Nogurums turp un atpakaļ mijas ar izsalkumu!

Nogurums turp un atpakaļ mijas ar izsalkumu!

Nogurums turp un atpakaļ mijas ar izsalkumu. Tā es šobrīd varu raksturot savu fizisko un garīgo stāvokli. Brīžiem grūti saprast vai tas ir pēc šo daudzu gadu nostrādāšanas bez lielām atelpas pauzēm vai mazais ziķeris vēl būdams puncī sācis prasīt un patērēt arvien vairāk manu, kā līdz šim man pašai šķita, neizsīkstošo enerģiju.

Tādēļ pirmo reizi dzīvē, kad sācies mans pirmais garais, valsts nodrošinātais atvaļinājums, atļāvos vairāk laika veltīt tieši sev un veselu nedēļu nedarīju neko sabiedrības labā  – vienkārši atpūtos, neraizējoties, ne par to cik rāda pulkstenis, ne par to vai kaut kur jāpaspēj.

Esmu pat atsākusi gulēt diendusas, līdzīgi kā to dara bērnudārzos un tā vien šķiet, ka es jau sen biju pelnījusi palaiskoties, baudīt mieru un nedarot neko obligātu vai nozīmīgu. Izrādās maniem kaķiem šī nodarbe arī ļoti cieņā, beidzot bija iespēja vērot, ko viņi tomēr darba dienās, kamēr ar vīru bijām darbā dara. Pa dienu pilnīgi neko guļ, kā pastrādājušies vienpadsmit stundas no vietas, bet nu naktīs aiziet vietējais nakts klubs atveras. Cēlos, kad gribēju un darīju, ko gribēju, lutinot sevi, visas dienas garumā. Šāda atelpa no steidzīgās ikdienas dzīves bija tieši tas, kas nepieciešams. 

Lai uzlabotu ķermeņa tonusu un kaut nedaudz uzlādētos, vismaz reizi dienā cenšos doties pastaigā. Pēc ilgāka pārtraukuma varēju nesteidzīgi izstaigāt Rīgas centru, baudot pēdējās siltās, saulainās  dienas, ķerot D vitamīnu.  Kā arī iespējams pēdējo reiz šo sezonu doties pie jūras un pasauļoties. Mierīgi atrodu brīvu kafejnīcu, lai āra terasē bez steigas izbaudītu kakao un gardu smalkmaizīti, nolūkojoties, kā pārējie steidzas savos ikdienas darbos. Nenoliegšu, patīkama sajūta, kad pašai nekur nav jādodas vai nav kāda obligāta lieta, kas vēl jāpadara. Šo burvīgo idilli vēl uzlabo viesmīļu gādība, kas ik pa laikam apjautājas: “Vai viss bija labi? Vai vēlaties vēl kaut ko?” Nu, kuram gan nepatīk, kad viņu aptekalē?  

Arī grūtniecības pēdējiem mēnešiem pieaugusī apetīte liek par sevi manīt. Vakaros baudu dienā sagādātos našķus – vīnogas, mellenes, zemenes un sālītie gurķīši iet uz urā. 

Šajā nesteidzīgajā ikdienas ritmā beidzot sanāk vairāk laika, lai papētītu un painteresētos par jaunā censoņa pirmajām vajadzībām un nepieciešamībām, jo dažādu apstākļu dēļ tas arvien tika atstāts nākotnes darāmo lietu sarakstā, kā kaut kas tāls un tajā brīdī vēl neaizsniedzams. Bet tas tiek kompensēts ar mūsu mazā šī brīža vislielākā fana, manas māsas Kitijas uzmanību, kas atrodoties uz šī brīža sajūsmas viļņa, ieejot veikalā, ir gatava to iznest tukšu. Vēl nesen no veikala negaidīti iznācām ar milzīgu mīksto lāci uz rokām, kurš vēl daudzus gadus būs krietni lielāks par pašu dāvanas saņēmēju. Tāpēc esmu droša, ka mūsu mazulim apkārtējo mīlestības netrūkst. Jau tagad daži labi ģimenes locekļi nevar vien sagaidīt mazā nākšanu pasaulē. 

Esmu ļoti labi atpūtusies un varu sākt uzņemt atkal darbus un sakārtot jauno ikdienas grafiku. Jo nedaudz jau palika garlaicīgi nedarīt neko, bet zinu, kad tas nebija uz ilgu laiku.