Topošā tēta dienasgrāmata

Kur es esmu iepinies?

Pēdējos savas sievas grūtniecības mēnešos, viņas kolēģi man prasa: "Nu ko, baudi pēdējās dieniņas brīvībā?". Varētu domāt, ka esmu saslimis ar ko nāvējošu.. Daži uzskata, ka tēva loma ir bēres visām radošajām idejām un ambīcijām. Tagad visi skaistie sapņi - kļūt par rokzvaigzni, uzrakstīt ģeniālu romātu, uzvarēt futbola čempionātā - būs jāmaina pret kaut ko konkrētāku.

Es sāku ar to, ka izveidoju sarakstu ar lietām, ko agrāk neesmu darījis un lietām, ko noteikti arī neizdarīšu. Aizbraukt uz Izraēlu, pagaršot fugu zivi, ar stopiem tikt līdz Tālajiem Austrumiem.. Es ātri sapratu, ka tas viss ir pupu mizas, un vispār, es labāk uztaisītu bruņinieku pili no LEGO.

Bez tam, manai humora izjūtai šis viss ir pārbaudījums. Jāapgūst visādi jociņi, jāiemācās parādīt smieklīgas grimases, jāizdod smieklīgas skaņas, ar kurām man būs jāizklaidē bērnus vēl daudzus gadus. Esmu sācis praktizēties savlaicīgi, sarunājoties ar "puncīti" katru vakaru. Un, godīgi sakot, tas man ir iepaticies. Bez tam, dažādas garlaicīgās nodarbes negaidīti kļuvušas man ļoti tuvas un interesantas: piemēram, palīdzēt vecākiem vasarnīcā, izremontēt mājokli.. Esmu sācis uztraukties par to, ka drīz likšu kreklu apakšbiksēs un ar seksu nodarbošos zeķēs..

Bailes un šausmu stāstiņi

Grūtniecības sākumā mums abiem bija sarežģīti sajust to, ka notiek kaut kas īpašs. Es pret jauno  - tēva lomu izturējos kaut kā bez fanātisma, bet pat paši aktīvākie tēvi vienmēr atzīst, ka sākumā viss šķitis nereāls. Un tā kā pirmajos mēnešos arī vēders īpaši nav redzams, arī mana sieva šaubījās, vai tiešām ir stāvoklī.

Bez tam, ir reālas bailes no tā, ka kaut kas var noiet greizi, jo cik nav dzirdēts par to, ka grūtniecība tomēr izrādījusies neveiksmīga.. Manai sievai kavējās mēnešreizes, viņa taisīja testu, un grūtniecība apstiprinājās. Pēc tam, kad sākām pa īstam priecāties par to, ka mums būs mazulis, viņai tāda kārtīga pārliecība tomēr bija tikai pēc 20.grūtniecības nedēļas, kad beidzot abi kopā devāmies uz USG. Ārsts apstiprināja, ka ar bērniņu viss ir kārtībā. Pati procedūra man likās dīvaina, jo tā arī īsti monitorā neko nesapratu:

 - Ooo, tie ir rokas pirkstiņi?

 - Nē, tās ir kājiņas.

 - Skaidrs. Un tas ir vēderiņš?

 - Nē, tā ir mugura..

 - Ā.. Un tā ir galviņa?

 - Nē, tur ir sirsniņa..

Un tā tālāk.

Vēlākā grūtniecības laikā sievai bija panika par to, ka nav sajutusi bērniņa kustības savlaicīgi. Dažreiz arī es sajutu kustības, ko nejuta viņa, un centos viņu pārliecināt par to, ka viss kārtībā. Bet citās reizēs neiztikām bez ginekologa apmeklējuma, jo sieva tomēr nelikās mierā un gribēja dzirdēt mazuļa sirsniņu. Dažās gudrās grāmatās raksta, ka, ja pie auss pieliek tukša tualetes rullīša pāri palikušo cilindru, kura otrs gals ir grūtniecei uz vēdera, varot sadzirdēt mazuļa sirdspukstus. Es mēģināju, bet man sāka likties, ka tie ir kārtējie tantiņu pekstiņi.

Finansu jautājums

Dabīgi, ka tiklīdz uzzinājām par grūtniecību, mēs sākām novērtēt arī savu finansu stāvokli. Kā mēs bērniņu uzturēsim? Cik lieli ir pabalsti? Vai varēsi vēlāk atļauties lielāku dzīvokli? Kas vispār vajadzīgs mazam bērnam tuvāko 18 gadu laikā?

Mēs mēģinājām visu saplānot laicīgi: izskatījām variantu, kura ietvaros sievai būs jāatgriežas darbā, pēc tam sapratām, ka maksāt auklītei būs neizdevīgi. Tad vēl tās dārziņu rindas..

Apbrīnojami, bet grūtniecības laikā sākām tērēt daudz mazāk naudas. Mēs vakaros vairs nedzērām vīnu, negājām uz restorāniem.. Un, ja es kādreiz mazliet iedzēru, jutos vainīgs, jo sieva to tajā pat laikā atļauties nevar. Galu galā katru mēnesi ietaupījām, un tas lika aizdomāties par to, cik daudz naudas vējā aizmetam ik gadu..

Un vēl mēs sākām runāt par kāzām, kuras vienmēr dažādu iemeslu dēļ esam atlikuši. Pirmkārt, jau astronomiskā summa, kas nepieciešama kāzu organizēšanai. Bet, kolīdz uzzinājām, ka būsim trīs, vienkārši aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu, iesniedzām savu vēlmi un aizmirsām par saviem sapņiem, kas saistās ar ideālām kāzām. Izrādījās, ka vienkārši vienmēr esam gribējuši būt vīrs un sieva. Mani stāšanās vīra kārtā mazliet biedēja.

Pēc tam, kad mūsu intereses kļuva konkrētākas, sākām pievērst vairāk uzmanības savai dzīvojamai platībai. Nekādas smēķēšanas telpās, nekāda bardaka, biežāka uzkopšana, virtuves remonts, flīzes vannas istabā.. Tuvojoties tēva lomai, es negaidīti aptvēru, ka patiesībā esmu uz ļoti daudz ko spējīgs. Varu krāsot, līmēt tapetes, flīzēt, salikt mēbeles utt.

Viņas ķermenis

Lai gan abpusējā vēlēšanās nav atslābusi, attiecībā uz mīlēšanos, es baidījos, ka sekss tomēr var nodarīt pāri bērniņam. Šīs bailes pēkšņi parādās parasti tieši nepiemērotākajā brīdī. Grūtniecības pēdējos mēnešos man jau bija grūti atrast sievu gultā, jo viņa vienmēr bija apkrāvusies ar spilveniem, kas it kā esot nepieciešams, lai ērtāk būtu gulēt. Un pēc 35.grūtniecības nedēļas viņa pat nevarēja uzvilkt zeķes un apavus bez palīdzības. Grūtniecības laikā sievas krūtis kļuva lieākas un, protams, arī skaistākas, bet tik un tā viņai radās bažas:

 - Vai manas krūtis izskatās labi?

 - Jā, labi.

 - Bet tu vienmēr esi teicis, ka tev patīk mazas krūtsi..

 - Nē, tavas krūtis vienmēr izskatās labi.

 - Tas nozīmē, ka tev tomēr patīk labāk, kad manas krūtis ir lielākas?

 - Ēee... Jā, nē.. Es nezinu.

Gribu uzsvērt, ka sievietes krūtis tomēr bērniņa gaidībās izskatās lieliski, bet tajā pat laikā jāatceras, ka tās ir jutīgas. Grūtniecības laikā tās prasa īpašas rūpes, sievietes ķermenis mainās, mainās protams, arī vīrietis, bet tas nav salīdzināms. Es viņu redzu katru dienu, bet šā vai tā, viss notiek pakāpeniski, tāpēc man pašam nekāda šoka par visu notiekošo nav. Es pat brīžos, kad viņa sūdzējās, ka izskatoties pēc staigājoša kalna, kam vēders ir milzīgs, centos pārliecināt viņu par to, ka tik un tā viņa izskatās brīnišķīgi. Un vispār, man šķiet, ka sieviete grūtniecības laikā daudzos vīriešos atmodina tādas īpašas, apbrīnojamas jūtas.

Dīvainie sapņi

Pirmajos grūtniecības mēnešos sieva visu laiku bija tāda kā miegaina. Viņa atnāca no darba, velnišķīgā ātrumā norija savas vakariņas, un jau astoņos vakarā bija aizmigusi. Man nācās taisīt ēst jau priekš nākošās dienas un nācās iepazīties ar to, kas vispār ir ēst gatavošana. Viņa modās agri un no rītiem gribēa jau ēst. Nemaz jau nerunāsim par tiem sū,..., ko viņa skatījās katru dienu pa TV, visi tie seriāli, kas man krita uz nerviem, viņai kļuva par mīļākajiem. Bet nu, pēkšņi sapratu, ka tomēr, varam abi vienoties un plānot savu laiku Es  -  kopā ar draugiem, viņa - ar draudzenēm savās pidžammu ballēs.

Bet, ja mēs runājam par sapņiem - pamostos, sieva raud, ieraudzījusi sapnī mirušu bērniņu, vai dzemdības, kādas viņai ne prātā nenāca. Un ej un izdomā, kā reaģēt. CD, filmas internetā, kopīgi apmeklētie dzemdību kursi, nekas tajā visā nepalīdzēja. 3G sonogrāfijā ieraudzīju bērniņu caur sievas punci, un man šķita, ka bērniņu vēroju, bija sajūta, ka notiek kas briesmīgs.. Pēc tādiem sapņiem modos ar aukstiem sviedriem.

Ēdiens

Daudzām grūtniecēm ir toksikoze, kas līdzinās patiešām šausmīgai, grūti izdzīvojamai bulīmijai. Mana sieva skrēja uz tualeti, viņa pat nebija izdzērusi limonādi līdz galam un es jau dzirdēju, ka nabags vemj tualetē... Viss, ko varēju darīt  - ignorēt. Pēc vairākām minūt\em viņa atgriezās pie manis it kā nekas nebūtu noticis un lūdza pievienoties viņai pie vakariņu galda. Pirmajos grūtniecības mēnešos viņa ēda tikai veselīgu pārtiku, piemēram, augļus, dārzeņu.. Pēc tam nekautrējā - kotletes, sacepumus. Es pastāvīgi brīnīos par to, cik gan daudz viņa varēja apēst. Bet kā tu sievai pateiksi - ei, mīļā, tu par daudz ēt..

Zelta likums, kas īpaši attiecas uz grūtniecību  - nevajag aizrādīt otram neko par svaru un viņa uzturu. Ja grib izēst 3 šķīvjus ar ēdienu, lai ēd trīs porcijas ar kartupeļu biezeni, kurā ir majonēze, nu kārojas taču. Un kāpēc lai viņai uz to nebūtu tiesības?

Bez tam, viņas kaislība uz ēdienu.. Pēkšņi patīk kaut kas aromātisks, pēkšņi patīk, kā smaržo trauku mazgājamais līdzeklis Fairy ar ābolu aromātu. Un tas viss šķiet tik vienkārši - man vienkārši jādzīvo līdzi un man nekāda trauku mazgāšana nedraud.

Garastāvokļa maiņas

Mani ik pa laikam pārliecināja kāds no kolēģiem, ka mana mīļā, dārgā sieviete, kas patlaban ir stāvoklī,  pēkšņi pārvērtīšoties par cilvēku, kas tiešā nozīmē ar savu totalitarismu apēd mani visu. Man pat šķita, ka tāda meitene kā viņa, noteikti nemainīsies.. A, es muļķis. Mana sieva pēkšņi kļuva sentimetāla, nebaidīšos arī teikt, ka raudulīga - un vispār, ne no šā ne no tā. Piemēram, kopā skatāmies Simpsonus. Jums arī tā mēdz būt?

Uz priekšu ar dziesmu

Es nolēmu kļūt par tādu īstu tēti, beidzot, beidzot, beidzot. Un pirms nedēļas pilnīgi neapzināti sāku iet uz darbu ātrāk, paguvu pat uz dzemdību kursiem un tā. Kursi man šķita interesanti, un brīžam man tur bija pat interesantāk kā sievai, jo viņa jau tik daudz ko zināju, bet es sēdēju kā eksāmenā.. Kā skolnieks, kas ar prieku uzņēma jaunu informāciju.

Kopā ar citiem topošajiem tētiem smaidījām, kad vecmāte stāstīja par došanos uz dzemdībām, par to, kā viss sākas. Mani pārņēma šausmas. Es pie sevis nodomāju - anestēzija, kaut kāda stimulācija.. Vienkārši vājprāts.

Nu lūk un sieva visu cītīgi pierakstīja, uzdevām abi jautājumus par to, ko nevienā grāmatā neviens neuzrakstīs. Vecmāte vienkārši super! Uzzināju par kopīgām dzemdībā, par to, kā notiek vertikālās dzemdības, par to, kādas vispār ir dzemdību pozas. Un arī - pierakstījām visu par elpošanu. Es ticu, ka pieraksti reāli noderēs.

Man patika, ka varēja uzdot jautājumus un justies kā mājās, pilnīgi nekautrējoties. Runājām arī par uzturu, par tuvāk esošajām dzemdību iestādēm, par to, kā vispār norit kopīgas dzemdības r vīru. Tad vēl noteikti, vēlreiz uzsveru, noteikti - jāatceras par elpšanu. Sevišķi otrajās dzemdībās, kad zini, ko dari, tas var noderēt.

Brauciens uz dzemdību namu

Plānots brauciens ir viena lieta - pamata rūpes, kas attiecas uz plānošanu, tātad: jāplāno. Un tas nav viegli, tāpēc vislabāk meklēt idejas internetā, likt atsauces un beigās izvietot kaut ko pilnīgi savu. Var zīmēt kopīgu cilts koku, ģimenes karti, ko jaunajai mammai uzdāvināt, bet nevajag pārspīlēt.

Nu un, ja runājam par ceļu līdz slimnīcai,mums gadījās superīgs šoferis taxi. Pastāvēja, pagaidīja, sazvanījāmies, ātri, lēti un tas vav viss.  Viņš, gluži kā filmās, palīdzēja novērst domas no dzemdībām.

Dzemdības

Regulāras kontrakcija sievai sākās nakts vidū. Līdz dzemdībām bija palikusi vēl nedēļa. Teorētiski - biju tam gatavs, bet tajā brīdī sāku domāt par to, kas man rīt darbā jādara, ar ko jātiekas. Un tikai pakāpeniski, nakts vidū pārvietojoties ar auto pa ielām, vedot sievu uz slimnīcu, es beidzot apzinājos, ka patiešām kļūšu par tēvu.

Kad ieradāmies dzemdību nodaļā, sāpes sievai kļuva spēcīgākas. Viņa bija apbrīnojami mierīga un pat maiga starplaikos starp sāpēm, bet te pēkšņi sākās tāda aurošana, ka man apstājās asinsrite. Tādos brīžos pat spēcīgākie un brutālākie vīrieši mēdz noģībt, un tagad man ir skaidrs, kāpēc agrāk vīrieši dzemdībā netika ielaisti..

Pats šausmīgākais ir apziņa, ka īsti neko nevari izdarīt, nekādi nevari palīdzēt.

Tu tīri instinktīvi mēģini apskaut savu mīļoto, mēģini viņu pasargāt, mēģini padarīt viņas ciešanas vieglākas, bet nekas no tā visa nestrādā. Un tas ir šausmīgi.. Un tas, ko viņai vismazāk vajag tādā brīdī ir vīrietis, kura dēļ viņai tam visam jāiet cauri. Vienīgai, ko varēju teikt - "Neuztraucies, dārgā, viss būs labi."

Galvenā vīrieša loma slēpjas sarunās ar medicīnas personālu. Tev nāksies paskaidrot nogurušai vecmātei, kas te strādā jau neskaitāmas stundas, ka sievai patiešām ļoti sāp, ka viņa ļoti vēlas tomēr dzemdēt pati un nevēlas nekādu tur stimulāciju..

Dzemdības ir līdzīgas sīvai cīņai: no bezgalīga trokšņu viļņa līdz pat asinīm.

Kopā ar vecmāti palīdzēju sievai ieņemt dažādas sarežģītas horeogrāfiskas pozas. Turēju sievai te roku, te kāju, un tajā pat laikā dzemdībās centos neskatīties, kas viņai notiek tur.. Nu tur.

Vislabākais ir tas, ka sieva pēc dzemdībām man teica, ka esmu braši turējies, viņa teica, ka ar mani lepojoties. Un arī es pats sajutu ieplūstam sevī krietnu lepnuma devu.

Tiklīdz izdzirdēju zīdaiņa kliedzienu, sapratu - bērniņš ir klāt. Man ļāva mazo, sarkano cilvēciņu paņemt rokās. Matiņi, slidena āda. Bet es nespēju vairs ne par ko citu domāt.

Laime pilnīga. Mums piedzimusi meitiņa. Sieva momentā aizmirsa par nupat kā izjustajām sāpēm. Ieraudzījusi mazo, viņa apraudājās un viss, ko varēja pateit: "Čau, meitiņa. Mēs tevi tik ļoti gaidījām.."

Vai var būt kas skaistāks?