Kates dzemdību stāsts

Dzemdību noliktais datums bija 2020. gada 5. novembris, taču kādus divus mēnešus pirms dzemdībām visu laiku vīram atkārtoju, ka mazais piedzims 30. oktobrī. 

Tad 29. oktobrī devos gulēt ar iekšēju pārliecību, ka rīt mēs jau tiksimies. Agri no rīta ap 5.00 sākās minimālas sāpes, ūdeņi nebija nogājuši, vīru necēlu, viss bija paciešams.

Plkst. 9.00 pamodās vīrs un viņam teicu, ka laikam kaut kas jau procesā. Iegāju dušā, mantas jau bija laicīgi saliktas, tad ap 11.00 zvanīju uz dzemdību namu, jo sāpes jau bija diezgan jūtamas un ļoti biežas, starplaiks starp kontrakcijām bija maziņš, apmēram 2-5 minūtes. Sazvanīju dzemdību namu, jo man nebija līguma vecmātes, uz ko man atbildēja: "Tu jau vari parunāt, tātad viss labi, brauc pēc iespējas vēlāk". Tā nu mēģināju kaut ko darīt, bet pēc 14.00 teicu vīram, ka vairs nevaru pastaigāt, jo intervāls starp kontrakcijām vēl joprojam bija tāds pats. Tad ņēmām mantas un braucam uz dzemdību namu, pa ceļam vīrs vēl uzjautāja, vai var ieliet degvielu mašīnai, jo to gan nebijām iepriekš izdarījuši. 

Tad nonācām dzemdību namā, mani pārbaudīja un teica, ka atvērums ir 4 cm. Mani veda augšā uz dzemdību zāli. Tā kā mums bija ieplānotas ģimenes dzemdības, vīrs devās ar mani. Tad uzlika uz tonīšiem, it kā viss labi,  precīzi neatminos, cikos, bet beigās piekritu epidruālai anastēzijai, jo kontrakcijas bija stipras un vēl joprojām ar diezgan mazu starplaiku, un man nebija vairs spēka domāt, pagulēt, paēst vai darīt jebko citu. Pēc kāda laika dabūju anastēziju un uzreiz palika vieglāk.

Tad pēc kādām aptuveni 40 minūtēm vecmāte atkal pārbauda, tad ienāk iešā vēl kāds, iepazīstina, ka ir ārste. Uzreiz galvā sapratu, ka kaut kas nav labi, jo kursos stāstīja, ka, ja vēl kāds sāk nākt palātā, ir sarežģījumi. Man iekšēji sākās uztraukums. Neviens neko nesaka. Tad ienāca vēl kāds, pat nezinu, kas tas bija.

Tad tā ārste saka man, ka atvedīs man aparātu, pieliks kaut ko bērnam pie galvas, lai precīzāk zinātu viņa sirds darbību. Atnāca, pielika, teica, lai neņemu galvā tur nekādas skaņas, bet tad redzu, ka tur saka pīiiiiiiiiii, un tā skaņa, kā filmās, kad sirds stājas. Ieskrēja ārste, vecmāte, vēl kaut kas( tās laikam studentes bija), pārdūra man beidzot ūdeņus, tie galīgi zaļi recekļi. Pateica - akūts ķeizars.

Es raudu, neko nesaprotu, neviens īsti nepaskaidro, kas noticis, kas bērnam, vai viss kārtībā. Vīram ātri pasaka, lai paraksta papīru, ka veiks operāciju. Raudošu panikā aizveda, nobrauca ar ledus gabaliņiem pa vēdaru, prasīja vai jūtu visur, dažas vietas varbūt mazāk, dažas vairāk likās aukstas no ledus gabala, bet nu sāka griezt.

Es tā sāku bļaut, jo jutu sāpes. Lai saka visi, ko grib, bet mans sāpju slieksnis ir augsts, bet es raudāju un bļāvu, jo jutu. Uzreiz anesteziologs ielaida vēl kaut ko, un viss pārējais, ko atceros, ir zilas zvaigznītes un reibinoša sajūta. Miglaini atceros, ka mazo izņēma no vēdara... Pēc tam pamodos pēc operācijas zālē. Skumjākais ir tas, ka ārste pie manis atnāca varbūt stundu vai vēlāk, lai pateiktu, kur mans bērns, kā viņš jūtas, kā viss vispār pagāja. Tai pašā laikā uz māsiņu istabu atveda mazo, kur bija vīrs. Vienkārši atstūma, pat nebija saģērbts drēbītēs, pateica - tas tavējais - un aizgāja prom. Pēc kāda laika atnāca atpakaļ un saģērba. Vīram ārste pēc tam pateica, ka esmu pēcoperācijas palātā, un ka es esmu ļoti emocionāls un stresa neizturīgs cilvēks. 

Beigās plkst. 20.43 piedzima mūsu mazulis ar svaru 2,980. Bija kaut kāda infekcija, par ko visi teica, ka nezina cēloni, no kā tas varēja būt. Pluss skābekļa trūkums, kas vēlāk augot bija jūtams. Pavadīja pie sistēmas un pasauļojās, bet beidzot piektajā viņa dzīves dienā mēs viņu varējām paņemt rokās un samīļot. 

Tagad ir žiperīgs, nenormāli aktīvs puika, bet dzemdības nebija pat tuvu tam, ko es iedomājos. Es tā tam visam gatavojos, gāju kursos un sapņoju, kāda nu būs mūsu tikšanās.  Bet dzīvē viss nenotiek pēc plāna, kur nu vēl dzemdības. 

Uztici arī tu mums savu dzemdību stāstu!

P.S. Māmiņas vārds mainīts

Foto: Pexels.com