnēji svēru 72 kg, bet gada laikā svars sakārtojās un normalizējās. Biju laimīga un priecīga. Iepazinos ar puisi, sākām kopdzīvi. Dzīvoju normālu dzīvi, bet biju saglabājusi nelāgo ieradumu vakaros iedzert vīnu.

24 gadu vecumā izdomāju, ka mazliet palīdzēšu sev samazināt svaru: tikai 1 reizīti izvemšos. Sākās šausmu stāsts.

Atsākās ēšanas traucējumi?

Dzīvi atkal pārņēma bulīmija un alkohols. Tas bija briesmīgs posms man un maniem apkārtējiem cilvēkiem. Man bija kauns no mana drauga, tāpēc vairākkārt es viņu pametu.

Visiem meloju, no drauga zagu naudu, bieži mainīju darbus, nodila ieliktie zobi, izkrita mati, sākās nesaturēšana, vairākkārt nonācu medicīnas iestādēs, jo bija sirdsdarbības traucējumi.

Vēmu neskaitāmas reizes dienā. Dažkārt novēmu visu dienu un mierinājumu guvu alkoholā.

Vēmu tik ilgi līdz nāca ārā asinis, jo tikai tad likās, ka kuņģis beidzot ir tukšs.

Spļāvu ārā siekalas, jo domāju, ka tajās ir kalorijas.

26 gadu vecumā svēru 36 kilogramus.

2016.gadā no rīta piecēlos un nejutu kājas. Nonācu pie mammas…

Kā rīkojāties?

Mani ievietoja akūtajā nodaļā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, Tvaika ielā.

Tas bija briesmīgi. Ļoti labi atceros tās neremontētās telpas, tualetes bez durvīm un poda vākiem. Visspilgtāk atmiņā palikuši cilvēki.

Tur salika visus kopā – mani ar ēšanas traucējumiem un cilvēkus ar vecuma demenci, šizofrēniķus, narkomānus un citus ar smagiem traucējumiem. Redzēju kā cilvēkus sien pie gultām, kā citi kliedz, sit sienas.

Tas bija briesmīgi. Es gulēju un lūdzos kaut ātrāk tiktu ārā.

Solīju sev: ja tikšu ārā, palīdzēšu ārstēties citiem.

Mans uzdevums bija lietot medikamentus un pieņemties svarā. Es ēdu doto ēdienu – patiesībā knapi varēju paiet, bet vienalga gāju uz tualeti izvemt. Pēc laika sapratu, ka mani pie dzīvības tur rupjmaize un siers – to man mamma nesa, iekšā paturēju 2 maizītes dienā un pēc laika mani izrakstīja.

Izlaida no Tvaika ielas. Likās, ka varu iedzert vīnu un pēc nedēļas nonācu atpakaļ.

Murgs turpinājās. Pagāja vēl apmēram mēnesis, mani atkal izlaida un šoreiz es nolēmu veseļoties.

Kā tu izveseļojies?

Dzīvoju pie mammas, biju smagā depresijā – negribēju neko darīt, bija zems pašvērtējums un nebija nekādas motivācijas. Sāku iet regulāri pie psihiatra. Ar ģimenes atbalstu pamazām savedu sevi fiziski kārtībā – tētis vēlreiz finansēja zobu ielikšanu, atauga mati… Pagāja ilgs laiks līdz cilvēki sāka uzticēties, ka es ēdu normāli un varu rīkoties ar naudu. Nolēmu meklēt darbu. Sāku strādāt augļu un dārzeņu veikaliņā, pēc tam kafejnīcā, tad tējas namiņā.

Atradu savus pierakstus no laika, kad ārstējos Lietuvā. Pildīju uzdevumus, daudz strādāju ar sevi.

Pateicoties manai pašmotivācijai, tuvinieku atbalstam, Lietuvas klīnikā gūtajai pieredzei un psihiatra apmeklējumiem, pamazām atkopos. Sāku normālu dzīvi no jauna.

Veidoji ģimeni?

Jā. Atsākām kopdzīvi ar draugu.

Paliku stāvoklī. Es biju ļoti, ļoti laimīga.

Vai ēšanas traucējumi bija aizmirsti?

Grūtniecības laikā mani vēl pārņēma satraukums par pieņemšanos svarā. Ļoti paveicās ar ārsti, kura laikus novirzīja mani uz neirožu klīniku Veldras ielā. Sadarbībā ar speciālistiem, grūtniecība un dzemdības noritēja veiksmīgi.

27 gadu vecumā man piedzima meitiņa.

Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē viss sakārtojās. Par prioritāti kļuva ģimene un nebija intereses domāt par ēšanas traucējumiem. Plānojām vēl bērniņu.

Diemžēl, otro bērniņu zaudēju. Ļoti pārdzīvoju, bet tajā pašā laikā šis smagais notikums man deva pārliecību, ka esmu tikusi vaļā no ēšanas traucējumiem un alkoholisma. Es neatgriezos pie neēšanas un vemšanas, bet gan pārdzīvoju stresu citādāk.

Mēs turpinājām plānot ģimenes pieaugumu.

29 gadu vecumā piedzima dēliņš.

Rūpes par ģimeni un bērniem izmainīja manu skatījumu uz dzīvi. Pēkšņi mazsvarīgi šķita kilogrami, pamanīju un novērtēju, cik daudz man ir dots. Bērni un ģimene vienmēr ir fokusā.

Runājot par fotogrāfijām. Mēs skatāmies Tavas bildes no laikiem, kad bija ēšanas traucējumi – izskaties īpaši tieva, bet smaidīga…

Jā, jo fotografējos es dienās, kad biju sakopusies, izgājusi sabiedrībā.

Man nav bildes, kurās esmu kritiski zemākajā svarā, novēmusies, izkritušiem zobiem un matiem, jo… Ētisku apsvērumu dēļ, mirstošus cilvēkus taču nefotografē…

Kā radās ideja atklāt savu stāstu, palīdzēt citiem?

Līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē sāku strādāt ar pašizaugsmi – izgāju digitālā mārketinga apmācības, iestājos koučinga programmā, ieguvu kouča sertifikātu un sapratu, ko dzīvē gribu darīt.

Dibināju biedrību, kura pārstāv cilvēkus ar ēšanas traucējumiem. Uztaisīju mājas lapu www.butbrivai.com. Nolēmu izveidot pirmo atbalsta grupiņu cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem – bija liela atsaucība.

Izveidoju Facebook lapu un Instagram kontu “Būt brīvai”. Ieliku rakstu un video ar savu stāstu. Guvu negaidītu atsaucību – cilvēki rakstīja pateicības un atbalsta vēstules, uzdeva jautājumus.

Nolēmu, ka Latvijā ir vajadzīgs specializēts dienas centrs. Pieteicu savu ideju jauno sociālo uzņēmēju konkursā, izturēju visas kārtas un man piešķīra Altum grantu.

2021.gads

Tātad Latvijā ir centrs, kur cilvēki var saņemt palīdzību?

Pateicoties sociālo uzņēmumu konkursam, man ir iespēja to uzsākt.

2021.gada oktobrī tika atvērts Latvijā pirmais dienas centrs cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem. Plašāka informācija pieejama mājaslapā www.etresursucentrs.lv.

Es ļoti cenšos, lai cilvēki varētu iegūt bezmaksas palīdzību. Šobrīd darbu uzsāka komanda – KBT terapeits (un topošie KBT terapeiti), uztura speciālists, deju terapeits, uztura treneris, klīniskais veselības psihologs, mentors/koučs.

Ir atlasīti speciālisti tikai ar personīgo ēšanas traucējumu pieredzi vai ilggadēju darba pieredzi jomā.

Cilvēkiem tiek piedāvāta individuāla palīdzība, kā arī pašpalīdzības grupas, atbalsta grupas, izglītojoši semināri topošajiem speciālistiem, atbalsts ģimenes locekļiem.

Tas ir tikai sākums. Es ļoti ceru, ka attīstīsimies, lai varētu piedāvāt stacionāru ārstēšanu un plašāku atbalstu.

Tev ir ģimene ar diviem maziem bērniem un tu vēl paspēj uzsākt centru, vadi palīdzības grupas un Latvijā esi iedibinājusi atbalstu cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem. Kā tev tas izdodas?

15 gadus manu dzīvi bija pārņēmusi anoreksija un bulīmija. Es tikai nesen esmu sākusi dzīvot brīvi. Laikam cenšos atgūt iekavēto (Anna smej).

Par manu dzīvi varētu rakstīt grāmatu, jo esmu piedzīvojusi tiešām daudz. Esmu bijusi specializētajā ēšanas traucējumu klīnikā, vairākkārt ārstējusies stacionāros, nonākusi “Tvaika ielā”, izgājusi dažādas terapijas – kognitīvi biheiviorālā terapija, dinamiskā terapija, ģimenes terapija, mākslas terapija, mūzikas terapija, videoterapija, biblioterapija u.c., gājusi pie psihoanalītiķiem, terapeitiem, psihiatriem, pat dziedniekiem un “večiņām”. Šobrīd es beidzot dzīvoju brīvi.

Protams, mans vislielākais atbalsts ir vīrs. Viņš rūpējas par mani, palīdz man atrast laiku, lai es varētu attīstīties un palīdzēt citiem cilvēkiem.

Kādas ir Tavas attiecības ar vecākiem šobrīd?

Ļoti labas. Viņi iesaistās, atbalsta mani un mums ir ciešas attiecības.

Es nebūtu sasniegusi tik daudz, ja man nebūtu mammas atbalsta.

Mammai ir spēcīga vainas sajūta par notikušo, bet es viņu nevainoju. Mani vecāki darīja visu labāko attiecīgi konkrētā brīža iespējām. Viņi varbūt nepamanīja ēšanas traucējumu sākumu, bet jāatzīst, ka es pietiekami prasmīgi to slēpu. Savukārt, viņi vienmēr bija blakus un darīja visu iespējamo, lai es izārstētos.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni?

Prioritāte ir bērni, ģimene un pašizaugsme. Vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem, kuri ir nonākuši anoreksijas un bulīmijas važās. Es esmu to piedzīvojusi, es zinu kā tas ir – es gribu palīdzēt.

2021.gads

Lindas komentārs:

Lūk, tas ir Annas stāsts. Ievērojams, skarbs, patiess un vienkārši apbrīnojams.

Mēs ar Annu tik sirsnīgi izrunājāmies – laiks vienkārši pazuda. Viņai ir tik daudz sakāmā – par ārstēšanu, par modes industriju, kur tiek slavinātas īpaši slaidas meitenes, par sociālajiem tīkliem, kur influenceri demonstrē tievumu kā galveno dzīves vērtību un vēl tik daudz…

Diemžēl, nav statistika par cilvēkiem, kuri sirgst no anoreksijas un bulīmijas. Bet Annas atbalsta grupas ir pilnas gan ar slimojošajiem, gan viņu ģimenes locekļiem. Vajadzība pēc palīdzības ir acīmredzama.

Man ir patiess prieks iepazīt Annu! Skatoties uz viņu šodien, ir grūti aptvert kam šī skaistā sieviete ir gājusi cauri. No sirds novēlu, lai viņai izdodas piepildīt savu sapni – palīdzēt citiem ēšanas traucējumu važās nonākušajiem cilvēkiem! Es sekošu līdzi un atbalstīšu!

Sargāsim savus mīļos, būsim vērīgi un mīlēsim viens otru!

Raksts no Lindas Paulauskas bloga

esence.lv