SABĪNES BLOGS: Kā jūs domājat, dzemdēšu noteiktajā laikā vai vēlāk?

Sveikas, dārgās māmiņas! Manai punča iemītniecei ir jau 39 nedēļas un 1 diena. Vēders jau sen ir nolaidies zemāk (35.-36.nedēļā), pagājušajā ārsta apmeklējumā 37.5 nedēļās ginekoloģe man teica, ka pēc viņas domām, dzemdības ir jau ļoti tuvu - vēders ir zemu, bērna galviņa ir arī jau zemu. Es gaidīju, ka viņa man piedzims ātrāk, bet, diemžēl..

Pēc tam es sapratu, kāpēc tā. Saistībā ar traģiskajiem notikumiem es ļoti pārdzīvoju, un godīgi sakot, pārstāju gribēt dzemdēt..

Ierakos mājās uz 3 dienām, gāju uz baznīcu, raudāju. Savai pašsajūtai nepievērsu uzmanību. Vēl pie tam labākā draudzene, kas man ir ļoti tuva, ir slimnīcā, kur ārstē nopietnu saslimšanu. Nenervozēt? Kā? Vien caur asarām jāuzdod mūžīgais jautājums - kāpēc? Viss reizē, un tieši nelaikā. Man jādzemdē, bet valstī sēras. Caur sēru lentām nekādīgi nevaru paust savu prieku. Kauns priecāties, kad visi raud. Es pat sāku justies vainīga par to, ka man viss ir labi. Spriežot pēc citu māmiņu blogiem, nebiju tāda vienīgā.

Bet jādzīvo tālāk. Pavisam drīz klāt būs ilgi gaidītā diena, un man jādzemdē mierīgai. Man jānomierinās, lai mazā vēderā sajustu, ka te ir droši un, ka tiešām var nākt pasaulē.

Vakar gāju uz jogu. Es, droši vien būšu rekordiste, iešu uz treniņiem līdz pašām dzemdībām. Kopumā, tas mani ļoti nomierināja un atgrieza mani manā iekšējā pasaulē, es atkal sajutu saikni ar bērniņu un varēju atslēgties no apkārtējās pasaules.

Slavēju Tatjanu Cvetkovu teju katrā blogā, nezinu vēl, par ko lai viņai pasakos, par nenovērtējamo pamatu, ko viņa ielikusi manā pasaules redzējumā, par savām ķermeņa sajūtām grūtniecības laikā. Es jūtu, ka viņa man devusi šajā periodā vairāk, kā mana ginekoloģe, piemēram. Gan padomi, gan morāls atbalsts, gan fiziskā sagatavošanās dzemdībām. Viņa, kā mamma, rūpējas par visām savām grūtniecēm: gan uzmundrina, gan muguru paglāsta, lai atstlābinātos vajadzīgajā pozā, gan ar plediņu apsedz meditācijas laikā prakses beigās. Tādi sīkumi rada miera, mājīguma un laimes sajūtu.

Vakar manas lūpas tā vien izplūda smaidā, nu vienkārši tāpat vien, bez jebkāda īpašā iemesla. Es beidzot jutos labi pēdējo dienu laikā. Paldies liels!

Bet tā, kopumā, runājot par manu stāvokli, morālā ziņā, man ir atvērusies otrā elpa. Ja vēl pirms nedēļas es neprātīgi biju nogurusi no savas grūtniecības un pat ar aizkaitināmību pret to visu izturējos, tad tagad man pēkšņi ir vienalga. Pamodās maigums pret puncīti, sapratu, ka man tā visa pietrūks, un drīz šī milzīgā arbūziņa man nebūs, būs maza meitenīte, kas ietīta violetā plediņā, kas adīts ar lielu mīlestību.

Un vēl, pa šo laiku esmu noadījusi divus pārus zābaciņu ar divām adatām. Mācījos pēc meistarklases internetā.http://www.youtube.com/watch?v=_gh5pJTfmgk Biju pārliecināta, ka tas ir ļoti sarežģīti, bet galu galā, nemaz tas tā nebija. Iepatikās un visas šīs dienas adīju.

Naktis joprojām ir trakas, normāli gulēt neizdodas. Dažreiz varu sākt raudāt no žēluma pret sevi, man pat spilvenu kaudze vairs nepalīdz iekārtoties ērtāk. Esmu palikusi kā bērns, un vīru uztveru kā tēvu, lūdzu paņemt mani uz ceļgaliem, apskaut, sasegt pirms miega un pagaidīt, līdz iemiegu.

Esmu pārstājusi gaidīt dzemdības tā, kā to darīju vēl pavisam nesen. Ļoti gribu, lai tas viss jau sākas, jo tomēr manis minētais datums tuvojas ar neticamu ātrumu. Sapnī pirms pāris mēnešiem, redzēju 29.novembri, un viena no māmiņām pārliecināti man teica, ka dzemdēšu 28.datumā. Dzemdību datums ir 1-.2.decembris. Ja līdz 6.decembrim nedzemdēšu, jāiet pie ārsta, lai runātu par to, ko darīt tālāk. Ja būs nepieciešama stimulācija, tad visdrīzāk ap 9.-12.datumu.

Kā jūs domājat - dzemdēšu pati noteiktajos laikos, vai tāpat, kā ar pirmo bērniņu, pārstaigāšu un dzemdības tiks stimulētas?

No vienas puses, stimulācija, tas ir ērti. Tu precīzi zini, ka dzemdības jau rīt no rīta sāksies, vakarā neēd, veic visas higiēnas procedūras, liecies gulēt agrāk, mierīgi brauc uz dzemdību namu, zinot, ka šodien ieraudzīsi savu mazo. Bet atceroties pagājušo reizi, tas bija ļoti, ļoti sāpīgi. Pēc tam man paskaidroja, ka stimulētas dzemdības ir vienmēr divas reizes sāpīgākas par dabīgām dzemdībām. Vai tiešām atkal jāņem būs epidurālā anestēzija, jo nevarēšu tikt galā pati?

Un tomēr tik ļoti gribas pašai dzemdēt, un tieši datumos, ko esmu iedomājusies.. Varbūt, ja visas kopā noskaņosimies uz šiem datumiem, iecere piepildīsies? Pamēģināsim ar domu spēku izmānīt manu meitinu ārā.

Viņai tur, acīmredzami, vairs nepatīk. Katru vakaru vēderā rīko man šovu. Sākumā ar galvu sitas pa kauliem, tā, ka šķiet, ka kontrakcijas sākušās. Tad es nevaru apsēsties uz dibena, tikai apgulties uz sāna vai šūpoties uz bumbas, jo tas ir sāpīgi. Pēc tam viņa sāk dot ar saviem celīšiem un elkoņiem pa mana punča sāniem, tā, ka āda izstiepjas un kļūst sārta. Un galu galā, ar dibenu manas nabas rajonā tā izstiepjas, ka man šausmīgi sāp. Pēdējās pāris dienās tāda veida aktivitātes dēļ, pie nabas man pārplīsusi āda, ir parādījusies strija. Paldies, mīļo meitiņ. Visu grūtniecības laiku kaut kā minimālas tās strijas bija, un tagad, vajadzēja taisni tādu labu, platu striju man uztaisīt.

Mēs visi ar viņu sarunājamies, skaidrojam, ka jānāk ārā, jo te ir vairāk vietas, var izstaipīt rokas un kājas, kā vien vēlies, un arī māmiņai nesāpēs. Stāstam viņai par dzīvi lielajā pasaulē, par to, kā viņu nēsāsim uz rokām, barosim ar krūts pieniņu, mīlēsim un rūpēsimies par viņu. Pat Maksimiliāns jau pieslēdzies procesam, apskauj manu balonu un saka: "Lellīt, nāc ārā, pieklauvē un nāc, mēs tevi gaidām!".

Viņam, kā jau bērnam kāpēcīša vecumā, protams, bija daudz jautājumu par to, kā tad bērni piedzimst. Es godīgi uz visiem jautājumiem atbildēju, neiedziļinoties sīkumos. Viņš zina, ka mazulis parādās vēderā kā sēkliņa, ko tētis mammai iedod, jo viņi viens otru mīl, guļ vienā gultiņā un bučojas. Sēkliņa aug un pakāpeniski pārvēršas bērniņā. Tāpēc aug arī mammai puncītis. Kad pienāk laiks, mazulis puncītī klauvē un prasās ārā. Tad jābrauc uz dzemdību namu, kur ārsti palīdz mazulim tikt ārā. Kā?

Ilgi izvairījos no atbildes uz šo jautājumu, bet pēc tam, kad viņš iedomājās, ka man griezīs pušu vēderu, būs daudz asinis un es raudāšu, nolēmu pastāstīt patiesību. Jā, pa caurumiņu, jā, nepatīkami, bet mēs visi tā esam piedzimuši. Pasmējās un vairāk jautājumu nebija. Ziņkārība apmierināta.

Tagad viņam patīk jautāt par sevi, par laiku, kad viņš tikko  bija piedzimis. Es viņam stāstu, kā viņu man uzlika uz vēdera, kā viņš ēda pupiņu, kā raudāja  - kā mazs kaķītis..

Maksītis zina, ka mazā piedzims pašā ziemas sākumā, tāpēc ļoti gaida sniegu. Viņam šķiet, ka ar pirmo sniegu viņa noteikti būs klāt. Un vēl tad varēs atvērt šokolādes Adventes kalendāru un sākt skaitīt dienas līdz Ziemassvētkiem, eglītēm un dāvanām, kas arī ir ļoti gaidīts notikums katra bērna dzīvē.

Bet es gaidu mājās, adu vai filcēju, skatos filmas vai muļķīgas sieviešu pārraides, ko ar vīru kopā nekādi nenoskatīties. Krāju svaru un turpinu audzēt punci. Cenšos nogaršot vismaz nedaudz Ziemassvētku saldumu, ko barojošām māmiņām neiesaka, ēdu piparkūkas un mandarīnus. Klausos Mocartu: http://www.youtube.com/watch?v=NicMZ589snY. Visu dienu staigāju halātā, guļu kā susurs - 12h diennaktī.

Cenšos izveidot savas grūtniecības fotogrāmatu, bet programmā kaut kas nesanāk tā, kā biju iedomājusies, tāpēc, iespējams, izveidošu grāmatu scarpbooking stilā, pagaidām vēl neesmu izlēmusi, kas un kā būs.

Izveidoju no mūsu bildēm kalendāru. Šajā gadā īpaši centos savākt profesionālas, skaistas, harmoniskas bildes katram mēnesim. Ieliku darbā dvēseli, tā teikt.

Ķeros pie savas grūtniecības secinājumiem. Atradu datorā mates ar foto, ko gribēju uztaisīt, bet neesmu paguvusi.

Kolāža no punča foto  - nedēļu pēc nedēļas, viens un tas fons, viens un tas pats apģērbs. Foto ir, bet mēs ātri pārvācāmies, fons nomainījies, apģērbs arī, foto izkaisīti un nesaistās savā starpā priekš kolāžas. Piemiņai gan noderēs.

- Jautrs krekliņš puncītim. Kaut kā izgāja no galvas, ka es tādu sev gribēju. Tagad jau nav jēgas tādu taisīt, bet citām topošajām māmiņām iesaku piefiksēt kā ideju.

Toties es paguvu:

-  Sarīkot vairākas profesionālas fotosesijas pie labākajiem fotogrāfiem dažādos grūtniecības laikos.

-  Ierakstīt šūpuļdziesmu saviem bērniem.

-  Apmeklēt jogu, sagatavot savu ķermeni.

- Apmeklēt daudz interesantu, noderīgu lekciju, meistarklašu un kursu topošajām māmiņām Māmiņu Klubā.

- Aiziet uz 4D USG.

- Sarakstīt grūtniecības dienasgrāmatu pusgada garumā - no 14.grūtniecības nedēļas.

- Paceļot ar puncīti.

-  Baudīt savu grūtniecību pilnībā, iegūt ļoti daudz pozitīvu emociju.. Un tas viss, pateicoties Māmiņu Klubam, tā portālu redaktorēm Sašai un Kristīnei - īpašs paldies par burvju spērienu grūtniecības sākumā.

Es taču taisījos klusēt, negribēju rakstīt blogus, baidījos no visādām muļķībām - ka noskatīs utt. Un rezultātā esmu tik priecīga, ka biju visu šo laiku kopā ar jums. Priecājos, ka varēju iedvesmot arī citas māmiņas otrā bērniņa radīšanai, un tagad lasu viņu blogus ar milzīgu prieku. Tāpat gaidu arī labas ziņas no tām, kas vēl tā kā šaubās.

Es jūs mīlu, meitenes!

Kā vienmēr, vēlot jauku dienu,

Sabīne un Punča iemītniece

38.grūtniecības nedēļa: kas tajā notiek? Uzzini grūtnieču kalendārā->>>>