Gaidu dvīnīšus: No A līdz šodienai.

Ēdu pomelo un domāju kā sākt.. Kā sākt stāstu par manām gaidībām :)

Mūsu ģimenē jau ir divi bērni. Brīnišķīgi zēni, kas jau ir lieli (9 un 12 gadi), un tāpēc ne velti ik pa brīdim piezagās doma, ka mājās gribās mazu brēkulīti, vēlams meitiņu.

2013.gada sākumā pamazām sākām domāt par vēl vienu bērniņu. Drīz vien arī ķērāmies pie darba. Aprīlī mūsu šmilskastē iespīdēja saulīte. IR! Tests bija pozitīvs! Bet, diemžēl, informācijas trūkuma dēļ (tajā brīdī neko nezināju par tādu lietu kā HCG un progesteronu) mazo kurkulīti nepilnās 6 nedēļās zaudējām. Kad tiku līdz ārstam, jau bija par vēlu.

Vēlāk, pēc ārsta ieteikuma, veicām pāris izmeklējumus, lai saprastu kur īsti ir vaina. Hormoni, hormoni. Daži par mazu, daži par augstu, dažiem vēl kaut kas. Lai visu normalizētu, izrakstīja pāris zālītes (estrafem, dexamethason, duphaston). Uz vasaras beigām sāku dzert Clostilbegyt, un sākām ķerties pie darba. Ar pirmo gājienu nesanāca. Izrādās, pie vainas polipi...

Kaut kā pilnīgi nejauši internetā uzskrēju virsū tēmai par sargeņģeļiem. Par to, ka tiem var arī aizrakstīt par savām vēlmēm. Es aizrakstīju. Vēlējos, lai polipi pazūd. Vēlējos drīzu grūtniecību, ar veselīgu smuku bērniņu, kas vēlams būtu meitiņa, bet arī par puisīti priecātos...

Ķerot ovulācijas laiku un uz to momentu potējot pregnyl potes, ar otro piegājienu izdevās! Ar visiem polipiem! Ko gandrīz palaidu garām.. jo neticēju! Dienu pirms paredzētajām m/r sākās smērēšanās (brūni izdalījumi) ar asām velkošām sāpēm. Tai mirklī nodomāju, ka atkal nekā, bet par cik neko tādu pirms tam savā dzīvē nebiju novērojusi, izlēmu uztaisīt grūtniecības testu. Un, tavu brīnumu - tas bija vāji pozitīvs. Nākamajā dienā momentāli skrēju uz Gulbja labaratoriju (šoreiz jau biju izglītotāka un sapratu, ka jāseko HCG un progesteronam) un nodevu asinsanalīzi. Lūdzu sargeņģelim mani sargāt..

Pēcpusdienā saņēmu atbildi - HCG bija pavisam maziņš (34,5) un PG arī kritisks (23,2). Momentāli sazvanījos ar savu ārsti (Dr.Tirāni), kura  man ieteica dzert duphastonu 2x dienā, pēc dienas divām nodot atkārtotu analīzi uz HCG, PG un estradiolu un nedēļas beigās doties pie viņas uz vizīti.

Dienas vilkās kā mūžība. Bet, smērēšanās bija rimusies, analīzes rādīja pieaugumu un kad sagaidīju vizīti, es sapratu, ka ārste darīs visu, lai saglābtu grūtniecību. Tika noteikts atkal dzert estrafemu, dexamethasonu, utrogestan un katru otro dienu bija jāšpricē Gonasī potes. Šis sākums bija grūts, bet cerību pilns. Tik ļoti uzticējos (un joprojām uzticos) savai ārstei, ka nebija nekādu šaubu, ka varētu notikt kas slikts, jo varēja redzēt, ka viņa zin ko dara. Tāda ziņā, esmu ļoti laimīga dzīvojot Latvijā, kur ārstiem nav šī dīvainā aizrobežu attieksme, ka līdz 12 nedēļai var nemaz nerādīties, jo viss ir mātes dabas rokās.. Esmu priecīga, ka man ir tik labs speciālists, un nespēju iedomāties citu viņas vietā (starpcitu, savas pirmās grūtniecības arī izstaigāju pie Dr.Tirānes).

Nedēļas, dienas un stundas ritēja uz priekšu. Skaitīju katru nodzīvoto nedēļu. Tiku kontrolēta katru nedēļu, tāpēc 6 nedēļā piedzīvojām patiešām spēcīgu pārsteigumu. "Izskatās, ka ir divi..." noteica ārste, kas tai momentā veica USG. Nespēju noticēt un nespēju valdīt prieka asaras. Divi! Tiešām divi?   Un ar pukstošam sirsniņām? Jā, vienolas, bet katrs sava "mājiņā", ar vienu placentu. Brīnišķīgi! B-r-ī-n-i-š-ķ-ī-g-i! Paldies jums eņģeļi!

Peldot prieka vilnī un baudot grūtniecību bijām tikuši līdz 8/9 gr.nedēļai, kad pēkšņi parādījās brūni izdalījumi... Visa dzīve pārskrēja gar acīm. Ilgi nedomājot devāmies uz Stradiņiem, kur izmeklējot atrada hematomu. Izrakstīja ko jau visiem - askorutīnu, miera režīmu un turpināt tās pašas zāles, ko nozīmējusi mana daktere. Protams, ieteica aizbraukt arī pie savas dakteres uz vizīti. Ko arī izdarīju. Pie dakteres USG atklāja briesmīgāku ainu. Hematoma nebija viena, bet vairākas, daudz un dažada lieluma, kas draudēja izstumt mazos ārā. Daktere nozīmēja nodot analīzes uz antivielām (Lupus antikoagulanti, Fosfolipīdu IgG, Kardiolipīna IgG, IgM, IgA.), jo, bija aizdomas uz antifosfolipīdu sindromu, un kamēr gaidām rezultātus, atkal papotēt Gonasi potes. Tajā mirklī neko nesapratu un vienīgais man glābējs bija internets. Meklējot, lasot, rokoties daudz ko sapratu. Atlika gaidīt rezultātus. Lieki teikt, ka sargeņģeļu palīdzība tika lūgta katru minūti...

Beidzot saņēmām rezultātus: Lupus antikoagulanti - 1,3 (vāji pozitīvs), Fosfolipīdu IgG - 1,9 (negatīvs), Kardiolipīna IgG, IgM, IgA - 1,9 (negatīvs).

It kā nekas bīstams. Jā, tas lupus vāji pozitīvs, tāpēc pēc sarunas ar imunologu tika lemts, ka līdz grūtniecības beigām katru dienu jāveic viena Fraxiparine pote vēderā.

Jau atkal tika skaitītas nedēļas, dienas un stundas. Ap 14 nedeļu veicot kārtējo USG secinājām, ka viss ir krietni zudis. Kā ar dzēšgumiju dzēsts. Daktere ļāva vairāk kustību, un pat teica, ka nav nekādu problēmu, ja Ziemassvētkos izbraucu ārpus Rīgas. Visi svētki tika sagaidīti ar mierīgu sirdi.

Iestājoties 15/16 gr.nedēļai cītīgi gaidīju pirmās kustības. Tomēr, treša grūtniecība, vēl dvīņi - likās, takš jājūt uz pilnu klapi. Protams, katra nodzīvotā diena bija pārdzīvojumu pilna - vai viss kārtībā? Bija liels prieks savus mazos redzēt USG un pārliecināties, ka ir kārtībā. Tikai placenta ir priekšējā, tāpēc kustības tā vēl nejūt.

Ap 17/18 gr.nedēļu nācās piedzīvot kārtējos "piedzīvojumus". Tā kā man kreisā niere ir dubultniere, tad tā izdomāja uztaisīt pigorus. Nieres piebriest, kanāli arī, mazie aug un sāk spiest virsū. Nospiež nierei kādu kanālu, kur veidojas aizsprostojums, baktērijas un galu beigās iekaisums. Nokļuvu slimnīcā ar lielām sāpēm kreisajā pusē. Pāris dienas nācās pagulēt pie antibiotiku sistēmas. Izlaida ārā izrakstot vēl antibiotikas, iesakot pozas, lai mazie negulētu virsu nierēm (jāguļ tikai un vienīgi uz labā sāna un pāris minūtes dienā jāatrodas četrāpus stāvoklī). Teica, ka nav garantijas, ka neatkārtosies, jo tomēr ir dvīņu grūtniecība, kas  prasa lielāku slodzi un vairāk vietas vēderā. Abās pirmajās grūtniecībās man arī bija šī problēma, bet sarunas līdz stentam neaizgāja. Te gan teica, ka ja atkārtosies, būtu vēlams ievietot stentu, kas, kā sapratu, dod vietu kur cirkulēt urīnam. Dikti jau negribētos, tāpēc pieturos pie noteiktajām pozām, dzeru dzērveņu kapsulas, daudz šķidruma, un, kas pats galvenais, domāju labas domas. Tagad, kad ir jau 19 nedēļas, sirds ir mierīgāka. Sāku just kustības. Un, pirms pāris dienām uzzināju, ka gaidām divas brīnišķīgas meitiņas :)

Nav šaubu, ka eņģeļi eksistē..!

Esmu jums pastāstījusi par savu censonēsanas laiku, par pirmo trimestri, nedaudz par otro. Tagad turpmāk, lai nav jāraksta tādi garie palagi, centīšos biežāk "atskaitīties", jo liekas, ka ne tikai kādam citam ir interesanti palasīt otra pieredzi, bet arī pašai pēc gada, diviem, trim būs interesanti, kā man   gāja un kā gaidīju savas brīnišķīgās peciņas.. :)

Lai jums visām jauks šis gaidīšanas laiks!

Priecāšos, ja te atradīsies vēl kāda dvīņu mammīte :) Kopā jautrāk, kā saka!