Šoks, bailes, prieks, neziņa, bailes, dreboša sirds, līksmojoša sirds, un atkal bailes...Esmu stāvoklī!

Jau pēc minūtes uz mani raudzījās liktenīgās divas sārtās svītriņas. Pieceļos no krēsla, pasaku vīram: „Bāc, es esmu stāvokli”. Ejot ārā no istabas vienkārši staigāt pa citām istabām pēdējās ko dzirdu: „Ko tu muldi!”

Šoks, bailes, prieks, neziņa, bailes, dreboša sirds, līksmojoša sirds, un atkal bailes, bailes, bailes.

Mūsu ģimenē jau aug foršs, 1 gadu un 4 mēnešus vecs puika. Tieši tāpēc ir bailes par to, vai tiksim galā ar diviem maziem bērniem. Lielajam brālim būs vien mazliet vairāk kā divi gadiņi. Mūs abus ar vīru tas ļoti biedē.

Kad puika bija aizgājis gulēt diendusu mums ar vīru bija patiesi atklāta saruna. Domājām par to, kā nu tagad būs. Saruna bija īpaši emocionāla, jo puika šobrīd slimo, līdz ar to visas emocijas ir pakāpinātākas, jo abi emocionāli esam ļoti noguruši pa šīm trakajām slimošanas dienām.

Neslēpšu, ka emociju karstumā pat nedaudz iedomājāmies par tādu lietu kā aborts. Par to ir ļoti grūti tagad rakstīt, jo zinu, cik daudzi šo teikumu nosodīs. Arī man tas šķiet, kaut kas šausmīgs, tomēr tādas bija tā brīža emocijas. Bailes ņēma virsroku, bet veselais saprāts lika turēties pie tā, ka tās ir emocijas, kas ir radušās pārsteiguma dēļ un mazā slimošanas dēļ. Jau doma vien par to, ka mazais, kurš piedzims arī slimos, un varbūt par abi bērni slimos kopā, liek atkal aizdomāties par to, vai vēlamies otru bērnu...

Saruna aizvirzījās līdz tam, ka vīram mani palika žēl. Viņš teica, ka nespēj iztēloties sevi manā vietā, kurai jāpavada viss laiks kopā ar bērnu, kad viņš tajā laikā vismaz emocionāli, ja ne fiziski, var atpūsties no tā, kas notiek mājās – tas par laiku, kad topošais lielais brālis bija mazāks. Un vīrs saka, ka jūtas slikti, ka man būs vēl ilgāk jāpaliek mājās un nu jau ar diviem bērniem. Viņš mani ļoti mīl, un tādas domas viņu pat noveda līdz asarām (ceru, ka viņš nedusmosies, ka to atklāju).

Tomēr sarunas izskaņā nonācām pie kopsaucēja, ka turpināsim būt tik pat liels atbalsts viens otram un ļausim viens otram atpūsties. Uz mazā piedzimšanu vīrs paņems veselu mēnesi brīvu darbā, lai varam iedzīvoties jaunajā situācijā visi kopā. Esam apņēmušies turpināt neaizmirst vienam par otru šajā bērnu radītajā virpulī un būt arī viens otram. Esam sarunājuši, ka reizi nedēļā varēšu apmeklēt kādus kursus tepat Māmiņu klubā (mani ļoti ieinteresējuši ir šūšanas kursi vai grima skola), lai atvilktu mazliet elpu no tā, kas notiks mājās.

Zinu, ka liels palīgs man būs māmiņu klubs, jo turpināšu aktīvi blogot jau no sava profila. Pagaidām gan neatklāšos, jo arī radinieki lasa manus blogus, bet viņiem vēl nav paziņots, tomēr es ticu, ka daudzas no aktīvajām māmiņām, jau nojauš kas es esmu. Ceru, ka būs kāds Māmiņu kluba projekts, kurā varēšu iesaistīties nu jau kā topošā divu bērnu māmiņa. Māmiņu klubs līdz šim ar saviem projektiem ir palīdzējis dienas padarīt vienu no otras atšķirīgas, tieši tāpēc ceru uz kaut ko aizraujošu un interesantu šeit pat Māmiņu klubā, lai dienas jau divu bērnu māmiņas statusā aizritētu daudz košāk, raibāk un priecīgāk!

Nesaku, ka bailes šobrīd ir pagaisušas, un tās ir aizvietojušas vien prieks par gaidāmo bērniņu, bet bailes sāk kļūt arvien nebailīgākas, jo zinu, ka mēs ar vīru tiksim ar visu galā un prieks aug augumā, it sevišķi fantazējot par to, cik forši būs vēlāk, kad abi bērni cels Lego torņus. Un cik skaistas būs ģimenes bildes!

Tiekamies turpmākajos blogos jau ar manu bildi virs tiem! 

Topošā māmiņa