Sveikas jaukās dāmas :) Atkal es te ņemos par un ap visām šīm tēmām, jo ar pirmo bēbi man kaut kā viss aplauzās un tagad gaidot otro uz beigām prāts ir ta kā nedaudz apskaidrojies (depresija sāk atkāpties un ceru , ka neizdomās vairs atgriezties)
Tātad krūts barošana. Nu jau laiciņu atpakaļ man bija šāda tēma, bet pat nezinu kāda velna dzīta es to rakstīju :D
Kad gaidīju savu pirmdzimto - Reivenu Evanu, devos pie ginekoloģes, lai stātos uzskaitē. Viņa izdarīja visu, kas nu darāms un apjautājās vai krūtis ir palikušas lielākas...Uz ko atbildēju, ka nē nav. Viņa teica, lai neuztraucos, ja nav tad paliks. He es jau nopriecājos, domāju, ka man viņas beidzot būs, bet nekā...Te nu es varu teikt, ka ir dažādas sievietes - ir tādas kurām līdz ar piena parādīšanos, parādās arī krūtis :D Un ir tādas, kurām nekas nemainās - tā kā man, piemēram.
Gaidot Reivenu, kā jau zaļoksnēja mamma mēdzu arī "paspaidīt" tos savus "priščikus" , lai pārbaudītu ir tur kaut kas vai tomēr nav. Nu nebija tur nekā.
Kad nu beidzot pienāca tā diena, kad devos uz slimnīcu (devos, jo jutu - nu nav kaut kas lāga) mani tur noturēja no 30. aprīļa, līdz 2.maijam, kad mazais nāca pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Lieki teikt, ka pie krūts uzreiz viņu nepielika. Iedeva tikai uzmest aci un sabučot. Savos nagos dēliņu dabūju tikai palātā un tur nu sākās nedienas ar manu krūts barošanu.
1.Mana mamma - tūlīt sāka man kaut ko nesaprotami pārmest (es tiko no operācijas, anestēzija vēl nav atgājusi, pagriezties uz sāniem nebiju pati saviem spēkiem spējīga) Tā viņa man tik un tā pielika viņu pie krūts (es jau uz to momentu biju nikna kā pūķis) un vēl sāka grābstīties ap manām krūtīm (tas bija pēdējais piliens) Vīram liku pasaukt bērnu māsu un kādu, kas varētu palīdzēt pagriezties, lai varu mazuli pabarot un, lai klāt ir kāds kurš paskaidro ko un kā pareizi darīt (es jau tā biju pārnervozējusies dēļ negaidītās operācijas, vai ar mazo viss būs kartībā, tad mamma ar saviem nobīdītajiem tekstiem un mana nesaprašana ko un kā pareizi darīt) Atnāca bērnu māsa, ļoti nīgra un neatsaucīga sieviete, noburkšķēja vien kaut garā par to, priekš kam dzemdēt, ja nejēdz pabarot ar krūti. Kaut kā nebūt pieliku mazo pie krūts, bet acīmredzot nepareizi - viņš man nobļāva visu nakti, mani nervi tobrīd bija uz sabrukuma robežas, jo es biju viena un neko nesapratu. PAR LAIMI nākošajā dienā dežūru pārņēma cita bērnu māsa, kundzīte gados, ak Dievs tik nosvērtu, laipnu un izpalīdzīgu cilvēku...Goda vārds vēl tagad trūkst vārdu. Viņa man visu izstāstīja, parādīja kā mazo pareizi pabarot, pārbaudīja vai man maz ir tas piens u.t.t., lai gan Reivens tik un tā arī pēc paēšanas turpināja bļaustīties (manuprāt pie vainas bija tas, ka es biju pārnervozējusies un ar to "piena padevi" kaut kas nebija īsti lāga) Mazais svarā pieņēmās pa biškai (ārstiem gribējās vairāk), bet pieņēmās un mūs veiksmīgi izrakstīja no slimnīcas. Kad pārbraucām mājā bļaušana turpinājās. Sākumā mūsu dakterīte parakstīja svecītes - Viburcol (laikam tā) jo domāja, ka mazais varētu būt nemierīgs dēļ skābekļa bada un lika doties uz galviņas USG, bet tur viss bija kārtībā. Un tā nu mēs nonācām līdz tam, ka dakterīte ieteica pabarot mazo ar krūti un pēc tam iedot maisījumu - paskatīties, kas notiksies tad. Ar krūti baroju tā kā mācīja slimnīcā - 15 min pie vienas krūts, 15 min pie otras. Tā darīju arī mājās un tad klāt maisījumu. Un ko jūs domājat - beidzās visa bļaušana un nakts negulēšana, viss nostājās savās sliedēs.
Tagad es domāju, ka pie tā vainīgs bija stress un depresija - mums ar vīru bija pamatīga attiecību krīze, viņa radeņu jaukšanās pa vidu un dažnedažādas citas nejaucības...
Tagad gaidot otru mazo viss ir savādāk. Sākumā bija depresija, pamatīga - tajā gan es pati sevi iedzinu, man ir skaidrs iemesls ar kuru es kareivīgi cīnīšos, kad būšu atkopusies pēc mazuļa nākšanas pasaulē. Un ceru, ka mazais ar savu ēšanu man palīdzēs ;) Šoreiz gan man krūtīs kaut kas ir, tikai diemžēl lielākas tās nu ne par mata tiesu nav palikušas :D Un šoreiz es nebūšu tik "dumja" kā pagājušo reizi un neļaušu sevi dzīt stresā un pati centīšos būt pēc iespējas mierīgāka (jo man ka reiz ļoti labi sanāk "čakarēt" prātu pašai sev) barošu mazo cik spēšu un ceru, ka man tas izdosies ilgāk kā tas bija ar Reivenu, jo viņš sajutis to, ka vieglāk ir paēst no pudeles no krūts attiecās pavisam.
Tas tā no manas necilās pieredzes:)
Varbūt ir kāda māmiņa, kas vēlas padalīties ar savu pieredzīti? Kā padevās cīņa ar krūts barošanu vai nepadevās nemaz un atmetāt tam visam ar roku?
Vēl es gribu parunāt par tādu lietu kā - karu strap mammām "barotājām" un "pudeļbēbju" mammām. (Es to nosaucu par karu, jo pēc tāda arī izskatās) Tieši šobrīd es meklēju info par bonusiem gan vienā, gan otrā barošanas veidā, bet ko es atrodu - asas diskusijas un vārdu pārmaiņas, pārmetumus tām mammām kuras baro ar maisījumu. Vēl kādai vienkārši nepatīk barot bērnu ar krūti!!! Vai vēl kāda pamanās nozākāt tās kuras baro ar krūti...Nu goda vārds...
Kāpēc es par to runāju? Es diezgan skeptiski skatos uz teicienu, ka visām sievietēm ir piens un visas ir spējīgas zīdīt savus mazuļus!!!
Varbūt tas ir tāpēc, ka man neizdevās. Bet varbūt tas bija tāpēc, ka diemžēl daba mani "apdalījusi" ar šādu iespēju. Kāpēc es tā saku - parasti tiek dzirdēts, ka mammai ar meitu gan grūtniecība, gan dzemdības, gan krūts barošanas periods esot līdzīgs. Man ar mammu tā bija ar pirmajiem diviem punktiem, ar trešo nekā, jo mammai bija , kā mēs tagad smejamies - "īstas piena cisternas" es nebiju spējīga apēst visu to, ko mamma man varēja piedāvāt....Tātad vai tiešām visas sievietes ir "vienādas", tātad spējīgas izbarot savus bērnus ar krūti????
Nākamais. Varbūt tā nav mana darīšana ko dara citas mammas, bet es tomēr pacelšu šo tēmu...Mammas - barotājas un reizē arī smēķētājas!!! Vai tiešām viņas neapzinās kādu ļaunumu tas var nodarīt viņu bērniem. Manā paziņu lokā ir viena šāda sieviete. Viņa nekautrējoties varēja nobīdīt tekstu - "Es biju stāvoklī - un smēķēju, pirms braucu dzemdēt - smēķēju un arī ar krūti baroju - smēķēju un bērnam nekādas vainas" Bet vai tiešām - nekādas? Un kā būs pēc pāris gadiem? Kā tad ir ar visām elpceļu slimībām, infekcijām? Jā, ar šīm slimībām slimo arī to māmiņu bērni, kurām nav šādu kaitīgo ieradumu, bet kam tad ir lielāka iespējamība saslimt? Vai nu es slikti meklēju info vai arī par šo tiek runāts maz...
Kā arī uzgāju salamadras rakstu (linku uz konkrēto rakstu) par krūts barošanas tēmu. Izlasīju visu no sākuma līdz beigām. Jāatzīst, ka man bija radies līdzīgs jautājums. Un manas domas ir šādas - ja man būs iespēja es barošu bērnu vismaz līdz gada vecumam, max līdz 1.5 gada vecumam, tālāk jau manuprāt pups bērnam ir tikai tāda spēlēšanās.
Parunāsim par šo tik svarīgo tēmu gan topošajām mammītēm, gan esošajām!!!! (Ceru, ka iztiksim bez asām vārdu pārmaiņā un pārmetumiem) Labāk tomēr radīt patīkamu gaisotni un iedvesmu šim procesam (f)
Sveiki,mums kaut kas kopīgs,man puika arī nāca pasaule 2 maijā un ar ķeizara palīdzību,bet nu ne par to stāsts.
Mani kad aizveda no zāles uz palātu mazais gulēja,viņu pie krūts pielika tikai pēc dažām stundam,man tada ziņā bija bērniņa tētis,kas palika ar mani visas 3 dienas slimnīcā un tas bija lielākais atbalsts itsevišķi pēc ķeizara,jo man pirmo dienu neļāva kajās celties ,ta kā viņš man padeva mazo,pamainīja pamperus,lielaku atbalstu velēties nevarēju...Sākšu ar to,ka nebiju domajusi,ka krūts barošana pirmajās nedēļas būs tik sāpīga,nebiju neko par to lasījusi,jo nebija pat domas ka tas varētu sāpēt😃..Mazais tā apžļembāja krūtis,ka ar asarām un lielu sasprindzinājumu liku pie krūts,bija brīži kad gribēju padoties,bet man iespējams lielākais trumpis bija tas,ka piens bija gana tā rezultātā tas visu atviegloja.Pēc divām nedēļām jau krūtis bija sadzijušas un viss bija oky,tikai tagad ir ta ka mazais ļoti labi ņemās savaraa viss oky,bet viņš nespēj izēst visu krūti un piens vairojās daudz,tas ir vienīgais,kas izraisa mazu diskonfrotu,bet priecājos,ka man ir piens un varu barot pati savu mazo,naktīs no sākuma bija grūti pierast celties un brīžiem iedomājos,kā ir tām mammām kuras mazos baro ar maisījumiem,jo naktīs jāceļas,jāsilda utt,bet es tikai izņemu no šūpuļa un pielieku pie krūts.
Nenosodu mammas kuras mazos baro ar maisījumiem,katrai ir sava izvele .
Finansiāli izdevīgāk - barot pašai, bet tas būtu muļķīgs arguments 😀 Man šķita arī ērtāk barot pašai, bet uzreiz saku, ka man nav pieredzes, ka bērns ēstu no pudeles - varbūt arī tas ir ērti.
(Nelasīšu komentārus, bet komentēšu blogu).
Pirmajā grūtniecībā krūtis grūtniecības laikā palielinājās, taču piens šajā posmā noteikti no tām neizdalījās. Kā puika piedzima, tika man uz vēdera, pēc dažām minūtēm - pie krūts. Vēl vīrs vecmātei jautāja - vai jau ir piens, vecmāte nosmaidot uzspieda uz krūts, bet tur aizgāja strūklas pa gaisu. Vēl pati nodomāju - no kurienes, ja reiz vēl vakar nekā tāda nebija.
Šajā, otrajā, grūtniecībā, krūtis nav īpaši pieaugušas, piens arī vēl netek, taču es ļoti paļaujos uz savu pirmo pozitīvo barošanas pieredzi, ticu, ka bērns atkal pareizi satvers krūti jau no pirmās ēšanas reizes un mums viss izdosies. Man šķiet, ka ticība un paļāvība ir vienīgais, kas šajā visā var palīdzēt.
Par to, kā tas ietekmē imunitāti - nav ne jausmas. Varbūt man tas ir emocionāli bijis ļoti nozīmīgs laiks, jo šķiet, ka varu ielikt šo ķeksīti, ka izdevies barot pašai.
Kopumā man ir vienalga, kā kura dzemdē vai kā kura baro. Vienīgais, ka man nepatīk, ka tiek noliegts otrs "flangs" vai pat izteikti apvainojumi.
Tu no tām krūšu žēlotājām?
Pirmo reizi lasu, ka kāda plāno grūtniec. laikā bērnu nebarot ar krūti! Ja nav noslēpums-kapēc?
Ja jau par pētījumiem un ieteikumiem/rekomendācijām, tad jāskatās tomēr uz konkrētās vietas/valsts apstākļiem. Piemēram plaši bieži krūtsbarošanas diskusijās minētais pasaules veselības organizācijas ieteikums barot bērnu ar krūti pēc iespējas ilgāk - krietni pēc gada vecuma sasniegšanas.
Kur slēpjas "āķis" - rekomendācijas attiecas kā uz rietumu valstīm, tā āfriku, ņemot vērā to, ka āfrikā ir problēmas ar tīru dzeramo ūdeni un pārtikas kvalitāti, nav brīnums, ka mātes piens arī krietni pāri gada vecumam ir rekomendējams, lai arī zinātnieki citā pētījumā ir pierādījuši, ka barojot bērnu ar krūti ilgāk par gadu, mammai ir risks saslimt ar atsevišķām slimībām. Tā teikt ikvienā situācijā ir jāmeklē vidusceļš.
Un vēl - bieži vien tīk piesaukt pētījumus, vidējos rādītājus un taml lietas, bet vienlaikus ieteiktu nepiemirst, ka tad, kad kāda problēma attiecas uz kādu individuāli, tad ir vienalga, ka lielākajai daļai ir citādi. Vidējā t slimnīcas palātā nav rādītājs tam, ka visi drīz būs veseli 😀
Jā es arī pabrīnījos par to "krūšu lielumu" - to dzirdēju arī tagad gaidot otro bēbi no savas dakteres un no mammas, protams 😃 Bet pati apzinos, ka tas nav atkarīgs no "lieluma", bet es neatteiktos gan 😃
Esmu no Saldus. Šo diskusiju izveidoju jo gribu saņemt reālu cilvēku reālu pieredzi nevis "pliku" speciālistu viedokļus ar kuriem jau tā visa informācijas telpa ir pilna.
Ņemot vērā, ka no savējiem es saņemu pārmetumus par to, ka es jau neko nesajēdzu u.t.t. man vieglāk ir uzklausīt pilnīgi svešu cilvēku padomus un viedokļus konkrētajā jautājumā.
Protams, ka es uzskatu, ka mammas piens mazulim ir labākais un pieļauju to, ka ar pirmo bērniņu es vienkārši padevos, jo biju gan fiziski, gan emocionāli iztukšota. Tieši tāpēc visas šīs tēmas - dzemdības, barošana utt man šobrīd ir tik svarīgas, jo varētu teikt, ka visu mācos no jauna.
Vēl par barošanu ar krūti - es domāju, ka daudz no svara ir arī mammas ēšana, jo vitamīni u.t.t. ir nepieciešami netikai mazulim, bet arī pašai mammai. Un ja mammas uzturs ir nepilnvērtīgs, tad kāds gan tur var būt piens? Arī šis ir viens no tiem jautājumiem, kas mani interesē.
Imunitāte - lai gan Reivens man ir pudeļbēbis, līdz gadam gandrīz neslimoja - bija laikam vienu vai divas reizītes, bet kad sāka iet dārziņā, tad gan slimošana mums gāja uz URRĀ. Bet vai tiešām pie vainas ir tas, ka viņš man ēda pudeli... Es, tieši tāpat kā lauvinja domāju, ka daudz no svara ir bērna rūdīšna.
krūtsbarošanas glorificēšanas mīnusi - bērnam pietiek ar mātes pienu (krūti) - rezultātā, ja nedod dievs mazais noķer kādu slimību, ir ļoti grūti nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, jo bieži vien bērns nepazīst citus veidus kā krūti;
mums tā bija. šo var risināt tā, ka ar poti bez adatas protam, liek az vaiga un dod dzert udeni vai kumelisu teju, jo pudeli mazā neņēma.
Nezinu kuru linku lasīji, bet
1. mana pieredze. Secinu, ka stresam krūts ēdin. ziņā ir liela loma.
http://www.maminuklubs.lv/grutnieciba/uzvareta-gruta-cina-par-kruts-pienu-tagad-baudam-saldas-piena-upes-245603/
2.Ko speciālisti saka par krūts ēdināšanu (raksts no neta):
http://tikaisievietem.lv/index.php?id=1728
3. Smēķējošas mātes un grūtnieces es neciešu un necienu. Nemaz nevēlos diskutēt par šo tēmu, jo mu;lķiem jau prātiņu neiedos.
4. Esmu pati barotāja, un nebarotājas es mēģinu saprast. Nepietiek piens, beidzas(vai tiešām tā vienu dienu pēkšņi piens vairs nav?), liess-tās problēmas var mēģināt risināt paralēli barojot ar krūti. Ir tikai jāpiepūlas, jo pudele vienmēr ir vieglākais variants.
Nu, re - man meita, kas par 95 % bija pupa bērns, pirmoreiz saslima mēnesi pēc krūtsbarošanas beigām - ar vēdervīrusu. Puika vispār nav ievērojami slimojis, vienreiz ziemā bija neliels klepus un iesnas. Meita joprojām slimo reti un tikai zobu nākšanas laikā. Mana pieredze! 😀
Man ir feina krūtsbarošanas pieredze ar pirmo bērniņu, lai arī sākumā bija problēmas. Man palīdzēja ģimenes atbalsts, nesastapšanās ar sliktiem padomiem, kā arī informētība.
Izlasi Zīdīšanas ABC, palasi KKM portālā, it īpaši sadaļu par piena nepietikšanu. Pameklē dažādu informāciju par to, cik zīdainim būtu jāpieņemas svarā katru mēnesi dažādos vecumos, lai nav tā, ka, ja gadās daktere, kas skatās tikai "pēc grāmatas", apjūc.
Tas, ka krūtis grūtniecības laikā nepalielinās (man nepalielinājās) un ka pirms dzemdībām nav tajās atrodams pirmpiens, nav nekāds rādītājs. par to vispār nevajag stresot.
Es neieslīgšu salīdzinājumos par zīdīšanu un barošanu no pudelītes; te nu ir katrai pašai jāsaprot, kas kurai ir svarīgi, un jābūt pilnīgā mierā ar savu izvēli, tad viss būs labi.
Par imunitāti - manējais pudeļbērns reti kad slimoja un slimo, savukārt krūtsbērns brīžiem šķiet izslimoja visu, kas parādījās pie namdurvīm.
Par imunitāti - mana pārliecība - peldbaseins un rūdīšana ir atslēgas vārdi, ne mātes piens!
Man pašai ir divējāda pieredze - pirmo baroju ar krūti pāris mēnešus, piens beidzās, speciālisti raustīja plecus un teica - tā nevar būt! Pārbaudot krūtis speciālisties nācās secināt, ka nu nav tā piena! Ar otro - man bij cits noskaņojums - nu nebūs piena, došu maisījumu! Dzmedību namā atļāvos piebarot ar maisījumu, kamēr pašai lēnām piens radās, jo tas process bij slinks, rezultātā mazo beidzu barot ar prūti gada un pāris mēnešu vecumā pēc savas inicatīvas!
Par krūtsbarošanas karu - tā jau ir - pēcdzemdību periodā visu uztver sāpīgāk, emocijas virmo un kurai tad negribas būt pareizai un labai mammai?
Man personīgais (!) kopsavilkums par un ap krūtsbarošanu:
* ne krūtsbarošana nedz maisījums viens pats nenodrošina bērnam labu imūnsistēmu;
* krūtsbarošana ir ērtāka nekā ēdināšana ar maisījumu (riebās naktī gatavot maisījumu), nav jādomā kā uzglabāt, kā sasildīt;
* maisījums dod lielāku rīcības brīvību mammai (bez sirdsapziņas pārmetumiem mazo no 4-5 mēnešiem šad un tad atsāju mājās un devos savās darīšanās, ēdienreizi aizstājot ar maisījumu);
* maisījums ir mākslīgi veidots produkts, nekad nevar zināt ko par to pasaule domās un zinās pēc gadiem 10-20-50....
* krūtsbarošana nenozīmē automātiski labu, kvalitatīvu uzturu bērnam - smēķēšana, zāļu lietošana, orālā kontracepcija, draņķīga pārtika, kosmētika, matu krāsošana ---> viss ietekmē piena kvalitāti un paliekas izdalās t.sk. caur mātes pienu;
* krūtsbarošanas glorificēšanas mīnusi - bērnam pietiek ar mātes pienu (krūti) - rezultātā, ja nedod dievs mazais noķer kādu slimību, ir ļoti grūti nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, jo bieži vien bērns nepazīst citus veidus kā krūti; barot ar krūti max ilgi un piebarošanu atlikt pēc gada vecuma - risks, ka bērns nesaņem to ko vajag - piem tas pats dzelzs, kura rezerves bērna organismā izsīkst, bet pienā tā vienkārši nav;
Katrā ziņā es balsoju par veselo saprātu!
Lactus Strong dubultā - 2 maisiņi vienā krūzē.
Kādas tieši tējas tu dzēri, es atminos, ka dabūju dzert ķimeņu tēju, bet nekāda dižā labuma no tā nemanīju? 😀
Sākšu ar mammu - meitu lietām. Nē, nē, nē - es ātri kļuvu par maisījuma bērnu, bet meitu līdz 10, 5 mēnešiem baroju ar krūti (atteicās pati!), puiku (7 mēneši) arī joprojām baroju, bet ar viņu iet grūtāk - liels, smags, daudz ēd, attiecīgi no 5 mēnešiem piebaroju gan ar papildēdienu, gan maisījumu, nu kura viņš ir daudz laimīgāks nekā no mana piena - secinu, ka manējais der tik padzeršanai, bet vēl jau dažus mēnešus pacīnīsimies imunitātei. Ar meitu arī nebija nevienas pašas piena krīzes, ar puiku tās ir nepārtraukti. Pieļauju, pie vainas mazais periods starp zīdīšanas beigām un nākamo grūtniecību (tikai mēnesis, abiem starpā 1, 8 gads), kā arī saspringtā un stresainā ikdiena ar 2 maziem bērniem - organisms nespēj pietiekami daudz saražot. Šādos un tamlīdzīgos gadījumos (nepanesamības, krūšu anomālijas utt.), kad pati redzu, ka bērns pēc pudeles izdzeršanas ir apmierināts un priecīgs, maisījumu lietas atbalstu, bet, kā jau minēju, mums tas ir papildēdiens. Cita lieta, ja mammai trūkst apņēmības un pie 1. piena krīzes notiek padošanās, jo vieglāk taču pudeli iedot... Vai arī vienkārši krūšu žēl.
Par krūts paņemšanu kā tādu - man abi bērni ķeizari, abi dzima Stradiņos. Pirmo bērnu māsiņa vienkārši uzlika, lai neteiktu - uzmeta, man uz vēdera, es tobrīd vēl pat īsti nesēdēju pēc operācijas. Uz vēdera gulēdama, meita kaut kā saņēma krūti, kaut ko pasūca, bērnu māsa apmierināta aizgāja... Par laimi, it kā mums tā zīdīšanas lieta aizgāja bez problēmām ar visiem ķeizariem un zīdīšanas pēc pašas sajūtām. Biju padaudz literatūras izlasījusi, video noskatījusies, nojautu, kā bērnam tas krūtsgals jāsaņem, un viss bija labi. Kad piedzima puika, viņu atnesa tikai nākamajā rītā (maza piebilde - kamēr atguvos no operācijas, abiem bērniem bez manas ziņas tika dots maisījums vēl pirms pirmpiena!), māsiņas pa nakti bērnam bija arī devušas knupi... Par laimi, viņš zīda bez problēmām, un arī pudele / knupis manējiem zīšanas sakarā nekādu ļaunumu nav nodarījuši. Vienīgi jā - laktācijas tējas pirmajos mēnešos gāja uz urrā, kad negribēju pieļaut maisījuma ienākšanu mūsu ikdienā. Tagad, kad piebaroju, esmu samierinājusies, ka tā mums būs labāk. Un krūti jau viņš vismaz pa naktīm vēl kārtīgi dabū - gan padzeras, gan nomierinās.
sveika!man šītēma ari sāpīga,jo man ari gruti gaja ar kruts barošanu,piedzimstot mazo man uzreiz nepielika pie kruts,pašai bija gruti sapeja visas maliņas kaut gan dabīgi dzemdeju,ari pieredzes man nebija 22 gados ka parezi barot mazo,pirma nakts jau bija asaras ka man piena prakstiski nebija viena pile tik,berns bija nobļavies zils es sakreņķejusies ta nakts man zemapziņā jau iesedusies,slimnicas masiņas ari nelaipnas tik saka lai liek pie kruts pat neparadot ka pareizi vai pati to daru pareizi,tas vien sapigi bija,nakamaja diena masinjas izdomaja laikam jaiedod maisijumu jo ta izskatijas ka viņām jau bija apnicis mana berna raudašana,nu neko cinijos slaucu pienu kaut gan nekas ta ari neparadijas tas 3 dienas slimnica.kad atbraucu majās tad tikai piens saka paradities tacu bija parvelu berns kategoriski atteicas no kruts tikai no pudeles eda,ta nu atslaucu un devu no pudelites,man bija smagi jo velejos lai mans zaķītis ed no kruts bet nu dzive visadi gadas ne vienmer bus taka mes velamies.!!!