Neesoša grūtniecība, tukša augļa ola un asaras

Labdien visām esošajām un topošajām māmiņām un cilvēkiem, kas vienkārši lasa šos rakstus. Šis būs neliels ievads, lai Jūs saprastu, kāpēc es šo daru :

Man ļoti ilgi vajadzēja lai saņemtos, ilgi, ilgi, gandrīz pus gada garumā, lai sāktu par to runāt, bet es jūtu, ka tas ir tas, kas patiešām vajadzīgs, jo pirms deviņiem mēnešiem es biju ļoti briesmīgā, vārdos neaprakstāmā situācijā, kad pilnīgi nekur nevarēju atrast tīkamākās un saprotošākās atbildes vai nu arī tas bija tas , kas man patiešām jāredz! Es vēlos Jums pastāstīt savu personīgo pieredzi, sīkumus, notikumu gaitu slimnīcā un visu pārējo, kas sakrājies uz sirds, lai kāda sieviete, meitene, kas (nedod Dievs) varētu būt nonākusi manā vietā , bet, lai viņa spētu izlasīt un saprast, kas viņu sagaida brīdī, kad ginekologs pēc izmeklēšanas tev saka : “ Māja ir, bet iemītnieka joprojām nav! “ 

Tas viss sākās Ziemassvētku nedēļas laikā, es kaut kā jutu, iekšēji, ka kaut kas nav, gribējās vairāk ēst, naktī vairāk doties uz labierīcībām, garastāvoklis bija tik mainīgs, ka ārprāts, bet tajā reizē to visu novēlu uz svētku “bums” un to, ka tieši ziemassvētku priekšvakarā mani pameta draugs, likās nu vēl skaistāk mans gads nevarētu iesākties. 

Pagāja divas nedēļas (janvāra otrās nedēļas sākums), zvanu draudzenei un saku, kaut kas nav labi, neatceros, kad jābūt mēnešreizēm, bet nopērc lūdzu grūtniecības testu, un sašutušā balsī viņa man teica : “ Labi, bet tu tikai nestreso, lai tur vai kas!” (bet tas nebija tāpēc, ka ziemassvētku nedēļā tika degustēts mājas vīns, es vienkārši strādāju ļoti daudz un tādas lietas nepiefiksēju, var būt tas bija arī iekšējs naids uz kuru ļoti koncentrējos pēc šķiršanās, grūti teikt )

Draudzene atbrauc , attaisu iepakojumu, instrukcija - tādu kā grūtniecības testu es taisu pirmo reizi un saprotu, nu pilnīgi vesela grāmata jālasa, lai uzčurātu virsū, gala lēmums - ja ir divas strīpiņas tad ir labi, bet nu cik labi , ja 22 gados dzīvo īrētā dzīvoklī, strādā divos darbos, nav laiks pat pašai sev, un vairs nu nav tas mīļotais cilvēls blakus. 

Saprotu, ka lietas jādara ātrāk , lai neiznāk baigā domāšana un nu tās divas strīpiņas arī parādās uz tā kartoniņa, asaras, glāzes lido pa gaisu, nesaprotu, ko nu ! Bet visās situācijās palīdz vecāki, nākamajā dienā pie ginekologa, veicam apstiprinājumu, ka grūtniecība ir, jautā man jautājumus vai pirmais bērns būs , kad bija MR , es neatceros, izmēra man augļa olu, saka, izskatās gandrīz četras nedēļas, dabuju melnbaltas bildītes( lieki piebilst, ka šajās lietās - grūtniecība un viss, kas no tā izriet, esmu pilnīga nulle un neko nezinu) man nozīmē nākamo vizīti pēc nedēļas, neko nepaskaidro, neko nesaka un es dodos prom , biju gaidījusi kaut ko DAUDZ vairāk vispār ! Mājās sēžu, lasu un pētu, bet tas neko nedod. Tikmēr esmu vēl šo informāciju pasludinājusi savam bijušajam draugam, kurš nu bija normāls cilvēks, cik nu apzinīgs un normāls 28 gadu vecumā var būt, bet šajā brīdī man saka : “ Kā tas var būt mans? Es negribu viņu, negribu un viss!” .. man asaras un nākamā frāze, kas izskan no viņa mutes “ Mana draudzene (20 gadīga meitene) teica , lai tu taisi abortu, tu tā pat nespēsi uzaudzināt!” UN ŠAJĀ BRĪDĪ es iekšēji raudu vēl vairāk, dusmojos, nicinu, kā kaut ko tādu tu vari pateikt cilvēkam, kuru tu nemaz nepazīsti?! 

Nākamā ginekologa vizite medicīnas sabiedrībā ARS (tur pat , kur pirmā) tikai pie cita ārata, jo pie mana vairs nebija brīvu vietu, man saka, ka augļa ola stiepjās, varētu būt 5. nedēļa, jānopērk grūtnieču vitaminīni, kad jautāju kādus , saka : lētākos ! Iedod nosūtījumu asins analīzēm progesteronam un horiongonadotropīnam, man saka , ka pēc tā varēs saprast, vai augļa olas attīstīšamās sakrīt ar itkā noteikto nedēļu skaitu. Atvadamies un man jānāk atkal. Nedēļu dzeru savus vitamīnus(protams ne lētākos nopirktos, bet tos kurus fermaceits aptiekā ieteicis) un atkal kabatā man ir bildītes ar melnu pleķi un baltu apli tajās pa vidu, ļoti neapaļu apli.

Kamēr gaidu nolikto datumu pie ārsta, man atnāk ēpasts ar analīžu rezultātiem - hcg un pg ir daudz zemāks nekā jābūt, domāju, - vispār nedomāju, jo neko nesaprotu no tām tabulām , un atkal ir pienākusi kārtējā reize , nedēļa - aptuveni septītā , mani izmeklē , liek apsēsties un saka (joprojām medicīnas sabiedrība ARS, atkal cita ginekoloģe, nelaipna krievu tautības sieviete) “Māja ir, bet iemītnieka joprojām nav, būs jābrauc uz gaiļezeru!” Asaras un pirmā doma - kāpēc nav ? Otrā - kāpēc gaiļezers ? Ko tur ? Pāris teikumos man paskaidro , ka būšot jāveic augļa olas izvadīšana no dzemdes , jo auglis neveidojas, tā varot traumēt organismu, ja viņa tur palikšot iekšā, tāpēc jābrauc uz gaiļezeru , es vaicāju : “Jāveic aborts ?” Viņa stostas un atbild, ka : “Tā mēs to gluži šeit nesaucam un tas jau nav bērns, tā ir tikai māja!” un jau tiek uzrakstīts nosūtījums uz šo interesanto operāciju, vairāk neko man nesaka, kas tas tāds vispār ir , ne pažēlo , ne paskaidro . Analīžu rezultāti arī saka , nu , ka nav, nav un viss ! Nomainu ārstu uz VC4 , īss apraksts par to , divu dienu intervāls , saka, nu jā, izskatās skumīgi, bet atkārtotie analīžu rezultāti hcg un pg ir uzkāpuši dubultā kopš pēdējās reizes, saka : pagaidīsim līdz astotajai nedēļai nu ja nebūs, tad liktenis tā būs lēmis, bet ārste un māsiņa jaukas , nu jaukas bez gala, pastāsta visu par un ap, uz brīdi smaidu , nedaudz, bet smaidu, jo saprotu, ka iespēja ir , vēl nedēļa, tik maza , bet ir.

Nedēļa ir pagājusi, hcg nekrītas, kā tam būtu jābūt , bet ir uzkāpis par pāris punktiem, esmu kabinetā, izmeklēšana, un  mazā auglīša tur joprojām nav , par cik nedēļas laikā esmu nedaudz izdraudājusi savu sašutumu , tad jau bija mierīgi, man izraksta nosūtījumu uz gaiļezeru un dodoties mājās es plānoju , kuru dienu man izvēlēties , kad tur doties . 

Ir ceturtdiena, tā man liekas visizdevīgākā diena, tāpēc plkst 12:00 ar sakrāmetu somu, kuru licis salikt ārsts, dodos uz trolejbusu. Manā somā ir - čības, dušas čības, dvielis, plediņš, grāmata, telefona lādētājs, nauda un visi neskaitāmie papīri, pirmo reizi esmu gaiļezerā nesaprotu, kur jāiet, dodos uz otrā stāva uzņemšanu , spiežu pogu - doties uz stacionāru, man iedod numuriņu, sēžu, divas stundas, beidzot pienāk mana kārta, dodu viņai savu nosūtījumu, un viņa neko nezin, zin tikai to, ka man šeit nav jābūt , saka, lai eju augšā uz ginekoloģijas nodaļu, kas ir astotaja stāvā, es dodos tur , nedaudz dusmīga, jo neviens jau man nav pateicis , neviens ginekologs, ka jāsāk ar to nevis divas stundas jāsēž uzņemšanā, ginekoloģijas nodaļā man saka , ka jāiet uz neatliekamo medicīnisko palīdzību , pavisam citā galā , esmu ļoti nokaitināta jo jau ir gandrīz plkst 15:00, tā nu dodos tur, tur ari jāpaņem numuriņš, paldies Dievam, rinda nav gara, paiet 5min un esmu iekšā pie kāda kunga , dodu viņam savus papīrus, viņš visu sareģistrē un aizved tālāk pie nodaļas ginekologa caur visādiem gaiteņiem, man liek sēdēt, teica , ka pasaukšot , plkst 16:30 tieku pie ginekologa , man stāsta, ka vedīs augšā uz nodaļu , šodien operācijas (kas, respektīvi ir - tavā vagīnā bāž garas stangas un izņem augļa olu) nebūs , bet liksim tabletes , man saka , ka ēst nevaru, es esmu ļoti dusmīga, jo visu dienu no plkst 10:00 neesmu neko ēdusi , un tagad ir vēls vakars un es tikai tagad tieku nodaļā, tikai tāpēc , ka man neviens nepateica , ka no paša sākuma jādodas uz NEATLIEKAMO MEDICĪNISKO PALĪDZĪBU, palāta - nu briesmīga, veca, guļ vēl viena sieviete, no četrām gultām divas ir aizņemtas un viena ir mana . Atnāk dežūrmāsiņa kaut kāda , jautā vai ginekologs man ir paskaidrojis, kas notiks tagad, es saku , jā , viņa man iedod tabletes (trīs laikam) pēc skata, kā parastas antibiotikas , saka, ieliec un tad es atnākšu , pieliksim sistēmu , iedod tev arī tādu lielu pieaugušo pamperu , ieeju toaletē , visu izdaru, uzvelku savas skaistās apakšbikses (tas tikai tāpēc, ka lietojot šis tabletes, kas ir arī daudz nekaitīgāks variants, jo knaibles - stangas var bojāt dzemdes sieniņu operācijas gadījumā, tās sadala augļa olu un tā iznāk ārā no tava ķermeņa kā mēnešreizes) , man saka , ka varētu būt ka sāpēs , tāpēc , ja tā notiek , tad jānāk pēc šprices vai jāspiež sarkana podziņa pie gultas, tad viņas pašas atnāks. Guļu stundu, nekas nenotiek , nekas nesāp, atnāk pieliek sistēmu, lūdzu viņu pielikt rokas augšpusē, tur kur plauksta , kur asinsvadi aiziet uz pirkstu galiem, lai varētu normāli naktī gulēt, protams, ka nē , nekas nenotiek pēc mana prāta , izlemju, ka vismaz kaut ko varētu izdarīt ne tā , kā man liek, un atļāvos apēst pāris maizītes , ĻOTI slikta ideja , jo pēc tam vēders sāka nereāli sāpēt, vajadzēja uz labierīcībām skriet ik pēc pāris minūtēm, ja saprotat, ko es ar to domāju, tā, ka ja tev saka NĒED, tad labāk tiešām nedariet to , vēdera lejasdaļa sāpeja tik traki , ka pēc pāris stundām ap pusnakti devos pēc solītās šprices , kas kā par brīnumu , tiek laista dibenā . Kaut kā naktī iemigu , drausmīgi, bet iemigu . No rīta rindā pie nodaļas ārsta uz vaginālo sonogrāfiju, saka, ka nekas nav iztīrijies , lieki piebilst, ka brokastis man nepasniedza, jo itkā tika iecerēta operācija, man saka, ka tā būs , bet vēlāk , neko nevarot ēst, lai eju uz palātu , nakts no tabletēm un maizītēm bija tik drausmīgi sāpīga un es domāju , nu velns !  Tas viss jāpacieš dēļ pilnīgi nekāda rezultāta . Modina mūs visus pirms septiņiem , jo katram dod arī termometru , ir pusdienaslaiks, neviens pie manis nav ienācis un ēdiens nav redzēts 24h , pēkšņi ieveļas māsiņa, dod man kleitu, baltu, saka , ka viss jāģērbj nost un tikai kleita un čības , iesim uz operācijas telpu , es vaicāju , a ko tad ar pamperu (jo tas joprojām, kā mazam zīdainim ir man virsū, jo viss taču tek) viņa saka , velc nost , es atbildu viņai : “Vai Jūs tad man turēsiet sauju apakšā, tad kad asinis izdomās tecēt?” Viņa apmulsa, sabijās, jo es tajā rītā biju ļoti dusmīga , dusmīga uz to , ka man šis viss jāpārdzīvo vienai vai arī tāpēc, ka brokastīs bija siermaizes un man ļoti garšo siers un es tās nedabūju, es nezinu, bet nebiju laipna.

Esmu apģērbusi savu līgavas kleitu , man saka ej taisni , pa kreisi un tad atkal taisni , sēdi tur , tevi pasauks iekšā.

Esmu apsēdusies pie durvīm , pirms manis vēl viena sieviete , tātad viņa nākamā un es tikai pēc tam , vēl vienu ved ārā, tā uz sāniem noguldīta, tikokā attapusies pēc narkozes, smaida , viņu ved mums garām , viņa smaida un māj ar roku, saka : “Jūs nākamās”, un joprojām smaida . Es nobijos , ne pa jokam , nākamo sievieti, kuru veda ārā (kas bija pirms manis) viņa smejās un skaļi smejās, viņa bļauj, ka viņai viss labi, nav nekas traks , tad es nobijos no tās narkozes , jo esmu nākamā un dzirdu ārstu saucam manu uzvārdu , es pieceļos un bailīgi dodos ! Acīm paveras kaut kāda PSRS laiku telpa , vecas flīzes, vecs galds , kādi četri ārsti halātos un visi skatās , un tad es domāju : bļāviens, kāpēc tik daudz !!! Ko !? Veseli četri .. 

man liek apgulties uz galda , saka būs narkoze, taujāju vai katetru nevar pārdurt otrā rokā , jo baigi sāp, un zils jau paliek , mani paklausa un es pat pasmaidu . Es nesaprotu , ko gaidīt no anestēzijas , saku , ka man bail , jo bail ir nereāli, tu esi tādā kā ginekologa krēslā , kājas ir plati un tūliņ tu neko neatcerēsies. Liek man skaitīt līdz desmit, nekas nenotiek , vēlreiz līdz desmit jo pirmā reizē nenostrādāja , tālāk jau es guļu un nākamās atmiņas ir , kad esmu pārcelta savā gultā un man saka : viss bija veiksmīgi, un mani stumj ārā no operācijas zāles , es neesmu takā savā ādā, es bļauju māsiņai virsū, lai nolaiž manu galvgali, jo gribu gulēt taisni, es negribu uz sāna, gribu reāli taisni , iekšēji es raudi, jo zinu, ko esmu pazaudējusi , raudu tā, kā vēl nekad un ļoti daudz , palātā man iedod šprici , es aizmiegu . 

Māsiņa (cita) pie manis ienāk vakarā , jautājot , kā jūtos , ielaiž zāles dibenā un vienas caur katetru , es prasu, kur ir mana vecā māsiņa, viņa atbild , ka pie manis vairs negribot nākt jo es uz viņu kliedzu pēc narkozes un izrīkoju , es atvainojos , viss beigās bija labi , cilvēki narkozes iespaida atliekās mēdz darīt dīvainas lietas , ir mana otrā diea šeit , vakarā es dabūju vakariņas , brīvdienas man liekot pavadit šeit , jo brīvdienas neesot neviena ārstējošā galvenā ārsta, kas var apskatīt, nu labi, ja man kā nullei šajās lietās kāds to būtu pateicis , es būtu braukusi nedēļas sākumā . Nu neko , brīvdienās atpūšos , ēdiens nav manā gaumē , mana palātas biedrene bija sašutusi, ka slimnīcas narvesenā netirgo tabakas izstrādājumus, nu es Jums to pasaku, ja kāda smēķē, un kafejnīcā, kas ir otrajā stāvā , cauri reģistratūrai, ir ļoti garšigs zemeņu saldais ! 

Katru dienu notiek temperatūras mērīšana , ir noteikts dienas grafiks, kuru paskatīties pie lifta , tev ir noteiktas stundas, kurās jāatrodas palātā un tu zini, cikos tev dos ēst, glabā cukuru un sviestu, ievārījumus, jo reizēm ir lietas pie kurām kaut ko prasās ēst, bet tas netiek dots , svētdienas vakarā pat bezgaršīgie makaroni liekas dievīgi, jo arī lai cik spītīgs tu būtu, tev kaut kas ir jāēd.

Pirmdienas rīts, jādodas pirmajā stāvā uz sonogrāfiju, gaiteņos var apmaldīties , rinda uz sonogrāfiju , vismaz manā gadījumā notika , no kreisās puses uz labo, tiesi tā kā ir sasēdušies cilvēki nevis tā, kā tā notiek pie ģimenes ārsta , tiekot iekšā mani apskatas , saka ka viss labi , viss ir tîrs , vēl jāaizejot pie ginekologa, kas ir nodaļā un viņš to apstiprinās , tad nu jau rīt, kas ir otrdiena, varēšu doties mājās , pēc piecām dienām slimnīcā esmu iemācijusies iziet ārā paelpot svaigu gaisu pat neapmaldoties un otrdienā, kas ir nākamais rīts , saņēmusi savu slimības lapu , un atgādinājumu, ka jāierodas šeit apmēram pēc mēneša, lai dabūtu izrakstu es pēcpusdienā pilnīgi izskrienu no slimnīcas jau zinot šos gaiteņus kā savus piecus pirkstus, lai arī cik tas bēdīgi skan ! 

Meitenes , sievietes , es ļoti ceru, ka kaut kas no šī mana mazā jūtu un domu viļņa Jums noderēs, ja būs tāda vajadzība , bet atcerieties , nekad neatmetiet cerību, jo pat vismazākā gaisma tuneļa galā var būt izeja !

PALDIES