Mūsu pieredze barošanā ar krūti

Labdien, esošās un topošās māmiņas! ;)

Gribu pastāstīt par mūsu pieredzi krūts barošanā. Kad rakstīju savu dzemdību stāstu (to var izlasīt šeit), tad solīju, ka pastāstīšu arī par to, kā mums gāja un joprojām iet ar zīdīšanu. Iemesls tam ir arī tas, ka gribas par to padalīties ar māmiņām, kuras mani atbalstītu un saprastu, jo manu radu un paziņu vidū lielākā daļa ir PRET tik ilgu zīdīšanu (meitai 1,3 gadi un vēl joprojām pupojamies).

Vecākā gadagājuma cilvēkiem (ap 40 vai 40+ gadi) domas dalās – vieni saka, lai tikai baroju, cik ilgi vien meita gribēs, bet citi – lai tik ātrāk atradinu no krūts barošanas, tas kaitējot zobiem un tā. Lai gan www.kkm.lv mājas lapā, kur jau no meitas dzimšanas smeļos informāciju par dažādām ar krūts barošanu saistītām lietām un ne tikai, teikts, ka „Zīdīšana un kariess nav saistīti” . Interesanti, ka PRET ir arī cilvēki, kuriem nav bērnu. Taču par visu pēc kārtas.

Jau tad, kad gaidīju mazuli, domāju, vai man būs piens, vai varēšu barot savu bērnu ar krūti? Pirmais jautājums radās tāpēc, ka man nekad nav bijušas lielas krūtis, bet, kā izrādījās, ar krūšu lielumu piena daudzumam nav saistības (par to un citiem mītiem šeit). Otrais jautājums radās iespaidojoties no padomju laikiem, kad augām mēs, ka tad māmiņas necīnījās par krūts barošanu – nav piena un viss, baroja ar auzu pārslu tumēm. Arī es esmu auzu tumju bērns, jo mēs savai mammai esam 3 bērni (es vidējais) un piena priekš manis esot pieticis labi, ja 3 mēnešus, bet jaunākajam bērnam tikai mēnesi. Nesaku, ka auzu tumes ir slikti, esam izauguši un viss ir kārtībā, bet tomēr uzskatu, ka mammas piens ir vislabākais gan tādā ziņā, ka bērns uzņem nepieciešamās barības vielas, gan arī tas, ka bērnam vajadzīgs mammas siltums, mīļums, drošība. Kad biju gaidībās, tad kolēģe man vienmēr teica, lai sāku sagatavot savas krūtis barošanai – lai dušā pamasēju krūšu galus ar švammīti. To arī centos darīt.

Tad nu mūsu zīdīšanas pieredze sākās 2010. gada 2. septembrī, kad vecmāte manu mazo bumbulīti pielika man pie labās krūts. Arī par šo biju saklausījusies ticējumus, ka bērnu pirmo reizi barojot jāliek pie labās krūts, lai nebūtu kreilis. Taču man jau liekas, ka tas nav no tā atkarīgs. Mana meitene piesūcās pie pupa kā dēlīte un saņēma savu pirmo ēdienu lielajā pasaulē. :) Rīgas Dzemdību nama 2. nodaļā, kurā mēs dzīvojām, paldies Dievam, bija māsiņas, kuras atbalstīja krūts barošanu, vismaz tās, ar kurām gāju konsultēties. Sākumā jau biju nepieredzējusi šajā jautājumā, jo tas ir mans pirmais bērniņš, bet nāca laiks, nāca pieredze un zināšanas. Tagad pat domāju, ka mierīgi varētu iziet zīdīšanas konsultantu kursus, ar tām zināšanām, kas man šobrīd ir. Tā, kādā naktī, kad likās, ka mazā nedabū pienu, bet sūc pupu pa tukšo, gāju pie māsiņas interesēties par piena maisījumiem. Labi, ka tā māsiņa bija PAR krūts barošanu. Viņa teica, ka var uztaisīt piena maisījuma pudelīti, bet, ja gribu barot pati ar krūti, lai cīnos par to. :) Tad vēl nemācēju atslaukt pieniņu pati un pārbaudīt, vai piens ir. Toreiz to izdarīja māsiņa un konstatēja, ka piens ir. Laikam mazā ne tā bija satvērusi krūts galu, ka sanāca vien sūkāšana un čaukstināšanās, nevis ēšana. Sākumā, protams, krūšu gali sāpēja, bija saplaisājuši, jo nebija pieraduši pie lielās slodzes, bet es lietoju Bepanthen ziedi un PureLan, mājās arī gaisa peldes un drīz vien pieradu pie šī nebūt ne vieglā darba.

Jāatzīst, ka man krūts barošana ļoti patika un patīk joprojām, bet ir daži aizspriedumaini cilvēki, kas bojā dzīvi. Arī manai meitenei dzīvošanās pie krūts ļoti patika/patīk, jo tā kā senāk neņēma māneklīti, krūti daļēji izmantoja kā māneklīti. Kādas 10-15 minūtes intensīvi ēda krūti, bet pēc tam sūkāja un bieži vien aizmiga pie tās (par spīti tam, ka vienmēr čubināju un bužināju, lai tikai neaizmieg). Svara pieaugums meitenei bija vidēji 500 g mēnesī, par ko es īsti nesatraucos, jo ne es, ne vīrs neesam nekādi lielie un resnie. Taču šis jautājums uztrauca ģimenes ārsti, kura jau pēc pirmā mēneša, kad svara pieaugums bija 300 g, bet no slimnīcas mazākā svara 500 g, lika man sākt dot maisījumu. Arī pati pirmajā mēnesī zaudēju svaru, jo bail bija daudz ko ēst, lai tikai mazajai nesāpētu vēderiņš. Taču pamazām sāku eksperimentēt un ēst daudzveidīgāku pārtiku. Ja redzēju, ka sākumā piena produkti izraisīja nelielu alerģiju, tad kādu laiku no tiem atteicos, bet pēc laika mēģināju atkal. Jāpiebilst, ka īsti dakteri neklausīju un piena maisījumus nedevu, mēģināju pavairot piena daudzumu dzerot fenheļa un ķimeņu tējas, arī ūdeni, kā arī dodot biežāk krūti meitai. Tikai ap gada vecumu daktere saprata, ka mūsu meita ir kalsnais tips.

Visādi ir gājis. Ir bijušas piena krīzes, bet es nepadevos un cīnījos, lai pieniņš būtu, jo mans mērķis bija barot mazulīti vismaz līdz gada vecumam. Ir bijuši arī piena vadu nosprostojumi (tad, kad esmu apsaldējusi krūtis, kā arī tad, kad bērns nav kārtīgi izēdis). Interesanti, ka sākumā, kad piena bija daudz, tas notika retāk, nekā tad, kad piena daudzums samazinājās. Vienmēr esam tikušas galā pašas, jo vislabākais līdzeklis šādos gadījumos tomēr ir un paliek pats bērns, kurš pie slimās krūts jāliek biežāk. Pēdējā reize, kad krūts bija cieta un sarkana bija pavisam nesen (18.11.2011.). Tas sakrita ar laiku, kad biju noķērusi arī kādu vīrusu. Tā arī nesapratu, vai temperatūra (augstākā 38,6) bija no vīrusa, vai no krūts. Iespējams, ka meita, kas nu jau ēd visdažādākajās pozās, ne tā bija satvērusi krūti, kurā bija radusies maza plaisiņa un tas viss tā arī sākās. Lai nu kā, pēdējā reizē meklēju pat ķirurga konsultāciju. Telefoniski pat konsultējos ar dakteri Arvīdu Irmeju (par viņa metodēm šādos gadījumos lasi šeit), taču par laimi, konsultācija klātienē un ķirurģiska iejaukšanās nebija nepieciešama. Pietika ar to, ka valsts svētku dienā izstaigāju 2 uzņemšanas nodaļas, mani apskatīja veselības centra „Biķernieki” ķirurgs un pateica, ka griezt tur nav ko, uzlika kompresi un palaida mājās. Vai komprese vai arī tas, ka bērns tai laikā tikai pie pupa vien dzīvojās, bet atkal tikām galā pašas. :)    

Kārtīga papildēdiena ēdāja meita nekad nav bijusi, to sāku piedāvāt ap 6 mēnešiem. Arī tagad, kad viņai ir gads un trīs mēneši, viņa vēl joprojām pupojas – no rītiem, uz nakti, arī pa dienu. Ir dažreiz dusmas, ka neēd papildēdienu tik, cik man gribētos, bet bērni jau badā nenomirs – ja ne ar pieaugušo pārtiku, tad ar krūti uzņems tik, cik vajag. Zinu, ka, kamēr varu (nav jāatgriežas darbā), turpināšu barot meitu ar krūti, jo tas, manuprāt, ir labākais, ko varu dot (man vienalga, ko saka apkārtējie). :) Domāju, ka tad, kad meita aizies uz bērnu dārzu, tad arī beigs pupoties, jo arī ar vīru bija tāpat. Viņš bija smalks, papildēdienu ēda maz, pat stūma savu mammu uz istabu un pieprasīja krūti, bet tiklīdz aizgāja uz bērnu dārzu (ap 1,4 gadiem), atteicās no krūts pavisam un sāka ēst normāli.

Man bija interesanti izlasīt rakstu, kā krūts bērni ēd pa mēnešiem (par to lasi šeit). Šobrīd mana meitene arī tā dara – kad kāds ēd, tad pievienojas. Paņem kumosu mutē, aizskrien kaut kur citur sakošļāt un atskrien vēl. :))

Par krūts barošanas pozām. Tā kā man veica epiziotomiju, sākumā baroju bērnu guļus. Tas bija arī labs atspaids, kad biju nogurusi, aizmigu kopā ar meitu un atpūtos. :) Pēc tam baroju klēpī, bet šobrīd tāpat lielākā daļa krūts ēdienreižu paiet guļus pozā. Tā ir ērti gan man, gan meitai. :) Vairāk par zīdīšanas pozām lasi šeit.

Pavisam nesen Rolly bija ievietojusi rakstiņu par to, kas var noderēt krūts barošanas laikā, tas viss (gandrīz viss) noderēja arī man. Arī es lietoju barošanas krūšturus, man vienalga, ka tie izskatās dīvaini, galvenais, ka ērti man, kā arī mazulei viegli piekļūt pie krūts. Tie man ir trīs – 2 pa māju un 1 izejamais. :)) Vienu pirku „Bērnu pasaulē” pa Ls 9, otru Vidzemes tirgū pa Ls 3, bet izejamais bija visdārgākais – Alfā grūtnieču veikalā laikam pa Ls 21. Piena sūknītis man bija iegādāts, bet ne tas labākais, līdz ar to ērtāk un vieglāk pienu bija atslaukt ar rokām, bet īpaši pēc atslaukšanas nebija vajadzības, jo pārsvarā vienmēr pups meitai bija pieejams. Līdz ar to arī piena uzglabāšanas trauciņi vai maisiņi nebija nepieciešami. 1 vai 2 reizes, kad biju aizbraukusi uz vairākām stundām, atstāju atslauktu pieniņu barošanas pudelē. Sākumā ļoti noderēja arī NUK krūšturu ieliktnīši. Tā kā nebiju citus pamēģinājusi, šie mani apmierināja – patika tas, ka tie piestiprināmi ar lipīgu slāni pie krūštura. Krūšu uzgalīši nebija nepieciešami, lai arī kā sākumā sāpēja krūšu gali – cietos (mēs – sievietes – taču esam stipras). :)

Nobeigumā mani krūts barošanas plusi:

ēdiens vienmēr ir vajadzīgajā daudzumā, temperatūrā – nekas nav jāuzsilda un jāsamaisa (kā vīrs smejas – esmu staigājošais termoss, kad bērns grib, var dabūt ēst); no iepriekšējā izriet vēl 1 faktors – vismaz līdz 6 mēnešiem nebija jātērē nauda piena maisījumiem; varu pabarot bērnu jebkur – esmu to darījusi arī pludmalē, mašīnā, kafejnīcā; ja ikdienā un vispār mans bērns nav ņurcamais un mīļojamais bērns, tad barojot meitu, es varu viņu samīļot, pavērot, parunāties ar viņu (senāk varēju arī izlasīt vairākus žurnālus, bet tagad rauj nost un plēš tos); vislielākais pluss, ko baudu, jā baudu vēl joprojām ir mēnešreižu neesamība, jo kad pirms dzemdībām tās bija, tad bija ļoti sāpīgas. :(

Tāda nu bija/ir mūsu pieredze krūts barošanā.

Pastāstiet, māmiņas, kā jums veicās ar krūts barošanu? Līdz cik ilgam laikam jūs barojāt? Vai pašas pārtraucāt, vai bērns atteicās? Vai neesat saskārušās ar apkārtējo negatīvo viedokli, ka barot bērnu pēc gada vecuma ir slikti, FUI utt.?