Ramonas dzemdību stāsts

Katrs dzemdību stāsts ir tik unikāls, tāpēc priecājamies par katru no jums, kas nolēmusi ar to dalīties. 

Savu dzemdību stāstu Māmiņu Klubam uzticējusi arī māmiņa Ramona, kuras dēliņš pasaulē nāca 2020.gada jūlija sākumā. Par satikšanos stāsta pati Ramona.

Mans stāsts sākās 2019. gada oktobrī, kad tests rādīja 2 svītriņas. Es biju ļoti priecīga un tajā pat laikā satraukta, jo nezināmais ceļojums varēja sākties.

Bērniņš bija ļoti gaidīts. Ar vīru vienojāmies, ka neko nevienam neteiksim un vismaz pirmos trīs mēnešus būšu ļoti piesardzīga, jo pirmo bērniņu zaudējām pašā grūtniecības sākumā. Satraukums liels, jo negribēju vēlreiz piedzīvot to tukšuma un zaudējuma sajūtu…

Mazais mani ļoti lutināja, jo nebija ne nelabumu, ne arī kādas citas nepatīkamas sajūtas, un, kad pirmie trīs mēneši bija aiz muguras, tad nedaudz uzelpoju. Apmēram līdz 6. mēnesim vispār nejutu nekādu grūtniecības diskomfortu, jutos lieliski, analīzes bija labas.

Jāpiebilst, ka man bija ļoti mazs puncis, ap 7. mēnesi, kad gāju pie ģimenes ārstes pierakstīt mazo, ārste ieplēta acis un lūdza parādīt vēderu, vai tiešām esmu stāvoklī. Tieši mazais vēdera izmērs arī bija vienīgā lieta, kas mani darīja bažīgu, jo vairākas paziņas par to izteicās aizdomīgi, bet iekšēji es zināju, ka ar mazo viss ir kārtībā.

Tātad, ķeroties pie pašas interesantākās stāsta daļas, noliktais datums bija 3.jūlijs.

Nosvinējām ar draugiem karstos Līgo svētkus, bijām gatavībā, jo mazais kuru katru brīdi varēja ierasties. Nevarējām sagaidīt, jo vēders pēdējā mēnesī kļuva liels un kļuva ļoti grūti, gribējām ātrāk satikties ar mazo enģelīti. 

Pēdējā sonogrāfijā astoņos mēnešos uzrādīja, ka mazais nav pareizā guļā, bet vecmāte mierināja, ka vēl mēnesis laika mazajam sagriezties, tāpēc par to ļoti nepārdzīvoju, taču nojauta bija, ka mazais tomēr nav sagriezies, kas dzemdību namā arī apstiprinājās.

Nedēļu pirms dzemdībām katru nakti jutu nelielas velkošas sāpes, taču nekas īpašs. 1. jūlija naktī ap plkst.2.00 naktī pamodos no velkošām sāpēm, kas jau bija stiprākas, taču nekas nepanesams. Domāju, vai beidzot viss sāksies, tāpēc skaitīju kontrakcijas. Tās bija ar neregulāriem starplaikiem. Kad sāpes sāka pierimt, starplaiki kļuva garāki, tāpēc domāju, ka vēl jau nekas tomēr vēl nebūs. Kādas 2-3 stundas biju nomocījusiesun ap plkst. 5.00 rītā ielīdu atpakaļ gultā. Jau laidos miegā, kad pēkšņi – skaļš plaukšķis! Sapratu, ka man laikam noiet ūdeņi. Izlecu no gultas un saucu vīru. Viņš jau pēc manas intonācijas saprata, ka viss sācies. Pulkstens rādīja 5.30, sākās pamatīgas sāpes. Sametu somā vēl pēdējās mantas, un lecām ar vīru mašīnā. Nebiju redzējusi savu vīru tik satrauktu, un to, ka viņš varētu būt tik operatīvs.

Ceļš līdz slimnīcai ilga 40 minūtes. Visu ceļu brāzāmies, cik vien ātri var. Es biju iekrampējusies mašīnas jostā un visur, kur vien var, jo intervāls kontrakcijām ļoti strauji palika īsāks. Ierodoties slimnīcā kontrakcijas jau bija ik katras 2 minūtes un tad jau 1 minūti starpā.

Kad beidzot ieradāmies slimnīcā, no sāpēm visu atceros vien kā pa miglu. Vecmāte lika uzkāpt uz kušetes, pienāca un iekliedzās: "Te jau viss ir vaļā!" Paskatījusies viņa redzēja, ka mazais nāk ar kājiņām pa priekšu.

Sākas panika, ārste zvanīja anesteziologam, kliedza klausulē, lai skrien šurp, akūts ķeizars. Uz to nebiju gatavojusies, bet tajā brīdī pat vairs nebija spēka neko domāt, galvenais, lai mazajam viss labi.

Tā nu nenormālā ātrumā mani gatavoja ķeizaram. Atceros, ka uz galda jau teicu vecmātei, ka gribu spiest, bet viņa: "Nespied, elpo, elpo..."

Kad pussaprašanā atmodos, pie manis atļāva ienākt vīram. Viss, ko spēju, bija ar grūtībām pajautāt, vai ar mazo viss kārtībā.

Tētis jau bija mazo paturējis rokās un teica, ka viss kārtībā. Tā nu 01.07.2020. plkst. 7.08 pasaulē ieradās mans mīļais dēliņš. 50 cm garš un 3,350 kg smags.

Nevienā brīdī visu grūtniecības laiku nebiju domājusi, ka bērniņš varētu dzimt ar ķeizargriezienu, taču Dievs bija lēmis citādi. Labi ka tā, jo viss varēja beigties citādi.

Taču, lai cik lielām fiziskām sāpēm un emocionāliem pārdzīvojumiem nebūtu jāiziet cauri, kad tās mazās, mīļās actiņas uz Tevi raugās, tas ir to vērts, un nekas tā nespēj sasildīt sirdi, kā tie dzīvespriecīgie smiekli un mazo pēdiņu dipoņa.

Būt mammai ir viens no grūtākajiem, atbildīgākajiem un skaistākajiem darbiem pasaulē. 

DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!