Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Mēs nekad nevaram zināt, kāda būs mūsu dzīve pēc pieciem vai desmit gadiem. Lielākoties mēs nezinām arī to vai tas ko plānojam, notiks tā kā vēlamies.
Vakardienas tikšanās, kopā ar Māmiņu kluba fizioterapeiti Kristīni Asonovu un Biznesa augstskolas Turība studentēm, Misijas Pakāpieni "Bēbīšu mājā" atstāja gaišu sajūtu un cerību par to, ka mēs esam viens otram un tas ir svarīgākais, kas jāsargā. Tikai kāpēc ir jānonāk tik tālu? Kāpēc topošajām mammām ir jākļūst par situācijas ķīlniecēm tad, ja viņas nav augušas "pareizā" vai "labvēlīgā" ģimenē? Atkal jau ļoti daudz to KĀPĒC un nereti atbilde uz tiem visiem ir.... tāda ir sistēma. Par "sistēmu" pēdējā laikā runā daudzi. Sabiedriskie mediji uzrunā bērnu namu bērnus, uzklausa to pieredzi un pārdzīvoto, jau pavisam drīz sāksies arī labdarības akcija "Dod pieci", kuras laikā tiks vākti ziedojumi šiem bērniem, kuru turpmākajā dzīvē līdz šim piedzīvotais atstās neizdzēšamas pēdas.
„Mani vecāki nomira, kad biju pavisam maza, kļūstot par bāreni un visu savu mūžu dzīvojot bērnunamā. Šajā pasaulē jutos viena un pamesta, tādēļ meklēju dažādas iespējas kā aizmirst skumjas, kļūstot par narkomāni, tādā veidā iepazīstoties ar kaimiņos dzīvojošu puisi. Mums vienam pret otru bija simpātijas, līdz vienā reizē tiku piedzirdīta un ievilkta gultā, kā rezultātā iestājās grūtniecība.”
Misija “Pakāpieni” jau kopš 1994. gada sniedz atbalstu grūtniecēm, kuras ir palikušas vienas, grūtniecēm, kurām vairs nav kur iet. Pakāpienu “Bēbīšu mājas” skarbie stāsti tiek aizmirsti mirklī, kad tiek aizvērtas Tukuma mājas durvis. Viss sliktais, kas piedzīvots tiek atstāts ārā. Vismaz uz mirkli, kamēr meitenes ir tur. Tie dažreiz ir pāris mēneši pirms dzemdībām un 6 mēneši pēc tam, kad bērniņš sagaidīts.
Tāpat kā ikvienā ģimenē, šur tur nolikta kāda bērniņa aprūpes lieta, tiek midzināti mazuļi, gatavotas pusdienas ģimenei, mizoti kartupeļi, griezti sīpoli. Meitenes smejas, jo nav vienas. Viņām ir viņu mazuļi, kurus tās mācās mīlēt un visas kā viena atkārto: ”Es noteikti būšu laba mamma. Labāka, nekā bija man” un tas jau ir daudz, ja “Bēbīšu mājas” mammai Agnesei un misijas vadītājiem Danai un Viljamam izdodas meitenēs šo pārliecību iedvest. Par to, ka līdz šim piedzīvotais ir jāatstāj, ka līdz šim piedzīvotais ir skarba dzīves pieredze, kuru nevar nerespektēt, bet var mainīt. Savā ģimenē, savās mājās. Un kā saņemties dzīvot tālāk?
„Savai mammai nebiju vajadzīga, jo svarīgāks par visu viņai bija alkohols, tādēļ ilgu laiku dzīvoju bērnunamā. No desmit gadu vecuma sāku dzīvot audžuģimenē, kur bija daudzi mana vecuma bērni. Kad man palika 12 gadi, audžuģimene paņēma 10 mazuļus no bērnunama un katram no vecākajiem bērniem iedeva pa vienam auklēšanai. Atnākot no skolas, nedrīkstēju pildīt mājasdarbus, jo man bija jāauklē bērns, tādēļ mēs mācījāmies pēc pusnakts, ja vien bijām spējīgi. Ar to nebija gana, jo audžuvecāki mūs sita ar dārza šļūteni un draudēja ar nosišanu, ja mēs kādam izstāstīsim. Mēs visi klusējām. Cietos divus gadus, tad 14 gados saņēmos un piezvanīju Bāriņtiesai. Audžuvecāki visu noliedza, smējās, ka tas viss ir bērnu izdomāts stāsts, bet tad es parādīju zilumus uz savām kājām un mēs tikām aizvesti no vardarbīgās audžuģimenes.”
Ir labi, ja meitenēm izdodas atrast spēku, stāties pretī sistēmai, bēgt no vardarbības, bet vai tajā mirklī, kad viņas mēģinās rast atbalstu, meklēs palīdzību, būs kāds, kas viņas uzklausa? It kā jā – audžuģimenēs nokļuvušajiem bērniem vajadzētu iegūt mieru, priecāties par iespēju dzīvot, samīļot jauno mammu un pateikt PALDIES par mājām. Bet vai tās tiešām ir mājas, kādas mēs novēlētu saviem bērniem, ja nu dzīvē, kas iegrozītos šādā virzienā?
Meitenes ir saņēmušas ne vienu vien aicinājumu veikt abortu, ja jau palikušas vienas, ja jau nav varējušas izsargāties un iestājusies neplānota grūtniecība. Jā – varam viņas saukt par rūpju bērniem, par sistēmas problēmu, varam viņas saukt par bezatbildīgām, bet tik daudz spēka, pie apziņas, ka viņas ir vienas un bez nekā, tā apņēmība savā dzīvē ko mainīt, lai savam mazulītim dotu visu – visu, ko viņas pašas nekad nav saņēmušas, ir milzīga. Bet to tik ātri var atkal pazaudēt. Viņas grib. Ļoti. Bet vai kāds grib palīdzēt? Un es nerunāju par līdzcilvēkiem, kas regulāri ziedo naudu dažādām organizācijām un biedrībām, es nerunāju par uzņēmumiem, kuri ik gadu plānojot savus budžetus, paredz daļu no ienākumiem novirzīt kādas sociāli mazaizsargātas grupas atbalstam. Šīm meitenēm tiek maz. Un viņām jau nevajag, jo viņas pašas ir vainīgas. Vainīgas, ka augušas nelabvēlīgā ģimenē, vainīgas, ka seksuāli izmantotas kā rezultātā iestājusies grūtniecība, vainīgas, ka augušas bērnu namā, vainīgas, ka audžuģimenē izmantotas par citu pieņemto bērnu auklēm, vainīgas, ka vienīgā iespēja rast mīlestību ir bijusi kāda sveša vīrieša apskāvienos, kas to izmantojis? Vainīga, ka topošā bērniņa tēvs neieredz bērnus vai, varbūt vainīga pie tā, ka viņai mazulīti atņem, jo bērnu namos dzemdēt nedrīkst.
„Dzīvoju Rīgā un man bija viss – draugs, darbs, dzīvoklis. Un tad es paliku stāvoklī. Paziņojot priecīgo vēsti bērna tēvam, vienīgais un pēdējais, ko es no viņa dzirdēju bija: „Es ienīstu bērnus!”. Es tiku pamesta. Mirklī, kad paziņoju par savu grūtniecību darbā, tiku atlaista un arī no dzīvokļa tiku izmesta, tikai savas grūtniecības dēļ. Es kā grūtniece jutos kā izstumtā, nevienam nebiju vajadzīga, it kā grūtniecība būtu kaut kas šaumīgs, it kā tā būtu slimība. Man nebija kur iet, jo maniem vecākiem bija problēmas ar alkoholu, tāpēc vērsos pēc palīdzības pie misijas „Pakāpieni” un kļuvu par pirmo „Bēbīšu māja” iemītnieci.”
Šis stāsts vieš cerības, ka Misija Pakāpieni ir tā vieta, kur mazulīšiem ir iespēja izdzīvot. Topošajām māmiņām iespēja nepalikt vienām. Nezaudēt ticību un mīlēt.
Šo stāstu ir daudz.. un viņi visi ir skarbi. Bet vai nevajadzētu uzrakstīt jaunus? Ar laimīgām beigām?
IZDARĪSIM TO.
Māmiņu klubs aicina atbalstīt Misijas Pakāpieni “Bēbīšu māju"