Mūsu satikšanās

10 aprīļa naktī ap plkst. 3:30 kārtējais tualetes apmeklējums,atgriežoties gultā sajūtu tādas mazas sāpītes vēdera lejas daļā,nedaudz apdomājos un liekos gulēt.

Pēc maza brītiņa atkal sajūtu to pašu divaino sāpīti ko īsti par sāpīti vēl nevarēja nosaukt. Mēģinu gulēt un izdodas arī īsu brītiņu iemigt. Pamodos  ap septiņiem no rīta, sāpīte jau tāda izteiktāka nekā tās kuras pa nakti jutu.

Vēl izteiktākas sāpītes palika starp astoņiem un deviņiem no rīta,sāku jau uz gultas malas šūpoties sāpīšu laikā, prātā jau izsecinu ,ka laikam šodien būs tā diena. Tā mājās sekoju līdz kontrakciju starplaikiem līdz plkst vieniem dienā, kad tika pieņemts lēmums doties uz slimnīcu. Paceļam uz slimnīcu liekas ,ka visas sāpītes pazudušas un nāk ar neregulāriem,gariem starplaikiem. Nedaudz sāku baidīties par to ka nesūta atpakaļ uz mājās.

Tiekam līdz slimnīcai, klausamies tonīšus, pārbaudamies un ir 5cm. Vhū vismaz mājās nesūtīs,bet daktere sāk teikt,ka iespējams mums būtu labāk doties uz citu tuvāko slimnīcu,jo šeit otrai ārstei ir covid-19 un šī daktere būs uz vietas tikai līdz 18: 00. Tāda neliela nesaprašana ,bet nu neko ,ja saka ka mums tā būšos labāk tad dodamies ceļā uz otru dzemdību vietu. Pārbrauciens vairs nav tik mierīgs,sāpītes sāp un pārelpot nākas ar nelieliem vaidiem. Esam klāt,sāp un nevar sadūšoties izkāpt no mašīnas, pāreploju un dodamies iekšā.

Tiekam līdz nodaļai ,kārtojam dokumentus un klausamies tonīšus, pārbaudamies un ir jau praktiski pilns atvērums, pārduram ūdeņus un gaidam pēdējo nepilno cm. Ilgi nav jāgaida līdz parādās spiedošā sajūta un jāsāk sssssisināt sssss skaņas, pāris reizes pa sss ssss sssss ssss un ejam uz galda.

Ar otro sāpīti un spiešanu bērniņš jau bija uz punča, neaizmirstamākā sajūta ko var piedzīvot māmiņa❤

Tā es pūpolsvētdienā 18: 09 satiku savu pirmo meitiņu 3,710 kg 54cm .

Lielākā laime ko sieviete var piedzīvot.