Nesalīdziniet mani ar citiem!

Lai arī mana mazā meitiņa vēl neprot runāt, es pat dzirdu, kā viņa klusībā sauc: „Lūdzu, lūdzu, nesalīdziniet mani ar citiem!” Tā vien šķiet, ka no salīdzināšanas izvairīties nevar un nevarēs. Jo jau pirmajās dienās, piezvanot vīramātei, uzklausīju gūzmu salīdzinājumu, kā savulaik uzvedies mans tikko dzimušais dēls un kā mazā meitiņa. Pāri visam arī salīdzināšana ar citiem radu bērniem un pašu tēti pirmajās dzīves dienās.

Katrs bērniņš ir unikāls – viens mierīgāks, otrs kreņķīgāks. Viens garāks, otrs vieglāks, bet trešais varbūt pirmajās dzīves dienās atgādina mazu sumo cīkstonīti, jo ir gan apaļš, gan pasmags. Katram mazulim ir savs raksturs, savs dienas ritms, tāpēc, izdzirdot salīdzināšanu ar citiem bērniem, man gribās kliegt un ārdīties, lai liek taču manu bērnu mierā un beidz salīdzināt. Viņa man ir unikāla! Viņa nav ne vīra brāļa mazā Anniņa, ne kaimiņu Artūriņš. Viņa ir viņa. Maziņa, unikāla, pasaulē vēl tik tikko deguntiņu apsildījusi. Viņa vēl tikai mācās un cenšas uztvert pasauli.

Tiesa, salīdzināšana noteikti nebeigsies ar pirmajām dzīves nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem. Tā nāks līdzi visu dzīvi, jo kāds mūs nepārtraukti salīdzina ar citiem, vērtējot, vai esam labāki, vai sliktāki. Ok, tas ir tikai likumsakarīgi, ka potenciālais darba devējs mani izvērtē, ņemot vērā manas kompetences, iepriekšējo darba pieredzi un izglītību, taču nesalīdzināsim savā starpā tikko dzimušus zīdainīšus. Ļausim viņiem būt pašiem. Nesalīdzināsim viņus arī ar vecākajiem brāļiem un māsām. Ļausim viņiem būt unikāliem un mums tik īpašiem.