Kā Adrians atradinājās no pupošanās

06. Feb 2011, 23:30

Mums tās pupu lietas bija dikti mīļas un radinājāmies gana ilgi. Bet pups ir mīļš joprojām.

Kad Adrianam palika gads, domāju,ka drīz vajadzētu atmest pupa ēšanu,bet tā kā viņš man ļoti slikti ēda putras,maisījumus visus spļāva āra un atzina tikai ķirbi, gaļu un vēl šo to. Tad nu nodomāju,ka vēl kādu laiciņu. Tuvojās vasara un tad nu bija ļoti izdevīgi,ka varu viņam jebkurā vietā iedot pupu un neprasījās nemaz atmest.

Pienāca rudens,sāku strādāt un pats par sevi bija kaut kā mazais jāatradina,jo pieradums bija tik liels,ka vairs nekur bez pupa. Tad nu piespiedu kārtā nācās noņemt rīta un pusdienas ēdienreizi. bet kā es no darba mājās ,tā viņš pie pupa klāt. Tad nu 1,5 gados viņš ēda 6:00, 14:00, 18:00, 22:00 un vēl kādas 2-3 reizes naktī. Traki!Man tā likās-bet mīļā miera labad es apmierinājos,jo naktī vieglāk bija iedot pupu un gulēt tālāk.

Tad nu ap ziemassvētkiem cieši nolēmu,ka tas viss ir jābeidz. Un sāku lēnām lielo procesu. Vispirms atmetām ēšanu 14:00. Kad atnācu no darba, ņēmu viņu klēpī, klausījāmies mūziku,dziedājām visādi midzināju,lai pierod aizmigt bez pupa. Tā nu pāris dienas pakreņķējās un viss izdevās kādu nedēļu turējāmies un tā arī šī ēdienreize tika atmesta. Nākamais manā plānā bija dabūt nost 18:00 vakara ēšanu. Arī to mēs ar lielu negribēšanu ,bet nedēļas laikā pieradām, ka pups ir no rīta, pirms gulēšanas un naktī,kad pamostas. Tā nu dzīvojām veselu mēnesi.

Jaunajā gadā nolēmu apņemties,ka tiksim no pupa vaļā līdz martam,kad Adrianam paliks divi gadi.

Gāja mums visādi,bet ap 10.janvāri mēs jau ēdām pupu tikai uz nakti un vienu reizi naktī. krūtis pirmās dienas bija kā Pamelai(vīrs smējās) , bet nu ko-jāiztur. Tā nu nedēļu pamocījos ar tiem lielajiem pupiem,kurus Adrians ļoti cītīgi meklēja un prasīja. Stāstīju viņam ,ka pupu ēd tikai mazi bērniņi,arī MK rādīja un viņš skatījās un saka-Pupu ēd bebis-Adins liels-pupu neēd. Bet kā vakars klāt,tā viņš jau zināja ,ka dabūs pupu uz nakti.

Bet tad notika tā,ka vienu vakaru bija darīžanas ārpus mājas,un opīts mazo midzināja pats. Tad nu aizmiga bez pupa. Es ar ļoti priecīga,ka beidzot arī to nakti varēsim sākt aizmirst. Bet tik viegli jau nebija naktī modās ,roka stiepās un meklēja pupu, pat līdz ritīgai bļaušanai. Tā nu es protams neizturēju un naktī vēl devu. Toties uz nakti mēs jau gulējām bez pupa.

Tā nu kādu laiku dzīvojām un ēdām to vienu reizi naktī,kad 24.februārī,beidzot viņš vairs naktī nepamodās un neprasīja pupu.Un no tās reizes es arī vairs nedevu.

Atradu blogu ,ko raktīju, kad atmetām:

" Nu jau četras dienas mēs vairs neēdam pupu!!! Beidzot esam tikuši vaļā no šīs patīkamās nodarbes. Tagad varu teikt,ka man jaunā gada sapnis-apņemšanās ir piepildsījusies,jo es gribēju līdz Adriana divu gadu dzimenītei mēs atmetam pupošanos. Tā nu tas ir sanācis 3 nedēļas pirms jau :)) Jūtos daudz atvieglotāka, un pat esmu mazliet svaru atguvusi,jo savādāk jau viņš mani bija galīgi noēdis. vēl jau protams pupiņš ir mīļš,kurš ir jāsamīļo, bet visādā citādā ziņā, ēst vairs neēdam:))"

Tā nu mēs tikām vaļā no ēšanas,kad viņam bija 1gads un 11 mēneši. Bet šobrīd, viņam ir tāds niķis,ielikt roku pupos, paspaidīt un tad tā mīļi man klēpī aizmigt. Arī naktī,kad ierāpjas mūsu gultā ,viņš piespiežas pie manis,un meklē kur tad ir palicis pupiņš.

Vienā naktī abi ar vīru smējāmies-Adrians atkal ierāpo gultā pa pusmiegam un ar roku taustās. Un tad pēkšņi saka: Pupu gribi, gribi paspaidīts pupiņu!!! Tā atkārto vairākas reizes un beigās jau bļaudams no dusmām,ka viņam neļauj pupiņu paspaidīt.