Mans dzemdību stāsts

Mans dzemdību stāsts

05. Mar 08:25 Irita Ābele Irita Ābele

Labdien, 

Mani sauc Irita un es gribu padalīties ar savu dzemdību stāstu...

Mums jau pats sākums bija interesants - ar vīru bjām stingri nolēmuši, ka bēbītis tiks plānots uzreiz pēc kāzām, augustā, bet kā jau visiem zināms - nevienmēr viss notiek tā, kā gribētos! Pēc pusgada joprojām bijām sākumpunktā! Sākām satraukties, apmeklējām ārstus, bet bez rezultāta. Un vienā brīdī dzīve izdarīja savas korekcijas, es aizgāju no darba, visiem stresiem utt., vairāk laiku veltīju sev un mājas ikdienai. Un - te bēbītis pieteicās bēbītis! Ziņa par gaidāmo bērniņu bija mana dāvana vīram iepazīšanās gadadienā, 1.maijā.

Pēc ārstu prognozēm, mazajai sirsniņai bija jāierodas pie mums īsi pirms Ziemassvētkiem - 22.decembrī. Laiks tuvojās, mana sirds kļuva nemierīga, jo katru mazāko sāpīti uzskatīju par dzemdību priekšvēstnesi.Tā, 18. decembra vakarā man sākās kontrakcijas, vismaz man tā šķita, jo sāpes "gāja" caur muguru tik neizturami, ka vīrs stingri uzstāja: "Zvani ātrajiem"! Protams, aizbraucot uz Rīgas Dzemdību namu", atvērums ne tuvu nav gatavs procesam - tikai 1cm. Bet mājās gan mani nesūtīja, abi ar vīru palikām nakšņot slimnīcā. Par atpūtu to grūti saukt, jo sāpes periodiski ir knapi ciešamas, bet tonīši neko, pilnīgi NEKO neuzrāda. No rīta, plkst.09:00 man vizīte pie Vecmātes - viņa cēli, man neko neprasot, pārdūra ūdeņus. Pusdienlaikā mums lika pārcelties uz dzemdību zāli un ap plkst.15:00 sāka stimulēt!. Ap plkst.18:00 joprojām nebija vajadzīgā atvējuma, bet sāpes milzīgas, vienīgais glābiņš kontrakciju brīdī bija vīra muguras masāža. Vienā brīdī sāka tirpt vaigi un tad es pa īsam sabijos, jo nekas nenotika tā, kā tam vajadzētu būt... Vienā brīdī arī vīrs bija tik ļoti satraucies, ka skaļi jautāja ārstei - "Vai tiešām nevar taisīt ķeizaru?" Tobrīd noteikti arī ārsti tam bija gatavojušies, jo pēc minūtes man tika iedoti papīri, lai parakstītu piekrišanu! Tajā brīdī man bija atvieglojums - jo zināju, ka vairs nesāpēs...

Pēc brīža es sēdēju uz operāciju galda malas un raudāju! Man bija divejādas sajūtas - no vienas puses, zināju, ka lielās sāpes, kas patiesībā man būtu bijušas tikai priekšā, tika atceltas. No otras puses - es biju nikna uz sevi, jo es gribēju visu izdarīt pati! Es gribēju dzemdēt pati!

Tad pienāca arī brīdis, kad sasmējās visi operāciju zālē esošie, jo brīdī, kad bija jāizdara pirmais grieziens, radio sāka skanēt dziesma "Dzelzgriezējs". Esot atbilstoši gadījumam! Savukārt brīdī, kad izdzirdēju meitiņas pirmo bļāvienu, fonā skanēja dziesma ar vārdiem "...here I am, this is me..." Tas bija tik simboliski un emocionāli, ka asaras bira aumaļām. No prieka un laimes! Es tam nevarētu noticēt, ja vien pati tur nebūtu bijusi. Cepums tā vakara Radio Skonto dīdžejiem!  

Un tā - 2017. gada 19. decembrī plkst.19:50 pasaulē nāca mazā lēdija Madara Grēta. Mūsu mazais Ziemassvētku laika brīnumiņš!