Trešā trimestra grūtumi

Trešā trimestra grūtumi

31. May 09:52 zane_r zane_r

Trešais trimestris vēl iesākās ar otrā trimestra vieglumu un enerģiju un sajūtu, ka es varu visu – gan mājas un sadzīviskos darbos, gan darbā, gan sportiskajās aktivitātēs. Tāda forša eiforija! Taču nedēļām ritot arvien uz priekšu, tomēr sāk palikt grūtāk. Arvien lielāku piepūli prasa ik rīta kompresijas zeķu uzvilkšana, jo briestošais vēders vairs neļauj būt kā lokanai un veiklai panterai. Arī ierastie seši kilometri nūjošanas aplim vairs nenosoļojas tik raitā tempā, dažbrīd vajadzīgas elpošanas pauzītes, dažbrīd palēlināt ritmu. Arī naktīs katra pagriešanās no viena uz otriem sāniem vairs nevar notikt bez pamošanās, jo jāpārceļ arī visa atbalsta komanda – lielais griķu pakavs, kuru lieku starp kājām, kā arī atbalstu vēderu un spilvens, kuru apķeru, lai plecu daļa atbrīvotos. Lielākais pārbaudījums ir muguras sāpes jostas daļā kā dienā, tā naktī, un neizskaidrojamas smeldzošas un durstošas sāpes gurnu daļā naktīs. Pēc nedēļas mocībām, kuru laikā vēl naivi ceru, ka tās pāries pašas no sevis, tomēr meklēju palīdzību pie fizioterapeita, kurš jau man pirms grūtniecības palīdzēja ar vingrojumu programmas ierādīšanu, lai mazinātu muguras sāpes. Protams, arī tualetes apmeklējumi kļūst arvien biežāki, turklāt naktīs nereti pēc tam ir grūti aizmigt un nākas svaidīties bezmiegā, savukārt pēc tam no rīta grūti uzmosties. Augošais bērniņš un augošā dzemde arī jūtami spiež uz diafragmu un dažbrīd elpošana kļūst smaga, visbiežāk tas notiek, strādājot pie datora, tad jāmeklē kāda poza, kurā man nav smakšanas sajūtas. 

Un bērniņam, kurš jūtami aug arvien lielāks, puncī paliek arvien mazāk vietas, tāpēc kustības kļuvušas intesīvākas un spēcīgākas. Smejos, ka varu just, ka vēderā ir vīrietis, jo spērieni ir tiešām ļoti spēcīgi. Kad gaidīju meitu, man atmiņā nestāv tik jaudīga buhņīšana.  Jāteic, ka arī katra nakts došanās uz tualeti vai apgriešanās uz otriem sāniem, mazo bieži vien uzmodina, kas, protams, manu aizmigšanu nebūt neveicina. Tādos brīžos drusku baidos, vai arī, nonākot ārpus punča mājiņas, naktis mums nebūs lielais tusiņu laiks. Bet par to vēl pāragri spriest, jo arī pa dienu mazais vēderā uzvedas diezgan aktīvi. 

Tiktāl par fiziskajiem grūtumiem. Taču arī emocionāli nākas sastapties ar nebūt ne vieglām emocijām. Laiks līdz dzemdībām ar katru dienu sarūk un, lai arī ir dienas, kad ir liela apņēmība to vienu diennakti izturēt, lai vai, ko tas prasītu, taču tajā pat laikā ir dienas, kad uznāk biedējošas panikas lēkmes ar sirdsklauvēm, galvas reiboņiem un seklu elpu. Tā nu es mētājos kā tāds kukainis pa jūras viļņiem – te augšā, te lejā. Līdz šim brīdim esmu apmeklējusi vairākus seminārus un lekcijas par gatavošanos dzemdībām, esmu uzkrājusi un ievākusi gana daudz informācijas no dažādiem speciālistiem. Esmu nokomplektējusi atbalsta komandu dzemdībām – dūlu un līguma vecmāti. Taču panikas lēkmes mani piemeklē atkal un atkal. Labi, ka man ir tiešām fantastiska dūla – Jana Biezā – kurai varu zvanīt un rakstīt vai satikties, un kura mani spēj saprast un palīdz meklēt iemeslus nemieram. Un tas prasa darbu no manis, jo tie iemesli jau lec ārā no prāta dziļumiem, kur tie noslēpti un paslaucīti dziļi, dziļi, kā putekļi pagultes tālākajā stūrī. Jana man palīdz tos izķeksēt un izvētīt, lai es varu iet tālāk. Un secinājums pie kā nonākam atkal un atkal – tas, kas pēc dzemdībām sāp visvairāk, ir emocijas. Un, lai arī fiziski sāpēja vājprātā, es šīs sāpes nespēju atcerēties. Toties, rīcība un vārdi, ko dzirdēju no personāla puses  gan dzemdību laikā, gan pēc tām, man sāp joprojām. Es to nespēju aizmirst. Jā, es diemžēl piedzīvoju emocionālo vardarbību dzemdībās, un man arvien par to ir grūti runāt. Taču tieši tāpēc šoreiz esmu izvēlējusies citu dzemdību vietu un speciālistus, un slēdzu līgumu ar vecmāti, lai izrunātu šīs lietas, kuras man ir svarīgi nepiedzīvot vēlreiz. Tieši tāpēc vēlos, lai dzemdībās man blakus ir dūla, kura var mani atbalstīt emocionāli un palīdzēt stiprināt manī manis pašas resursus.