Superbēbis 2025: Dodamies raudzībās

Kad nākt vai aicināt uz raudzībām? Tas ir jautājums, ko katra jaunā māmiņa dzird un uzdod arī pati sev. Atbilde patiesībā ir ļoti vienkārša – tikai tad, kad paši vecāki tam ir gatavi. Pirmās nedēļas pēc bērniņa piedzimšanas ir īpašs un trausls laiks, kurā svarīgākais ir mierīgs ritms, atbalstoša vide un iespēja jaunajai ģimenei iejusties jaunajā dzīves posmā.

“Šodien jūtos labi,” stāsta Loretta. “Atceros, ka dzemdību dienā teicu, ka nedaudz pietrūkst sāpes, lai ieietu lomā. Sāpes atnāca pēc tam – tās bija diezgan izteiktas, laikam tāpēc, ka tā ir otrā ķeizargrieziena rēta. Kopš vakardienas varu jau normāli pastaigāt,” teic jaunā māmiņa.

Atgriežoties mājās

“Pie mums ciemojās mana mamma, un tas ļoti palīdzēja. Kad atbraucām mājās, bijām trijatā – es apgūlos un neko nedarīju. Kad visi pārnāca, es biju kā mākonī, un tā arī pagāja visa nedēļa,” atceras Loretta.

Nedēļnieces periods, kas ilgst sešas nedēļas, ir sena tradīcija, kas paredz, ka šajā laikā jaunajai māmiņai jādzīvo mierīgi, ciešā kontaktā ar mazuli un atbalstošiem cilvēkiem sev apkārt. Šis laiks ļauj organismam atgūties un pašai sievietei emocionāli iejusties jaunajā lomā.

Bērns piedzimst diviem

“Ar pirmo tu par visu satraucies, ar otro esi čillā, bet ar trešo vēl nespēj aptvert, kas notiek,” smejas Loretta. “Brālis ar māsu cīnās par mazākā uzmanību un nevar nekur aiziet, kamēr Bella nav līdzi, jo viņa no pirmās dienas seko līdzi brālim. Es vēl joprojām īsti nevaru aptvert, ka tas ir noticis.”

Šis laiks ir arī dzemdību pieredzes apzināšanās periods jeb brīdis, kad mamma pamazām saprot, ko nozīmē jaunā realitāte. Ļoti svarīgi atcerēties, ka bērns dzimst diviem – mammai un tētim.

“Pat tad, ja mamma visu var izdarīt, tas nenozīmē, ka viņai to vajag darīt,” uzsver Loretta. “Mēs visu esam iemanījuši deleģēt, lai varam funkcionēt. Otrs ir emocionālais atbalsts, jo ļoti svarīgi, ka tev ir kāds mājās. Pirmajās divās reizēs mēs bijām kaut kur prom, divatā, un tas bija robs,” stāsta Superbēbīša māmiņa.

Ciems, kas audzina

Neatkarīgi no tā, vai bērns ir pirmais vai trešais, jaunajai mammai vissvarīgākais ir atbalstoša vide, uzticami cilvēki un sajūta, ka viņas kompetence kā mammai tiek novērtēta.

“Ja tev ir ciems, tā ir liela daļa atbildes, ko darīt pēcdzemdību posmā,” saka Loretta. “Man mamma palīdzēja sakārtot māju, uztaisīt pusdienas, paauklēt, nomainīt autiņbiksītes. Viņa pie mums bija pirmās astoņas dienas. Tā kā tas bija plānots ķeizars, varēju visu saplānot. Galvenā doma bija, ka viņa palīdz lielajiem bērniem.”

Vēsturiski sievietes, kas bija apkārt “nedēļniecei”, ar savu klātbūtni un palīdzību apliecināja: “Ar tevi kā mammu viss ir kārtībā.” Tā bija sava veida jauno mammu uzņemšana māsu kopienā – atbalsta kultūra, kas joprojām ir zelta vērtē.

“Nezinu, kāpēc, bet sievietēm, jo sevišķi pirmo reizi kļūstot par mammu, ir vēlme visu izdarīt pašām. Tas ir reāli, bet par to var nākties samaksāt vēlāk,” atklāj Loretta. “Pēc pirmā bērna man četrus gadus diezgan smagā formā bija veģetatīvā distonija. Es toreiz nesapratu, kā var būt pēcdzemdību depresija, jo es taču biju laimīga! Tāpēc šoreiz ar Lauri nolēmām, ka ņemsim to palīdzību, ko varam. Mamma par to bija ļoti priecīga.”