Gaidīt un sagaidīt Honkongā

15. Feb 2018, 08:49

Atskatoties uz pagājušā gada svarīgākajiem notikumiem, jau iepriekš rakstīju, ka tas bija ceturtās meitas gaidīšana un sagaidīšana Honkongā.

Kā man gāja un kā ir gaidīt bērnu HK, ar ko atšķiras no Latvijas - par to šoreiz stāstā.

Sākšu ar to, ka LV visas meitas piedzima privātās dzemdību iestādēs un dzīvojot LV nekad neapsvēru domu, ka varētu doties uz Demdību namu. Tad šeit bez apdrošināšanas polises bija vai nu krietni jāiztukšo ģimenes budžets dzemdējot kādā no privātām iestādēm un maksājot par trim dienām sākot no 20 000 € (katrā slimnīcā cenas atšķiras), vai doties uz kādu no valsts slimnīcām, kura tiek nozīmēta atkarībā no dzīvesvietas. Ta kā agrāk HK es biju jau saskārusies ar ārstiem valsts slimnīcās un vienmēr ārsti bijuši kompetenti ar perfektu angļu valodu (lielākā daļa studējuši ārpus HK), kā arī fakts, ja rodas kādi sarežģījumi, man vai bērnam mēs tiekam pārvestas uz valsts ārstniecības iestādi, jo viņas ir labāk aprīkotas ar visiem nepieciešamajiem aparātiem, tad par labu izšķīros valsts dzemdību iestādei.

Gaidību laikā, līdzīgi kā LV, vienreiz mēnesī bija jādodās uz pārbaudēm (svars, urīnanalīzes, asinsspiediens), atšķirībā no LV, kur asins analīzes nodevu katru mēnesi, šeit asins analīzes es nodevu divreiz, pašā grūtniecības sākumā un atgriežoties no ceļojuma Taizemē uz Zika vīrusu. Pārbaudes valsts slimnīcā man bija bezmaksas, bet gribēju būt 100% droša un pati papildus gāju pie privātārsta. Tad cenas 10-15 min vizīte man katru reizi izmaksāja 90€ un 4D sonogrāfija, ko taisiju 320€. Valsts slimnīcā, kā iepriekš rakstīju visas analīzes un testi (Dauna sindroms) bija bezmaksas + vēl katru reizi tika iedoti grūtnieču vitamīni.

Kā ar pašu dzemdību iestādi?

Pašā pirmajā vizītē ar neskaitāmiem bukletiem par grūtniecības norisi, kas jāņem vērā gaidot bērnu utt., man iedeva arī formu ar iespējām, kā es vēlos sagaidīt savu atvasi. Piem. Spožā apgaismojumā vai pustumsā, ar mūziku vai bez, vai vēlos, ka kāds ir ar manim vai nē, vai gribētu izmantot kādu no atsāpināšanas veidiem utt. Ta kā man bija paredzēts ķeizargrieziens, tad vienīgo es atzīmēju, ka vēlos, lai ar mani operācijas laikā būtu mans vīrs.

Noliktā operācijas dienā es devos uz slimnīcu, laiku, kad gaidīju operāciju vīrs nevarēja būt ar mani, bet es izgāju koridorā un kopā ar vīru sēdējām un gaidījām, kad mani pasauks doties uz operāciju zāli. Atšķirībā no LV, kur man vajadzēja atklausīties no anesteziologa, ka viņa dēļ manis nakts vidū ir pamodināta un viņa bija tik labi iemigusi (ar trešo meitu man sākās sāpes ātrāk par nolikto operācijas datumu un bija nepieciešams doties uz slimnīcu), tad šeit ārstu komanda mani mierināja, stāstija kā noritēs viss, lai es nesatraucos utt., vīrs arī visu operācijas laiku bija ar mani un meitu un pēc tam arī, kad atgāju no anestēzijas.

Laiks, ko pavadīju slimnīcā bija trīs dienas. Kas mani pārsteidza, meitai piedzimstot tika uz vienas kājas uzlikta aproce ar manu vārdu uzvārdu, ID kartes nr. (tāda pati bija man uz rokas) uz otras signalizācija. Nepārlasijāties, signalizācija, ja kāds mēģinās zagt bērnu no slimnīcas, ejot ārā pa durvīm tā tiks iedarbināta. Visur bija arī plakāti, bukleti ar norādēm, ka vienmēr jāpārbauda personāla apliecība pirms dot bērnu uz kādām pārbaudēm, ja rodas kādas aizdomas nekavējoties spiest pie gultas pogu un saukt medmāsas no posteņa. Katru reizi arī atnesot meitu no svēršanās man tika noskanēta un meitai aproce, salīdzināti dati un tikai tad tika bērns atdots rokās. Veicot potes gan mans, gan meitas vārds un uzvārds tika salīdzināts to nosaucot pa burtiem (balsī izburtojot, lasot vienlaicīgi).

Ja iepriekš man bija bailes par to kā es tikšu galā viena pēc operācijas ( jo vīrs drīkstēja nākt tikai 2x dienā noteiktās stundās), tad uztraukumam nebija pamata. Medmāsas uzņēmās bērna aprūpi pirmās dienas un man vienmēr teica, kad vēlos barot vai gribu, lai nes atpakaļ, lai tikai pasaucu. Ķīnietes lielāko daļu izmantoja, ka bērns atradās pie medmāsām, lai atpūstos, man tas bija dīvaini neredzēt sev blakus meitu un tikai vienreiz palūdzu, lai meitu paņem, jo gribu pagulēt.

Otra lieta, bērni pēc piedzimšanas un slimnīcas uzturēšanās laikā netiek ieģērbti vecāku atnestajās drēbēs, bet, gan slimnīcas cepurītē, bodijā un satīti segās. Es pēc pirmās dienas, kad varēju celties kājās pati saģērbu meitu savās sagatavotās drēbītēs, personāls skatijās, bet neviens neko man neiebilda.

Kas man traucēja?

Palātas šeit nav ta kā LV, kur gultas ir četras max vienā istabā. Šeit tā ir viena liela telpa un gulta atdalīta viena no otras ar rozā aizkariem. Valstī, kur lielākās īres maksas pasaulē, to var arī saprast.

Mana pieredze bija ļoti laba, ir protams arī daudz negatīvu stāstu, bet ta ir pa lielam laimes spēle, kādi ārsti, medmāsas tajā brīdī strādā, arī no paša cilvēka. Bieži vien ar savu uzstājību es daudz ko panācu, arī ar skandalēšanu, kad piem. nakti kondicionieri tika saslēgti uz maksimumu, es pieprasīju, lai izslēdz.

Piebildīšu, ka rēķins izrakstoties no slimnīcas man bija 30€, neviens no bērniem man “tik lēti LV neizmaksāja”.

Blogi