SuperBēbis2020: Pēdējie metri

Gaidot pirmo bērnu, pēdējo nedēļu grūtnieču "mokas" man bija īsākas, jo pasaulē viņš ieradās 39. grūtniecības nedēļā. Bet šī grūtniecība būtiski atšķiras un liekas, ka var arī ievilkties. 

Savas darba lietas apdarīju jau laicīgi - tā, lai viss ir sakārtots un nekas netraucē jaunajai ikdienai, bet tomēr paspēju jau ar vienu kāju iekāpt jaunos projektos un ikdienas darbos, jo nedomāju, ka gaidīšanas periods būs tik ilgs un man nosēdēt mierā būs tik ļoti sarežģīti. Jā, diendusu mēdzu ievērot, bet tad naktīs skaitīju vārnas vai trijos naktī apdomāju dzīves eksistenciālos jautājumus. Tagad mēdzu dienā paņemt pauzi kādam seriālam vai izlasīt kādu interviju, bet miegs paliek naktīm.

Ievēroju, ka garastāvoklis mēdz krasi mainīties - neesmu rītu cilvēks, bet dažreiz vēlos skatīties uz kafijas krūzi un klusām paraudāt, jo jūtos liela, apaļa un uzpampusi, bet pēc izkustēšanās un ikdienas darbu apdarīšanas, pašsajūta mainās jau uz labāko pusi. Ikdienas čīkstuli mēģinu dzīt projām arī ar tasi kakao un kārtīgu svaiga gaisa devu. :) Dodu priekšroku retākai komunikācijai ar cilvēkiem un izbaudu savu kompāniju. Tas arī lieliski palīdz noskaņoties jaunam dzīves ritmam, kas ir svarīgi, lai kaut vai mazliet veiksmīgāk spētu adaptēties dzīvei ar diviem bērniem. 

Mans un Gustava "fitness" pakāpt pa kāpu uzkalniņiem. Mežā varam pavadīt daudz laika.

Es nepazīstu nevienu grūtnieci pēdējā trimestrī, kurai ļoti patiktu jautājumi "Kā jūties?", "Kad būs klāt?", "Cik ilgi vēl būsi stāvoklī?". It īpaši, kad pašai sāk uzmākties maza melanholija par to, ka process nesākas un gandrīz nekas neliecina, ka drīz jādzemdē. Protams, draugi un radinieki jūt līdzi un nevar sagaidīt, bet tas var būt arī iemesls kādēļ mēdzu izvairīties no telefona sarunām. Nebūt neesmu nedraudzīga, bet lieku noprast, ka šajā periodā vēlos vairāk vientulības.

Viens no pēdējiem izbraucieniem līdz Šlokenbekas muižai. 

Bet ir liels prieks šajā periodā - Gustavs ir kļuvis daudz mierīgāks un saprotošāks. Ja kādu laiku tika pārdzīvota kārtējā krīze vai protests, kad vakaros mēdza būt skandāli un vārds "nē" bija biežāk dzirdētais mūsmājās, tad tagad varu priecāties, ka varam mierīgi sarunāt iet mazgāties, gulēt, sakārtot mantas. Īpašs prieks, ka vīrs bez problēmām var ielikt Gustavu gulēt viņa gultā, lasot Lotes zemi un diezgan bieži tiek nogulēts līdz pat rītam. Vienīgi dēla lūpa ietrīcējās, kad pie mūsu lielās gultas novietojām šūpulīti gaidāmajai māsai, bet ņēmu vērā Diānas Zandes ieteikumu lekcijā par otra bērna ienākšanu ģimenē un novietoju vecākā bērna fotogrāfiju pie māsas gultas. Jā, tas nostrādāja un tagad vairs nav pretestības nevienai jaunai mantai, kura ir domāta zīdainim. 

Pēdējā laikā īpaši daudz staigājam gar jūru, jo ārā ir pavasaris :)

Ligzdas vīšana gan man ir mazinājusies un vairs nevēlos visu kārtot un berzt. Ēst gatavošana arī nav mana mīļākā nodarbe, jo apetīte ir būtiski samazinājusies, pieprasot tikai konkrētus produktus. Ir dienas, kad varu pārtikt no varītiem kartupeļiem vai kāpostiem. Ir dienas, kad gribas tikai saldumus un ir dienas, kad labi draugi ir augļi un bezpiedevu jogurti. Bet ģimenei tāpat ir jāgatavo ēst, tāpēc tas ir katras dienas process, kurā izpausties. Jāsaka, ka Edijs gana bieži mani atslogo no ēst gatavošanas un procesu pārņem savā vadībā. :)

Našķi mūsmājās - cepumi ar banāniem un auzām, rauga pankūkas. Klasika, kura garšo bērnam... dažreiz arī vīram

Skatos un novēroju vīra uzvedību pēdējās nedēļās. Miers viņu atstāj diezgan reti, bet katru rītu ir teksts - "nu, ja sākas, tad dod ziņu". Protams, ziņas es dodu, bet tik par ikdienas sīkumiem. Tad nu mums abiem katra diena sākas ar jautājumu - varbūt šodien? Ar manu nepacietību un straujo raksturu mēdzu ieslīgt mazā pašžēlošanas piecminūtē, kad novaidos "kad tad es beidzot dzemdēšu", bet saprotu, ka katrai lietai ir savs laiks un vieta, tik svarīgus procesus nevar vienkārši paredzēt. 

Spontāni ieplānojām arī teātra apmeklējumu, lai aizietu uz Talantīgo misteru Ripliju, jo saprotam, ka kādu laiku nekur netiksim divatā. Jau lēnām noskaņojamies uz šo periodu, tādēļ pie kādas izdevības kaut kur dodamies bez bērna. Šoreiz varēju arī uzvilkt savus zābakus uz papēža, kurus ikdienas ratu pastaigās nebūs diži ērti vilkt :) Nosēdēt trīs stundas teātrī, arī bija vieglāk kā sākumā likās.

Tāpat veiksmīgi izpildu savu skaistumkopšanas plānu un pat paspēju uz pierakstu pie manikīres, par kuru man bija nedrošība pirms kāda mēneša - vai vispār paspēšu, bet check! varu gaidīt skaisto mirkli ar koptiem nagiem. Tāds mazs sievišķīgs prieks, bet svarīgs process. 

Kopumā jau nevaram sagaidīt TO mirkli un ja pirms trīs nedēļām man vēl bija nedrošība un bailes par dzemdību procesu, tad tagad esmu ļoti noskaņojusies uz satikšanos. Cerams, ka tas notiks pavisam drīz :)