22.03 16:45-17:45
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Mammas, kas vistuvāk... Mamma, kopš dzimšanas, mamma kopš pirmās tikšanās un mamma, kuru iedeva man dzīve. Patiesībā tā mīlestība, kurā vēlos dalīties ir tik tāds mazs niecņš no mīlestības, ko esmu saņēmusi, ko šīs mammas man ir devušas teju visa sava mūža garumā! Es mācos, lai spētu dot tik pat pretī - gan viņām, gan savai ģimenei, kurā nu jau pati esmu kļuvusi par mammu!
Atceros kā pirmo reizi sastapos ar mīlestību pret mūziku - toreiz, kad biju vēl pavisam maza, saprotams, ka darīju visu, ko mamma liek.
Skola, mūzikas skola, konkursi, pulciņi, braukšanas, uzstāšanās! Tā bija ikdiena! Mana ikdiena! Bet tik tagad saprotu, ka katru šo mazo reizīti, kad biju kaut kur, darīju kaut ko, ko uztvēru par pašsaprotamu - tie bija svētki mammai! Svētki, kurus viņa gribēja svinēt ar mani, ar mums visiem kopā! Viņa ik dienu mēģināja pārvērst par svētkiem, viņa iemācīja atrast mīlestību sirdslietās, viņa neļāva man padoties, kad klavieru stundas bija apnikušās un likās nevajadzīgas, galu galā- viņa laida mani pasaulē! Mammu - es saku Tev vislielāko paldies par visu to, kas man ir, un par to, kas man vēl tikai būs, jo bez visa tā pamata, ko esi ielikusi, man nebūtu nekā! Mīlu Tevi Lolita Balode! Un lai visa pasaule to dzird! Tu esi šobrīd tālu, bet kilometri jau nebūs tie, kas mūs šķir! Drīz lielās melnās klavieres vedīšu uz savām mājām un tad dziedāšu tik skaļi, lai tu arī tur sadzirdi - un dziedāšu visos svētkos - tieši tā kā Tev patīk
Es gan nezinu cik ļoti cieši mani saspiedi, kad mamma pirmo reizi pie Tevis aizveda, bet sajūtas man priekšā saka, ka jau tad mēs atradām kaut ko, kas ir vēljoprojām! T;a ir tā sajūta, ko nekad neviens man neatņems, to vecmammu Grietu, kas iemācīja man mīlestību! Ne tikai pret sevi, pret daudz ko - pret cilvēkiem, pret darbiem, pret pienākumiem, pret kaķīti un sunīti, pret trusīti būrītī, pret āboliem dārzā un maizīti.. Ik viens sīkumiņš mūsu kopābūšanas mirkļos ir bijis un vēljoprojām ir tik svarīgs! Kā kā smalki izšūtu sedziņu Tu mani darināji ik vasaru, liekot diedziņu pie diedziņa, adatas dūrienu pie dūriena! Vecmamm, es Tevi mīlu - arī tad, kad esmu tālu! Katru dienu un vienmēr! Ķer ciet mirkli - tagad ir tas, kad abas kopā, viena otrai uz pleca mazliet paraudam
Lai pēc tam atkal smaidītu!
Atceros cik ļoti nobijusies biju, jo tā bija pirmā reize, kad tiku ar Tevi iepazīstināta! Man bija tik ārprātīgi bail, vai būšu gana laba, vai spēšu iekarot Tavu uzticību, vai vispār iederēšos. ''Labdien, mani sauc Liene, ļoti priecājos iepazīties'', noteikti kaut ko līdzīgu šim, pārmocīju par lūpām, zinot kāda esmu, kad noliek mani kāda priekšā un liek runāt! Kļūstu par kaut ko līdzīgu mīkstai trauku švammei, kura spēj pildīt sev uzliktos pienākumus, bet ja bez ūdens un speciāla mazgājamā lidzekļa, tad tāda sausa berzēšanās gar netīriem traukiem vien sanāk! Zini, sajūta kā pirms eksāmena, zinot vēl to, ka Tu esi skolas direktore! KAut kāds trakums! SAdomājusies biju nezin ko! Bet ko, tas jau sen ir aizmirsies, jo tas viss nāca viegli.. patiesībā tieši tik viegli, lai jau pirmajā mirklī manā sirdī atvērtos durvis un pa tām varētu iesoļot mamma, kura nu ir arī mana! Mamma, kura parūpējās par to, lai arī es varētu kļūt par mammu savā ģimenē, izaudzinot dēlu, kurš atrada un iemīlēja mani! Mammu, kura savas vērtības un mīlestību nekad nav žēlojusi!Mamma, kura cep visgardākās kūkas pasaulē un kurai ir visskaistākās rožu dobes! Es no tā visa zinu - neko! Nemāku cept tādas biskvīta kūkas un no rožu audzēšanas man ir bail! Bet mamma Ilze, dien dienā nepagurusi spēj dot mīletību simtiem bērnu, esot darbā un pārnākot mājas mīlet gan vīru, gan savus bērnus! Tu mani iedvesmo lieliem darbiem! Un arī Tevi, mamma Ilze - es mīlu tik pat īsti un patiesi kā mammu, kura mani laidusi pasaulē, vecmammu, kura vienmēr ir atradusi pareizos vārdus un Tevi, kas iedvesmo!
šodien priecājos un esmu laimīga - šodien ceru, ka arī savā dzīvē spēšu dot tālāk to, ko esat iedevušas man!
Ilze Bērziņa, njā, Majoru vidusskolas direktore.
Man arī ir vismaz 3-4 mātes. Viena no viņām jau aizsaulē,un ļoti pietrūkst viņas dzīves gudrības un sirsnības...mana vīramāte. Viņa bija tā, kas pirmā ņēmās auklēt manu tikko dzimušo bērniņu, viņa bija vienmēr blakus
Sirsnīgi!
Sievietei ir dzīvē dots uzdevums atrast sev mammas! Tik tiešām, kā Liene raksta - mammas mums ir vairākas, jo ikviena sieviete, kas bijusi altruistiska, palīdzoša, atbalstoša kādā mūsu dzīves brīdī,pat tad,kad esam jau kļuvušas pieaugušas, ir sava veida mamma.
👍🌷😀Vardi vienkarsi super satriecosi, pat asaras acis sagribejas un samilot savu mammu 😀Paldies!