Mana zīdīšanas pieredze: Atšķirīga no ideālās pasaules

Mana zīdīšanas pieredze: Atšķirīga no ideālās pasaules

14. Aug 19:16 SkolēnaMamma SkolēnaMamma

Laikā, kad pirms desmit gadiem gaidīju pasaulē nākam savu dēlu, ārstes mudināta apmeklēju krūts zīdīšanas kursus. Jāteic, ka pirms tam par bērna barošanu ar krūti nezināju pilnīgi neko, taču tā kā nebiju lasījusi arī nekādu literatūru, man nebija ne baiļu, ne uztraukuma par to, ka kaut kas varētu neizdoties. Es gluži vienkārši nezināju, ka var arī neizdoties.

Lai gan pagājuši teju desmit gadi no brīža, kad devos uz nodarbību par zīdīšanu, vēl šodien atceros, cik šīs stundas man šķita garlaicīgas un, atzīšos, arī bezjēdzīgas. Kā milzīgs valis iepeldēju nodarbības telpā, un praktiski visu nodarbības laiku, kas ilga vairākas stundas (vismaz tā man šķita), dīdījos krēslā, jo dibens jau šķita nospiests plakans, vēderā puika bija sarīkojis disenīti un man viss riebās. Galu galā ieguvu uz vairākām lappusēm izprintētu materiālu, kā soli pa solim rīkoties, lai zīdīšana būtu sekmīga. Vēl aizvien ticēju, ka viss būs izcili. Nelasīju grāmatas, citu pieredzes un par šo jautājumu savas smadzenes nenoslogoju.

Kārtojot savu dzemdību somu, pasniedzējas iedoto materiālu ieliku līdzi somā, ar domu, ka brīdī, kad mazais būs nācis pasaulē, būs to lietderīgi dzemdību namā palasīt. 

Dzimšanas dienu dēls izvēlējās daudz ātrāk nekā ārsta noteiktais datums. Dzemdības bija ļoti ilgas, un, tā kā bērniņš nāca pasaulē priekšlaikus, tūliņ pēc piedzimšanas viņš tika aizvests projām. Nekāda “āda - āda” kontakta, nekāda pielikšana pie krūts turpat dzemdību zālē. Kad mani aizveda jau uz palātu, pēc brīža māsiņa aicināja uz telpu pie mana mazulīša. Tika noteikts, ka ik pēc 3 stundām varu nākt mazulīti pabarot. Biju pēc dzemdībām nomocīta, taču telefonā uzliku modinātāju ik pēc 3 stundām, lai uz citu telpu dotos zīdīt savu pirmdzimto. Jūs noteikti labi zināt, cik nogurusi ir māmiņa tūlīt pēc dzemdībām, bet ja vēl pirmajās stundās viņa nevis atgūstas, bet gan cenšas iemigt un nepalaist garām 3 stundu pauzi, lai tikai nenokavētu mazulīša zīdīšanu… biju panikā, par saviem zīdīšanas nodarbības pierakstiem pat negribēju domāt. Loģiski, ka nomocītai mammai zīdīšana īpaši nepadodas, tāpēc sēdēju pie sava mazā ķipara lielajā krēslā, cenšoties neaizmigt un vienlaikus iedabūt krūts galu bērna mutē. Nekas jēdzīgs tur nesanāca.

Pavisam savādāk nekā "uz papīra"

Apgūt zīdīšanu dzīvē, izrādās, bija nenormāli grūti. Pilnīgi nekas nevedās pēc pierakstiem, kuros bija aprakstīta ideālā pasaule. Kā pienāca zīdīšanas laiks, ļoti nokaunējusies saucu palīgā bērnu māsu, jo nezināju, kā iedabūt krūts galu bērnam mutē, kā viņu pareizi turēt. Tā rezultātā sākums bija grūts, jo mazais krūts galu bija nokošļājis līdz asinīm, sāpes bija neciešamas esot vēl tikai dzemdību namā. Atzīšos, ka katru zīdīšanas reizi gaidīju ar paniku, jo bija sāpīgi. Ļoti, ļoti sāpīgi.

Vēl tad, kad beidzot ar puikiņu varējām doties mājās, tā arī nebiju apguvusi prasmi pareizi zīdīt. Mocījos ar sāpošām krūtīm, asiņainiem krūts galiem. Līdz ar to visbiežāk staigāju pa māju ozdama pēc kāpostu tīteņiem, jo krūšturu bļodiņas biju piepildījusi ar kāpostu lapām. Vismaz uz brīdi tas deva patīkamu veldzējumu un noņēmu sāpēs. Šķiet, biju izmēģinājusi arī visas iespējamās krūts galu ziedes, pat iegādājos silikonu uzgaļus, kurus tā arī neiemācījos pareizi lietot. Gāja laiks un viss beidzot sāka padoties pats no sevis. Krūšu gali beidzot sadzija, mazais iemācījās pareizi tos saņemt un zīdīšana nu jau šķita pat viena no foršākajām dienas daļām kopā ar mazulīti. Tiesa gan, izņemot nakts ēšanas reizes (un naktīs viņam ļoti patika ēst), kad miegs nāca nenormāli, bērns īsti negribēja gulēt, tāpēc bļāva vienā bļaušanā, bet es, lai viņu kaut kā nomierinātu, stundām šūpojos ar viņu rokās uz bumbas. Bija reizes, kad tādā pozā arī aizmigu un uztrūkusies no miega varēju vien būt pateicīga, ka miegā bērnu neesmu izmetusi no rokām. 

Mammas pienu dēls ēda teju līdz divu gadu vecumam, bet jau nedaudz pirms 1,5 gada vecuma zīdīšanas biežumu samazināju līdz minimumam, pieturoties tikai pie vienas dienā – pirms gulētiešanas. Tas ar nolūku, lai bērnam būtu vieglāk bērnudārzā, kurp viņš devās no 1,5 gada vecuma.

Otrais piegājiens

Pēc pāris gadiem pasaulē nāca mūsu meitiņa. Šoreiz izdomāju paļauties tikai uz savu pieredzi un zīdīšanas nodarbības vairs neapmeklēt, jo pirmajā piegājienā biju izēdusi šajā ziņā jau pudu sāls. Tomēr, kāds brālis, tāda arī māsa. Sākums bija tikpat grūts, lai pat neteiktu, ka vēl grūtāks. 

Asiņaini krūtsgali, sāpes, kā rezultātā katra zīdīšanas reize manī izsauca milzu paniku un tāpēc centos barot tikai no vienas krūts, kura sāpēja mazāk. Tā rezultātā, protams, sāpošā krūts sāpēja vēl vairāk, dega elles ugunīs, jo piens tajā bija sakrājies tik ļoti daudz, ka veidojās sāpoši kunkuļi. Vakaros lasīju Googlē atrodamos padomus, jau meklēju kontaktus ķirurgiem, kuri nu varētu operēt manas degošās krūtis ar sabiezējumiem. Atceroties šo visu, šobrīd, protams, nāk smiekli, bet tobrīd mani bija pārņēmis pilnīgs izmisums un bailes. Brīžos, kad krūtis bija tik pilnas, ka jau dega, vannas istabā izlietnē ar rokām atslaucu pienu, lai vismaz kaut kā atvieglotu sāpes. Ar šodienas prātu domājot – es taču tobrīd laidu zūdībā tādu materiālu!!! Savu pienu gluži vienkārši aizskaloju izlietnē. 

Vienubrīd iegādājos arī speciālus trauciņus, kuros atslaukt ar rokām pienu, lai to vēlāk sasaldētu un izmantotu brīžos, kad nepieciešam pabarot meitiņu, taču pati nevaru atrasties klāt. Tomēr radās otra problēma – piens ir, bet bērns nevēlas to ēst!! Meita atteicās no jebkāda veida pudelītēm! Izmēģināju visus iespējamos pudelīšu veidus, knupīšu materiālus, taču meita bija kategoriska – nekādas pudelītes, viņai der tikai mamma! Šī iemesla dēļ pēc kāda laika atteicos no domas par piena bankas veidošanu, jo gluži vienkārši tai neredzēju jēgu. Ja meita labprāt būtu ēdusi arī no pudelītes, būtu iegādājusies arī piena pumpīti, bet līdz tādam pirkumam pat netiku.

Vajadzēs maisījumu

Ar mazulīti izdzīvojām arī to momentu, kad meitiņa ēd labi, taču svarā neņemas, naktīs neguļ. Panika, pilnīga panika. Tāpēc ģimenes ārste ieteica izmēģināt piena maisījumu, jo, protams, savā prātā jau biju sadomājusies, ka piena varbūt tomēr nav gana, tas nav pietiekami barojošs. Ziniet, kāpēc nekas ar piena maisījumu nesanāca? Protams, tāpēc, ka mana mazā dāmīte joprojām uzskatīja, ka ēst no pudelītes ir pilnīgi nepieņemami. Nācās vien palikt pie 100% krūts ēdināšanas. Starp citu, ja runājam par pudelītēm, tad jāteic, ka tik cimperlīga viņa gan nebija pirmajās dzīves dienās, jo dzemdību namā (pat nezinu, kāda iemesla dēļ, un apjukumā arī aizmirsu pavaicāt), tika noteikts, ka, papildu mammas pienam, man bērns jābaro arī ar piena maisījumu. Loģiski, ka šādam solim nebiju gatava, vispār par šo neko nezināju, tāpēc somā man nebija līdzi arī pašas pudelītes. Tāpēc darbinieki man piešķīra kaut kādu pudelīti, stingri piesakot, ka vietā jāatnes cita. Mums tika iedalīts nevis maisījums, kas jāatjauc ar ūdeni, bet gan jau gatavais pudelītē. Bet ko es? Man par bērna barošanu ar maisījumiem bija tik maza nojēga, ka pat neiedomājos, ka man tas gatavais maisījums vēl kaut nedaudz jāpasilda, tāpēc devu aukstu. Atceroties to visu, protams, nāk smiekli, taču bērni ir izauguši sveiki, veseli un enerģijas pilni, izbaudījuši mammas pienu abi līdz 1,5 gada vecumam un vēl nedaudz ilgāk.