Pieraksti grūtniecības laikā – 3. trimestris

Punča apkārtizmēri pieaug acīmredzami – reizēm liekas, ka ne pa dienām, bet stundām. Līdz šim grūtniecības laikā svarā biju pieņēmusies minimāli, bet tagad mēneša laikā trīs kilogrami klāt. Mana ginekoloģe gan teica, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt, jo arī mazulis šajā laikā sāk izteiktāk pieņemties apmēros un ja es nepieņemtos svarā, ķermenim būtu jātērē manas rezerves, lai nodrošinātu mani un mazuli ar visu nepieciešamo, kas pēc tam var atsaukties uz manu veselību. Un patiesi apbrīnojami, ka 29. nedēļā mazulītis ir apmēram 40 cm garš un 1 kilogramu un 200 gramu viegls, bet jau 32. nedēļā var būt sasniedzis gandrīz divu kilogramu smagumu.

Šķiet, ka mazulītis manā puncī jūtas ļoti ērti, jo jūtu vēl kūleņus un krietnus spērienus. Kad lielākais bērns prasa, vai mazulītis dzird, ko runājam un saku, ka dzird gan, tad secina, ka dzird arī mūsu smieklus un noteikti smejas līdzi. Apbrīnojami, cik dabiski bērni pieņem tādu mazulīti māmiņas puncī. Tā kā mani bērni ir piefiksējuši, ka mazulītis puncī kļūst aktīvāks, kad apguļos, mums ir izveidojies vakara rituāls, ka viens bērns uzliek galvu uz vēdera sāna, otrs pieliek roku un tad gaida, kad mazulis noreaģēs. Mazais arī ātri noreaģē un sper ar kāju un tad visiem ir lielie prieki! Tas ir tik aizkustinoši sirsnīgi un mīļi. Interesanti, ka bērnu apziņā mazulis ir visu laiku, pat aizbraucot ciemos bez manis, bērns man uzzvana un jautā, vai mazulis šobrīd kustās.

Esmu ļoti atvieglota, ka ar mazuli nodzīvojāmies divi vienā visu šo laiku, jo pēc savas pašsajūtas likās, ka visādi var būt. Jā, nogurdinoši un grūti, šķiet, ka viss organismā maina savu vietu un nekā nav ērti, bet tomēr – būt kopā šo laiku, tas ir tik īpaši un neatkārtojami! Man par lielu pārsteigumu mazulis ne tikai vēl netaisās dzimt, bet pat ir iemanījies no pozas ar galviņu uz leju apgriezties sēdus pozā. Cītīgi novēroju punci, vēroju, kā kustības maina savu vietu un pēc mēneša jau atkal ar atvieglojumu redzu, ka mazulis vēlreiz pagriezies ar galviņu uz leju.

Grūtniecība veicina ievērot veselīgu dzīvesveidu – ja negribas, lai aši uznāk dubultais nogurums, ir jāēd regulāri, turklāt nelielām porcijām, lai slodze nav pa lielu. Un aizsēdēties vienā pozā ir neiespējami – ķermenis uzreiz liek manīt, ka nav ērti, ka ir pa ilgu. Ārpus grūtniecības var nosēdēt vienā pozā vairākas stundas, grūtniecības laikā daudz, daudz īsāku laiku.

Tuvojoties mazulīša piedzimšanai, sākas iekšējā panika, kā viss būs – reiz bija grūti aptver, ka esmu kļuvusi par māmiņu, tagad jocīgi šķiet, ka būšu trīs bērnu māmiņa, lai gan rokas man tikai divas. Bet pie visa pierod, jo tagad nemaz man vairs neliekas jocīgi pats fakts, ka esmu mamma, lai gan reiz man tas likās tik neierasti.

Ak, šķiet, ka vēders ir pāraudzis manu pašu un es varētu mierīgi velties kā bumbiņa. Reizēm šķiet, ka sāpes liecina, drīz sāksies dzemdības, bet tās pāriet, tomēr līdz ar to saprotu, ka esmu pavisam tuvu lielajam notikumam. Mazulim biju laicīgi sakārtojusi visu nepieciešamo slimnīcai, bet sev atliku ar domu, kamēr neesmu salikusi – nekur vēl nebūs jābrauc. Tagad esmu salikusi visu arī sev un gaidu īsto dienu. Tā kā mana dzemdību pieredze ir ļoti dažāda, šajā reizē ļoti piedomāju par to, lai noskaņa ir tāda, kādu es to vēlos un kas raisītu pozitīvas izjūtas – esmu ļoti priecīga, ka drīkst skanēt mūzika un ilgi meklēju, kas tieši mani uzrunātu – daudz ar mazulīti to klausījāmies pirms dzemdībām un ceru, ka tas viņam dos tādu labu sajūtu, piedzimstot – dzirdēt kaut ko jau ļoti pazīstamu.

Steidzu vēl izdarīt to, ko nevarēšu pēc dzemdībām – beidzot skaisti nofotografējos ar punci, saliku bildes albumā, esmu zīmējusi savas sajūtas un priecājos par galarezultātu, rakstu un vienkārši mierīgi pārdomāju dzīvi un visu labo, kas ir noticis. Tas viss paliks kā skaistas atmiņas no šī laika, kas būtībā ir tik īss, bet tik ļoti, ļoti īpašs!

Māmiņu Klubs