SABĪNES BLOGS: Рurple dream jeb jauna kaislība

Sveikas, manas dārgās. Puncītim ir jau 34 nedēļas un 3 dienas.

Nekur neesmu pazudusi, tepat vien esmu, kopā ar jums. Vienkārši atstrādāju pēdējās dieniņas un gribas kvalitatīvi novadīt savas nodarbības pirms lielā 3 mēnešu ilgā pārtraukuma. Elementāras darbības tagad ir grūtāk veicamas, lai kā arī negribētos to atzīt.

Es centos būt maksimāli ilgi aktīva, bet mans organisms vairs to neļauj, un tagad dzīves ritms ir palēnināts. Šķiet, ka šodien visu pagūšu, gan būt aktīva, gan arī šķiet, ka īstā noskaņa ir. Bet uz ierasto veļas mazgāšanu, mājas kārtošanu un ēst gatavošanu aiziet visa diena, nevis divas stundas, kā agrāk. Gatavojos nodarbībām trīs reizes ilgāk kā parasti.

Domas galvā vārās ļoti lēni, domāju kaut kā citādāk. Šķiet, ka palieku muļķāka, bet speciālisti stāsta , ka tas ir normāli pirms dzemdībām, daba intelektu piebremzē, lai instinkti pamostos savlaicīgi. Nu labi, lai tā būtu..

Staigāju tāda resna, neveikla, ar izsalkuša suņa acīm. Nu vai arī ar Madonnas acīm, kā vīrs uzskata. Tāds skatiens, kas aizpeld tālumā, maldinošs izskats, un kaut kāda pilnīga vienaldzība.

Beidzot esmu salikusi visu nepieciešamo pa vietām, palicis vēl pavisam nedaudz. Dzemdību soma arī daļēji sakārtota, bet gadījumā ja nu kas, pamatlietas tajā jau ir. To visu apspriedīsim tuvākajās dienās, citādāk ar vienu blogu nepietiks.

Beidzot aizgāju pie ginekologa. Sagatavoju jautājumus un lūgumus. Tā kā es tiku uz ārpuskārtas USG 28.nedēļā, mana daktere uzskatīja, ka ar to pietiek un 34.nedēļā uz USG neiesim. Bet, kā jau jūs zināt, mana meitiņa ilgi gulēja ar dupsi uz leju puncītī, un mani tas ļoti uztrauca, tāpēc pirmais, ko jautāju, vai nevar veikt man vismaz 5 minūšu USG apskati, lai precīzi zinātu, kā viņa puncī guļ.

Un tātad - viņa guļ pareizi. Es pat jau zinu, kad viņa apgriezās, pirms nedēļas, pēc jogas nodarbības. Man bija tādas trakās dejas vēderā, ka bija skaidrs - meitiņa griežas.

Tāpat mani uztrauca mazulītes svara jautājums, jo pirmais bērniņš man dzima 4kg liels, un otrie parasti ir lielāki par pirmajiem.. Un iedomājieties, 34.nedēļā vidēji mazulis sver 2,5kg, bet mana dāma tikai 2kg. Pēc izmēriem izskatās kā viņai būtu nedēļu mazāk par 34 nedēļām, bet daktere dzemdību datumu citu nenoteica, tā, ka pats precīzākais ir tas, ko noteica USG 12.nedēļā, kad dzemdību datums sakrita ar laikiem, ko noteica pēc mēnešreizēm, tā, ka gaidīsim vien uz 2.decembri. Ja viņa arī turpmāk tā ņemsies svarā, bez īpašiem svara lēcieniem, tad uz dzemdībām varam cerēt, ka viņa svērs ne vairāk par 3.5kg.

No vienas puses es nopriecājos, ka viņa ir maziņa, tātad - dzemdēt būs vieglāk. No otras puses padomāju, kur tad paliek tie mani 18 (jā, 1kg nedēļā) kilogrami? Sanāk, ka 2kg viņai, augļūdens daudzums ir normāls, placenta vēl, un krūtis palielinājušās, un pārējais viss ir man? Un man tagad jābūt tādai resnulītei..

Mans aizbildinājums par to, ka man bērni ir lielāki, neiet cauri. Vienkārši esmu resna un bērniņš ir normāls. Smagi ir to pieņemt. Un ēst mazāk nekādi neizdodas, apetīte ir zvērīga. Es tikai to vien daru kā kaut ko gremoju. Šodien tikai pie 20.cepumiņa sapratu, ka viņi vispār nav nemaz tik garšīgi. Žāvētie augļi arī ir kalorijām pilni, un mājās tagad ir tikai tie, bet tos es varu izēst veselu paciņu mierīgi. Un zupas šķīvi, otro, tēju, desertu, pēc tam atkal kaut ko uzēst..

Un pašvērtējums krītas, nevaru uz sevi spogulī paskatīties. Īpaši no rītiem, kad neesmu vēl uzkrāsojusies. Man ir tūska, seja mainās līdz nepazīšanai. Acis, deguns pietūcis, lūpas arī, vaigi tāpat. Pēc tam tas pāriet, kad nomazgāju seju ar vēsu ūdeni, un pagājusi kāda pusstunda, bet pirmais iespaids, paskatoties uz sevi no rīta spogulī - kaut kāds murgs. Skatos savas pusgadu vecās bildes un senākas, un domāju - kāda gan es biju slaida un skaista, un par ko gan esmu pārvērtusies. Un grūtniecības sākumā vēl biju tā nekas, jā, un arī pirms mēneša šķita - tā nekas. Un tagad kaut kas ir noticis. Laiks jau dzemdēt, laikam, lai nebūtu par to vispār nekad jādomā.

Bet, ja atmet problēmas ar svaru.. tad man ir tāda viena grūtniecības laika dīvainība jauna. Man ir iepaticies violetais, gandrīz jāsaka - ceriņu zilais.

Agrāk man tā krāsa nekad nav patikusi, man patika intensīvākas, košākas krāsas - oranža, sarkana.. Bet tagad gribu skatīties, pataustīt, radīt ap sevi maigi lillā krāsu. Mums ir ratiņi ar lillā, konvertiņš uz izrakstīšanās brīdi, cepurīte.

Pēkšņi sagribēju noadīt mazu plediņu, kas būtu tādā pašā krāsā. Un tādā rakstiņā es vispār neprotu adīt. Saņēmos iet uz rokdarbnieku veikalu pēc diega un adatām, mācīšos videomeistarklasēs internetā, tāpēc nezinu, kā kurš stabiņš jāada un ko vispār nozīmē viss shēmās redzamais. Kad pabeigšu sedziņu, viņa būs klāt. Domāju, man kā reiz vajadzēs veselu mēnesi, lai paveiktu šo darbiņu, došu sev tādu kā uzstādījumu - ar tādām domām arī adīšu, un jā - lai piepildās.

Bet tā, no rokdarbiem pagaidām es taisu no filca tikai eņģelīšus Anželikas Žuravskas labdarības projekta "Eņģeļu pilsēta" balviņām. Paldies rokdarbnieču klubiņa meitenēm par atbalstu, un aicinu visas palīdzēt gribētājas mums pievienoties, jo bērniem vajag 50 un pat vairāk veicināšanas balviņu, bet man pagaidām ir tikai 5 eņģelīši. Domāju, ka uz 1.novembri, kad būtu vēlams nodod darbiņus, būs vēl 5, bet tas nav ne tuvu skaitlim 50. Apspriede par šo tēmu ir maminklub.lv portāla forumā šeit - FORUMS.

Tā nu paiet mūsu dienas kopā ar puncīti.

Sūtām visiem sveicienus,

Sabīne un Punča iemītniece