Mans dzemdību stāsts.

Ceļš uz mūsu satikšanos bija kā pa kalniem un lejām. Viss sākās trešdien 10. maijā, kad mani no kovid nodaļas pārveda uz Dzemdību nodaļu un 17:00 iedeva pirmo pulverīti, tad 19:00, 22:00. No rīta bija vien 1.5cm atvērums. Turpinājumā ielika laminārijas, atkal pulverītis 10:00 un 14:00, sākās neliela sāpīte un vairs pulverīšus nedeva. Piektdienas rīts bez izmaiņām un turpinām pulverīšus ik 2h. Vakarpusē sākās sāpīte kurai pat varēja skaitīt līdzi, bet nekā 3cm un nekas nenotiek, nolemjam no rīta durt ūdenņus, bet pienāk pusnakts un ūdeņi pušu paši no sevis un tad ballīte var sākties. Kontrakcijas nāca ātri un spēcīgi un jau pēc 2h paņēmu EA tā nu mēs abi mocījāmies un vecmāte, kura visu nakti bija ar mani tajā skafandrā ir vienkārši apbrīnojams eņģelis. Es piemigu un tad, kad vecmāte pienāca apjautāties par sajūtām viss apgriezās kājām gaisā (tik pārbijusies nebiju vēl nekad), vecmāte paskatās monitorā un skrien pie telefona ar tekstu ārstu ātri uz zāli, toņi 80 un krīt. Nekad mūžā neesmu bijusi vēl tik nobijusies. Bet 10min laikā jau biju uz operāciju galda un viss notika ļoti ātri, man pat pilno narkozi iedeva. Tā nu 08.05.21. 8:47 nāca pasaulē mans brašulis, kurš pārcieta kovidu kopā ar mani, kurš bija aptinis nabas saiti ap kaklu divas reizes un tamdēļ nevarēja piedzimt, kurš nepadevās ne pa kam. ❤️❤️❤️