Kad bērniņš nav plānots...Kā tikt galā ar emocijām?

Sveikas :)

Man šodien atkal viss dod pa nerviem un tieši tāpēc mana šodienas tēma ir - neplānota grūtniecība un mammas emocijas.

Mana pieredze ar pirmo mazuli bija daudz savādāka. Jāsāk ar to, ka mazulis bija plānots un gaidīts. Es ar lielu nepacietību gaidīju, kad parādīsies puncis, kad sajutīšu mazuļa pirmās kustības. Es ar vislielāko prieku devos gādāt viņam pūriņu. Pilnīgi mierīgi varēju katru dienu pārkrāmēt visas drēbītes, simts reizes pārbaudīt vai sagādāts VISS, kas nepieciešams u.t.t. Es biju laimīga par katru kilogramu, kas nāca klāt un par to neuztraucos. Bija problēmas ar vīru, bet mēs tikām visam pāri un nu jau dēliņam būs trīs gadiņi. Atceros, kā es ar lielu prieku gāju uz USG.

Tagad...

Tagad viss ir daudz savādāk. Ne jau tā, ka es negribu, bet vienkārši nebiju tam emocionāli gatava. Tiko sāku strādāt, dēliņš sāka iet dārziņā. Sākās problēmas ar slimošanu. Es, pati par sevi esmu ļoti emocionāla un lietas, kuras cits cilvēks neuztvertu nopietni, es uztveru saasināti, pārdzīvoju. Darbā sāka skatīties ar "baltu" aci, kā tepat portālā lasīju - kā uz tādu lepras slimnieci. Spriedze, mana nepatika pašai pret sevi un BAMS! vēl otra grūtniecība.

Ar vīru ilgi domājām ko darīt. Un lai vai kādas emocijas pār mani valdītu, es nespētu izšķirties par abortu. Nolēmām otram mazulim par labu. Nezinu tie ir hormoni vai kas, bet vienu brīd es varu būt mierīga, pozitīva, bet otrā man vienkārši "norauj jumtu " (jāsaka, ka otrs variants ir biežāk sastopams nekā pirmais)

Pirmajā trimestrī sprāga histērija pēc histērijas. Un tas viss neaptverami stulba iemesla pēc - izskats. Pirmajā grūtniecībā man bieži bija jānoklausās cik es palieku nesmuka, resna, uzpampusi (tas no vīra radiem), ka bērns man atņem skaistumu. Un man tas tā iesēdās galvā...Es nēēdu, dzēru tabletes, skrēju, cilāju hanteles, svarus. Depresija. Un biju jau tik tuvu savam mērķim...Jā, var jau mani nosodīt par manām domām, vai manis sacīto, bet vai es tāda esmu vienīgā? Tagad man negribas iet ārā no mājām, man negribas satikties ar draugiem, man negribas tuvību ar vīru, man pat uz sevi skatīties negribas. Tas nav naids uz mazuli, bet pašai uz sevi, uz savu gribas spēka trūkumu, uz lepnuma un pašcieņas trūkumu...

Ir tā, ka es neparko nepriecājos, man viss liekas pašsaprotams un pat truls, banāls.

Tieši tāpēc vēlos vaicāt Jums, kā jūs tikāt galā ar saviem emociju uzplūdiem, vai šajā laikā viss bija tikai balts, vai tomēr bija arī kāds tumšāks plankums?