Vai dzemdībām jāgatavojas?

Uzskati, vai un kad sāk gatavoties dzemdībām ir ļoti atšķirīgi. Ir, kas tam pieiet ar arikrostātisku mieru un lozungu, ka neviens jau iekšā nav palicis un sievietes taču ir radītas dzemdībām. Un pirms pirmajām dzemdībām es pilnībā piederēju šai grupai. Paļaujoties uz domu lielo spēku, iedvesmoju un noskaņoju sevi, ka man būs vieglas dzemdības. Norobežojos no negatīvās informācijas, uzklausīju tikai pozitīvos dzemdību stāstus, salasījos "Gaidības un radības ar prieku" un biju pārliecināta, ka ar to pietiks, lai es skaistā speciāli dzemdībām iegādātā kleitā, uzkrāsotām lūpām un brīvi krītošām matu cirtām ļautos kontrakcijām, plūstot kā jūras vilnis un veroties kā lotusa zieds. Aha. Visas manas ilūzijas un iedomas izčākstēja ar skaļu blīkšķi jeb necilvēcīgiem gārdzieniem, kas nāca no manas mutes, kad no kārtējā neizturamā sāpju viļņa vemdama, apķērusi palātas podu, mēģināju vienlaikus arī atbrīvoties no sasmērētajām drēbēm un kaut kā nebūt savākt no sviedriem saķepušos matus. Te nu es biju - "pozitīvi" noskaņotā dzemdētāja, kam pats grūtākais darbs dzemdību zālē vēl tikai stāvēja priekšā, bet es jau biju sabrukusi un jau vairs nevarēju. Man bija ļoti smagas dzemdības. Ļoti. Pateicoties smagākās pakāpes plīsumiem, kuri bija jāšuj pilnā narkozē, es biju sagrauta fiziski. Burtiski uzšķērsta. Man bija vajadzīga palīdzība, lai aizietu piecus soļus līdz tualetei nākamās trīs dienas. Es nebiju spējīga pacelt kāju, lai uzkāptu pa trepēm vēl ļoti ilgu laiku, tik ļoti man sāpēja. Es nevarēju apsēsties mēnesi, jo šuves nedzija, kā vajag. Taču pagāju laiks un fiziskās traumas sadzija, bet emocionālās mani vajā vēl arvien. Vēl esot dzemdību zālē un kontrakciju starpposmos cīnoties par palikšanu pie kaut kādas nebūt sajēgas, es jutos tik nepilnvērtīga sieviete - kāpēc citām tas padodas tik šķietami viegli, bet kāpēc es tā mocos? Kāpēc pēc vairākām stundām, kas pavadītas, guļot uz dzemdību galda, es nelēju laimes asaras un uz viegla rokas mājienas neaizmirsu visas sāpes brīdī, kad manu tikko dzimušo bērniņu uzlika man virsū? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā? 

Paejot laikam un dzemdību emocijām nosēžoties, es sev apsolīju, ja Dievs man dos iznēsāt vēl kādu bērniņu, es dzemdībām gatavošos. Daudz nopietnāk, pamatīgāk un reālistiskāk, kā pirmajām. Jo diemžēl tikai, izejot cauri pirmo dzemdību skaudrajai pieredzei, es saprotu, cik milzīgs darbs tas ir. Un darbs pašai ar sevi. Jo neviens cits manā vietā manu bērniņu nevar piedzemdēt. Tas, ka esmu slimnīcā un medpersonāla uzraudzībā nedod nekādu atlaidi darbam, kurš jāpaveic man pašai, sadarbojoties ar savu bērniņu. Jā, neviens iekšā nav palicis, taču līdz tikšanai ārā ir darbietilpīgs ceļš priekšā. 

Tāpēc līdz ko uzzināju, ka zem sirds nēsāju bērniņu, es sāku domāt, kā gatavoties dzemdībām, lai neatkārtotu iepriekšējo pieredzi. Šoreiz es zinu, ka vēlos sev blakus profesionālu atbalsta personu - dūlu -, kura mani sapratīs, iedrošinās, sapurinās un palīdzēs gatavoties lielajai dienai. Un esmu tādu atradusi. Kopā mēģinām sagremot un atšķetināt iepriekš piedzīvoto, kā arī domājām, kā to izmantot nākamo dzemdību labā. Man lielākais klupšanas akmens ir nespēja atbrīvoties un atslābināties, kas man jāpagūst uztrenēt. Manos gatavošanās plānos ir arī pirmsdzemdību kursu apmeklēšana, elpošanas tehnikas apgūšana un izturības trenēšana caur fiziskajām aktivitātēm.