Topošā māmiņa sabiedriskajā transportā

Esmu grūtniece teju 9. mēnesī un jau kādu laiku vēlos dalīties savā pieredzē, braucot ar sabiedrisko transportu, kur it kā mums, topošajām māmiņām, vajadzētu būt zināmām privilēģijām. Jāpiebilst, ka sabiedriskajā transportā ir gan vizuālais materiāls, gan video rullīši ar aicinājumu piedāvāt sēdvietu grūtniecēm, tomēr šo vairāk nekā 35 nedēļu laikā mani aicināja piesēst vien divas vai trīs reizes un tās bijušas konkrēta statusa sievietes. Bet, nu, par visu pēc kārtas.

Pirmkārt, dzīvoju netālu no Rīgas centra un, jā, arī grūtniecības laikā mēdzu izmantot sabiedrisko transportu, īpaši, ja apzinos, ka auto novietošana konkrētajā vietā vai laikā man sagādās papildu stresu. Otrkārt, esmu audzināta tā, ja kaut ko uzņemos vai izdomāju, tad arī rēķinos ar apstākļiem. Piemēram, braucot ar sabiedrisko transportu, apzinos, ka citreiz vizīte pie ārsta ir top laikā, kad cilvēki steidz uz darbu, transports var būt pilns un visiem sēdvietu nepietiks, kā arī ne vienmēr pēc skata var uzreiz saprast, ka sieviete gaida mazuli.

Tomēr man kļuva interesanti pavērot, kā reaģē vai visbiežāk tomēr nereaģē pasažieri, grūtniecei iekāpjot sabiedriskajā transportā.

Pirmkārt visus sabiedriskā transporta pasažierus vēlos iedalīt šādās grupās: bērni un jaunieši, progresīvas un modernas sievietes, ekonomiski aktīvie vīrieši, pensionāri.

Bērni un jaunieši (tai skaitā studenti) uz grūtniecēm nereaģē vispār – viņi tās gluži vienkārši neievēro vai uzskata par gluži līdzvērtīgu pasažieri. Bērni un jaunieši nenovirza skatienus, necenšas izlikties, bet brīvi turpina savstarpēji komunicēt, ēst čipsus, klausīties mūziku, rullēt savu Instagram ziņu lenti u.tml.

Arī pensionāri ir vienaldzīgi mierīgi, jo viņiem ir savas privilēģijas. Ja reiz transportā būs atbrīvojusies vieta, seniors neaicinās grūtnieci draudzīgi piesēst, bet ātri steigs vietu ieņemt pats. Atceros gadījumu pašā grūtniecības sākumā, kad nekāda vizuāla pazīme vēl neliecināja par manu īpašo stāvokli. Es, nedaudz iepirkusies veikalā, iekāpu trolejbusā, bija brīva vieta un es noguruma mākta apsēdos. Nākamajā pieturā iekāpa sieviete, kas no visiem pasažieriem izvēlējās tieši mani, lai acu priekšā vicinātu savu apliecību, pieprasot apsēsties. Kad sievietei vietu atteicu, aizbildinoties, ka šoreiz diemžēl nē, vēl ilgi dabūju dzirdēt nosodošus mājienus par viņas tiesībām. Jāpiebilst, ka toreiz sievietes aktivitāte vairāk izskatījās pēc principiālas spītības, nevis pēc reālas vajadzības. Citreiz liekas – kur ir sieviešu solidaritāte? Vairākums no šīm sievietēm taču pašas kādreiz gaidījušas mazuli? Viņas taču atceras, ka citreiz ir smagi stāvēt, kājas sagurst, puncis velk pie zemes vai noslēgtā telpā var trūkt gaisa. Piemēram, mana mamma stāstījusi, ka viņa varēja nosnausties pat stāvus, gaidot autobusu un atstutējoties pret sienu, jo nogurums grūtniecības sākumā ņēmis virsroku.

Ļoti interesanta pasažieru grupa ir ekonomiski aktīvie vīrieši, kas ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Pēc viņu sejas izteiksmēm visvairāk var redzēt, ka viņi tieši izliekas grūtnieci nemanām, jo, kaut kas interesants notiek aiz loga, pēkšņi uznāk snaudiens vai arī svarīgas lietas darāmas viedtālrunī. Un, ja kunga skatiens pārskrien sabiedriskā transporta salonam, tad tas ir tāds dūmakaini virspusējs – it kā visu redz, bet tā arī īsti nesaredz. No vienas puses var pasmaidīt, bet no otras - … vai tāds ir mūsdienu vīrietis, džentelmenis, stiprais dzimums, aizstāvis? Turklāt arī jaunā paaudze, kā rakstīju, nevieš cerības savā attieksmē.

Kā pēdējo grupu ar lielāko pateicību vēlos izcelt progresīvas un modernas sievietes, kuras nevar konkretizēt pēc vecuma, bet viņas noteikti ir pamanāmas – skaistas un pārliecinātas par sevi. Pateicoties šīm sievietēm, citreiz varēju sabiedriskajā transportā piesēst un atpūtināt kājas. Varbūt tieši tādēļ tikai dažas reizes, jo šīs dāmas pašas reti, kad sēž, un, jā, arī svarīgas darīšanas viedtālrunī var atrisināt stāvus.

Es nevienu nenosodu. Iespējams nav jākautrējas, jānāk klāt un vienkārši jāpieprasa. Tomēr, kā jau minēju, tas nudien nav manā dabā. Sākotnēji, kad mans puncis vēl tiešām nebija redzams un savu īpašo stāvoklis it pavisam nevēlējos darīt apkārtējiem zināmu, mans dēls savā bērna atklātībā mēdza skaļi teikt: “Mammu, Tev taču ir jāapsēžas, Tu esi grūtniece!” Kušināju dēlu… Bet, sasodīts, viņam taču ir taisnība! Tāpēc manā izpratnē ir un būs vērtības, kas nekad nenovecos. Un man ir liels gandarījums, ka man izdodas saviem bērniem tās iemācīt.

Dāmas, ja Jums ir bijusi līdzīga vai citāda pieredze šajā jautājumā, lūdzu, padalieties!