Pārsteiguma Bēbītis

Pārsteiguma Bēbītis

08. May 11:09 E.mīli E.mīli

Jā, pārsteigums, jā, būšu mamma jau 3! 

Kāpēc pārsteigums? Tad nu ņemu tējas krūzi un rakstu, un iesaku to ņemt arī jums.

Esmu 2 bērnu mamma - 7 un 1 gads. Kopš bērniņa piedzimšanas, kā kontracepcijas metodi izmantojām kontracepcijas poti (Depo Provera). Šis kontracepcijas veids man ļoti patika arī pēc 1. bērna, līdz ievietoju spirāli. Pote ik pēc 3 mēnešiem "jāatjauno", tā nu reizi 3 mēnešos apmeklēju savu ginekoloģi, lai to izdarītu. Kā lielo plusu šim kontracepcijas veidam saskatīju to, ka man vai nu bija nelielas mēnešreizes vai vispār nebija. Esmu viena no 100 kura bija sajūsmā par šo poti, jo arī svars nepalielinājās, bija tikai plusi.

Viss sākās janvārī.

Dodos pie dakteres, ievadīt poti, pirms potes obligāts ir grūtniecības tests un asins analīzes (arī HCG), viss super, viss izdarīts, laimīga dodos mājās.

Pagājuši 3 mēneši - Aprīlis, jau laicīgi biju pierakstījusies pie dakteres, šos 3 mēnešus esmu dzīvojusi personīgā stresā, kas saistīts ar dzimšanas dienu gatavošanu, kāzu vadīšanu, dzīvoju vienā skrējienā, biju zaudējusi ap 5 kg, ko novēlu uz stresu, jo ēdu visu, arī šokolādi un šašliku. 

Kā jau vienmēr devos pie savas dakteres, priecīga un laimīga dodos kabinetā. Tiek uztaisīts grūtniecības tests un uzreiz 2 spilgti sarkanas strīpiņas, UZREIZ!

Daktere šokā, es vēl nespēju saprast, varbūt kļūda? Daktere zinot, ka esmu jau uz potes, steidzīgi zvana kolēģei, lai sarunātu USG, kas viņai izdodas ar 2.reizi, bet pēcpusdienā. 

Es sēžu kabinetā pie galda un vēljoprojām nespēju noticēt, šoka ietekmē asaras mijas ar bezemociju brīžiem, jo neticu, vēljoprojām neticu. Galvā ir pilnīgs juceklis, bet dakteres mierīgā balss un faktu izskaidrošana dod nelielu mierinājumu.

Pagaidām zināmais šajā vienādojumā ir tas, ka esmu stāvoklī. Cik ilgu laiku, nav zināms, daktere pieļauj domu, ka mēnesis vai divi. Kā ir mazulitim, vai viss kārtībā? Pie sevis domāju, kā pateikt vīram kas ar 1 gadu veco berniņu staigā ārā pa slimnīcas pagalmu, jo tieši no rīta, pie brokastu galda runājām, ka mums bēbiši šobrīd - nē, nē, nē.

Daktere mani gaida pecpusdienā, jo arī viņa ir parsteigta, pēc USG uzreiz pie viņas.

Dodos ārā, asaras birst, jāpasaka vīram, dodoties viņam klāt, viņš jau prasa, KAS NOTICIS? Protams visu izstāstu, ka un kā. Šajā brīdī viņa sejas izreiksme pilnībā mainās, mans šoks nu ir arī viņam. 

Tā kā vīrs bija paludzis darbā brīvu rītu, lai pieskatītu mazo, kamer es pie ārsta, viņš zvana uz darbu, lai palūgtu arī parējo dienu brīvu, jo man jāatgriežas pecpusdienā uz USG.

Braucam mājās, mašīnā ir pilnigs klusums, es vīram saku, ka nevēlos uz māju, braucam kautkur pasēdēt, pastaigāt. Tā nu nonācām pie ezera, kur visu varēja pardomāt un pārrunāt.

Pēc ezera, mājās tās dažas stundas līdz USG ilgst mūžību. Galvā maisās domas, vai viss labi, ko mēs darīsim, un vēl milijoniem citu domu. 

Pienācis ir laiks, braucu viena ar auto uz slimnīcu, uztraukums mijas ar neziņu.

USG kabinetā izstastu visu, kas un kā. Ārste skatīsies no iekšpuses, jo aizdomas, ka mazs laiks. Ārste sāk apskati, jā ir mazulis, bet noteikti nav mazs laiks. Jāskatās no augšas caur vederu. Šajā brīdī jau biju izplūdusi asarās, jo redzu monitorā mazu kustīgu cilveku.

Veicot visus mērijumus arste saka, ka viss ir kārtībā, mazulis atbilst 16 nedēļām (jā 4meneši!)

Pie sevis veicot fiksos matematiskos aprēķinus, saprotu ka biju stavolī, jau jaunvārī, pirms potes.

Pie savas dakteres pēc USG, saraksta man visus papīrus, arī  viņa ir šoketa par 16 nedēļām, jo janvārī ne tests, ne asins analīzes neko neuzrāda. Daktere pieļauj domu, ka bijis pats sākums.

Sākumā bija grūti pierast, pie domas, ka gimenē būsim 5 un tik ātri, izpalicis ir gaidīšanas laiks pirms grutniecības, jo jaunāko berniņu gaidījām, jau pirms iestājās grūtniecība.

Tā tam bija jānotiek, un tā bija lemts tieši mums. Māsiņa, kas noņēma asins analīzes teica, ka viens sēdeja uz mākoņa maliņas un gribēja par mammu šo skaisto brūnacaino meiteni. Šis bija tik skaisti pateikts, ka tika ierakstīts jau bērniņa grāmatā.

Vēl viens lielais joks ir tas, ka esmu atdevusi labdarbībai pilnīgi visas bērnu drēbes, palikuši ir tikai abu bernu 1. Komplektiņi. Arī ratiņus pardevu, jo lietojam mazos sporta ratus. Bet mana pozitīvā mamma, jau teica, sīkums, aizej Pepco un sapērc visu, kas vajadzīgs. 

Ģimenē jau jautāja, nu tev tiešām nebija nojautas? NĒ! Ne nelabumu, ne citu simptomu, kas 100% liecinātu, ka esmu stavoklī.

Būs man bērni ar mazu vecumu starpību, būs jaundzimušais un pusotrgadnieks. Šobrīd cenšos saprast, kas no tandēmratiem būs mums ideālais. 

Cenšos 1.1 gadu veco berniņu atradināt no krūts, vienu gaidu otru vēl baroju (vakarā un naktī). Pagaidām daktere atļāva, jo analīzes ir labas. Šajā jautājumā interesē māmiņu stāsti, kurām berni ar mazu vecumu starpību.

Nu jau ir 20 nedēļas, esmu pieradusi pie grutniecības, jo ticiet man, vajadzēja pierast pie domas. Par grūtniecību nu jau liecina augošais vederiņš un kustības vēderā vakaros.

Nu jau ģimene min, kas būs, bet ir doma, ka pārsteiguma efektu vēlamies saglabāt līdz pašām beigām. Kā sākās, tā beidzās ar parsteigumu. 😊

Olīša mamma Olīša mamma 10. May 23:24

Ārprāts cik jauks stāsts! Šķiet, ka lasīju ar ievilktu elpu, tādā kā paātrinājumā! Nedaudz no Jūsu šoka sajutu arī es! Apsveicu!