Diena kad satikāmies

Bez divām dienām tieši pirms gada (30.okt.) bija nakts, kad par stundu jāgriež atpakaļ pulkstenis. Pamodos tieši ap četriem uz griešanu, bet ne jau lai krāmētos ar pulksteni, bet tādēļ, ka sapratu, ka kāds klusām klauvējas un dod ziņu, ka šodien mums būs liela diena. Ar mazu pamošanos ik pēc stundas, nogulējām vēl līdz deviņiem. Kā jau mierīgam svētdienas rītam piestāv, pasēdēju vannā un ķēros pie brokastīm. Apetīte bija kā zvēram, kas gatavojas garam skrējienam: siermaizes, cīsiņi, dārzeņi, biezpiens un vēl pa virsu kāds šokolādes sieriņš. Jaunais tētis gan jau manāmi satraukts un bija sakrāmējis atlikušās mantas somās, somas pie durvīm un gatavs startēt, es gan atlaidos dīvānā ar TV pulti un teicu, ka galīgi vēl nekur negribas braukt. Tā mēs pa dīvānu nodzīvojām līdz pēcpusdienai, kad ārā sāka parādīties krēsliņa, smalks lietus un vējš, kas pieņēmās spēkā, tad arī parādījās doma par to, ka jāsāk krāmēties uz mašīnu. Svētdienas pēcpusdienā Rīgas ielas bija patukšas un klusas, man ļoti gribējās košļājamās gumijas ar augļu garšu, tā nu nācās piestāt degvielas uzpildes stacijā pēc pāris paciņām. Vēl joprojām ne ziņas no stresa un sajūtas, ka kaut kas drīz notiks. Arī Dzemdību nama uzņemšanā viss bija kluss. Gaismas bija pietumsinātas un tikai viena māsiņa, kas bija paslēpusies izgaismotajā kabinetā. Apskatīja mani, paklausījās mazos sirdspukstus un teica, ka viss vēl knapi sācies, labi ja naktī būs lielā šepte, bet drošībai sūtīja vien augšā uz palātu un lai gaidām. Vīrs no mašīnas savāca lielo ceļojuma solu un devāmies augšā. Bija ap pieciem pēcpusdienā, ārā bija jau melna nakts, bijām ceturtajā stāvā un pa logu varēja redzēt Rīgas ielas. Vējš bija pieņēmies spēkā un diez gan stipri sita logā lāses un koku lapas, man ļoti patika šī noskaņa, kas valdīja gan aiz loga, gan ap mums. Palātā bijām tikai mēs, un bija sajūta, ka visā stāvā esam tikai mēs un kāda dežurmāsiņa, pretēji gaidītajam un solītajam Dzemdību nama konveijerim, tur valdīja milzīgs klusums un miers. Ar vīru pļāpājām par šo un to, tikai ik pēc desmit minūtēm nācās apklust, lai tiktu pāri sajūtām, kādas manu ķermeni pārņēma pirmoreiz mūžā. Pagāja knapa stunda, kad sajutu mazu „pakk” un pēkšņi nekontrolējami slimnīcas palāta bija slapja. Tagad tiešām viss bija sācies!!! Vēlreiz paklausījāmies mazos sirdspukstus un devāmies uz septīto stāvu, kur mums ierādīja maziņu, bet ļoti mājīgu telpu ar visu aparatūru, kas nepieciešama, lai sagaidītu mazo cilvēciņu. Bija jau pēc septiņiem vakarā. Nu jau jaunā un nepieredzētā sāpē mani apmeklēja ik pēc pāris minūtēm un arvien grūtāk bija noturēt pie sevis skaidru saprātu un spēju loģiski spriest. Turpmākā pusotra stunda nav aprakstāma, izstāstāma vai salīdzināma ar jeb ko citu, kas ir pieredzēts, galvā bija tikai viena doma, ka ja šādi vēl līdz naktij, tad es to nespēšu sagaidīt. Ap deviņiem ienāca daktere, kas jau pie esošajiem vadiņiem un aparātiem, kas bija ap mani, vēlējās pievienot vēl dažus, lai vērotu kā jūtās mazais cilvēciņš. Par lielu pārsteigumu viņai un vēl milzīgāku pārsteigumu man, viņa paziņoja, ka varam sākt pēdējo posmu šajā procesā, lai jau drīz satiktos ar manu mūža lielāko mīlestību. Un jau 21:42 man uz krūtīm uzlika ļoti silti, slapju, sārtu un melnmatainu cilvēciņu. Tajā brīdi viss loģiskais saprāts manī atgriezās ar dubultu sparu. Radās jautājumi, rūpes, prieks, laime, lepnums un vēl neskaitāmas sajūtas virmoja no manis kā vulkāns. Gādīgas māsiņas un dakteri mazo apčubināja, apskatīja un atgrieza man uz krūtīm, kur tas saldi iemiga. Mūs abus ar mazo sasedza un jaunais, lepnais tētis joprojām braši bija mums līdzās. Turpmākās divas stundas mēs pavadījām trijatā mazajā palātiņā. Ārā bija melna tumsa, lietus un vējš nebija mitējies, bet iekšā mums bija tik silti kā nekad, mazais cilvēciņš gulēja un mēs to varējām vērot un apbrīnot, izpētīt rociņas, deguntiņu, paglaudīt pierīti un melnos matiņus. Protams, paspējam safotografēt pirmā ģimenes kopbildes trijatā un vēlreiz un vēlreiz brīnīties par to ko paši esam paveikuši. Tik bieži atceros tieši šo brīdi un saprotu, ka tas manā prātā ir iesakņojies, kā viens no vislaimīgākajiem brīžiem manā mūžā, kurā gribās atgriezties atkal un atkal un atkal. Pēc pāris stundām vecmāte atnāca mums palīdzēt sapakoties, lai doties uz savu „numuriņu” citā stāvā. Mūs ar mazo cilvēciņu ielika ratiņkrēslā un stūma kā karaļus, kamēr tētis stiepa lielās somas. Pametos dzemdību nodaļu māsiņas novēlēja mums tikties jau pēc pāris gadiem. Pēc divpadsmitiem naktī ievācāmies savā jaunajā mājvietā un turpmākajām trīs dienām. Tur bija liela gulta mums un blakus maza gultiņa. Māsiņa parādīja, kā noguldīt mazulīti un novēlēja labu nakti. Mazais cilvēciņš turpināja saldi čučēt, kamēr es pēkšņi sevī sajutu mežonīgu zvēra izsalkumu, tā nu ap vieniem naktī vīrs tika sūtīts uz vietējos Lauvas namu, lai izsalkušajai mammītei atved kotletes ar ceptiem kartupeļiem. Pēc garās un notikumiem bagātās dienas arī jaunais tētis aizmiga saldā miedziņā, tā nu man pie katra sāna gulēja mani dārgie, kamēr es pa vidu no laimes un prieka nespēju iemigt vēl līdz rītam. Sēdēju un uzraudzīju savu mazulīti. Pirmajā naktī vismaz reizes divdesmit pārbaudīju vai viņš elpo. Noglaudīju, pačubināju un vienkārši vēroju. Ap septiņiem jau nāca pirmie dakteri un sākās spraiga diena. Pa nakti stiprais lietus bija pārvērties sniegā un, pamostoties ārā aiz loga, viss bija balts. No mūsu piektā stāva loga bija redzami nosnigušie Rīgas jumti. Tieši tāda bija pirmā dienasgaisma, ko satika mans mazais cilvēciņš. Ar milzīgu mīlestību un lepnumu atskatos uz šo dienu un katru dienu no jauna priecājos un esmu laimīga, ka mums esi Tu dēliņ!