Man skaistā pieredze JEB kā mēs gaidījām Albertīno!

Laikam beidzot esmu saņēmusies tā plašāk un garāk padalīties ar savu pieredzi - kā mēs gaidījām, kā mes starojām, kā mēs priecājāmies par katru dienu, ko pavadījām ar mazuli puncī, kā mēs ēdām, kā mēs uztraucāmies un arī par lielo satikšanās prieku.

Atšķirot savas grūtniecības dienasgrāmatas pirmās lappuses atkal sirdī iegulst tā nelielā trauksmes sajūta, kas bija vairāk kā pirms gada, kad uzzinājām par mazo.

Mans mīļotais bija mani pārsteidzis ar bildinājumu un pie lielajiem priekiem biju piemirsusi skaitīt dienas līdz MR. Tad attapos, ka kavējās un neesmu īsti savā ādā. Nebiju pārliecināta, tādēļ steidzu uz aptieku pēc testerīša. Vēl šodien atceros to minūti, ko bija jāgaida, lai saprastu ir vai nav man puncī brīnums. Speciāli biju nolikusi testeri tā, lai gaidot neredzētu, parādās vai neparādās strīpiņa. Pagāja minūte un bij iekšējas bailes - skatītes vai neskatīties, būs vai nebūs... Apskatos un sejā atplaukst smaids, acīs laimes asariņas - Jā. Divas košas strīpiņas ziņo ka man puncī mīt maza dzīvībiņa. Saļimu turpat tualetē uz grīdas un bimboju no prieka. Jā, jau iepriekš biju taisījusi testiņus un vienmēr tie bija izrādījušies negatīvi bet nu... galvā mutuļoja jautājumu un prieka, satraukuma virpulis. Ko? Kā? Kur? Kad? Kas? Ai! Biju 15 metrus virs zemes. Ielidoju ofisā un apsēdos, kolēģe skatījās uz mani kā uz spoku. :D Atminos, ka viņa vēl jautāja, kas ar mani noticis uz ko sakarīgi nespēju atbildēt, tik kā izgrūst ka laikam būšu kko ne tā ieēdusi! Jā. Samelojos, jo tā ziņa bija pagaidām tikai man. Pēcāk jau pateicu, bet pirmajā brīdī girbējās, lai to zinu tikai es un neviens cits.

Tā kā mīļotais bija uz dažām dienām aizbraucis, varēju sagatavoties lielajai paziņošanai. Galu galā sanāca pavisam muļķīgi. Biju cerējusi viņu pārsteigt ar skaistām vakariņām un pašas ceptu gardumu. Domāju, ka pēc gardajām vakariņām arī paziņošu par mūsu mazo brīnumu. Sanāca gan pavisam savādāk. :D Kad vīrs vakarā ieradās mājās, protams izstabā dega sveces un smaržoja skaisti uzklāts galds... Gribējām sākt ēst un kā ierasts pirms maltītes sākām dziedāt pateicības dziesmiņu, ko parasti darām pirms katras maltītes. Nodziedāju pirmos trīs teikumus un sāku šņukstēt, asaras sāka birt aumaļām un mans mīļais (tobrīd topošais) vīrs skatījās un nesaprata ko ar mani iesākt. Viņš jaut'ja, vai izdarījis ko ne tā. Vai par kaut ko aizmirsis. Bet es tik purinu galvu un nespēju neko vairāk atbildēt, kā vienīgi šņukstēt... :D Beigu beigās, kad jau spēju piecelties kājās, piesteidzu pie skapja un izvilku jau sagatavotos lietiskos pierādījumus, Drebošām rokām iespiedu viņam saujā 3!!! testiņus, kuri vēstīja pozitīvo ziņu. Viņš tik plati uzsmaidīja, apķēra mani un teica ka viss būšot labi, ka lai neuztraucos, ka mēs taču visu kopā darām un ka man nav jābaidās, ka viņš visu laiku būs mums blakus. Tajā vakarā es praktiski nerunāju, tikai smiadīju un klusi dungoju pie sevis. Man bija mīlestības apliecinājums no vīra vistiešākajā veidā - atbalsts.
Vīrs gan gardi pasmējās, ka tik ļoti centos šo ziņu paziņot skaisti. Uzcepot kūku.



Skaitīju dienas, prātju un tad saņēmos iet pie dakterītes. Devos uz klīniku "Medeora" pie ginekoloģes Santas Lauskas. Viņa mani silti uzņēma un ar vārdiem samīļoja iedrošinot un sniedzot atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Iedrošina rakstīt grūtniecības dienasgrāmatu, kas palīdzētu atcerēties visbūtiskākās lietas. Tiek veikta apskate un lai gan vēl brīnumiņš pavisam mazs, viņu jau varot saskatīt un apstiprināt, ka viss kārtībā. Esam 6./7. grūtniecības nedēļā. Albertinš tobrīd vēl tikai 6mm garš - kā rīsa graudiņš. Dakterīte paņem visas nepieciešamās analīzes. Izdara atzīmi savos ierakstos un saka lai dzīvoju mierīgi. Pirmos trīs mēnešu nevajagot lieki satraukties, celt smagumu, noteikti nedrīkstot braukt ar velosipēdu. Jādzer daudz šķidruma un jālutina sevi ar atpūtas brīžiem, lai ļautu organismam sarast ar jauno statusu. Jāatcerās, ka grūtniece nav slimiece - var darīt daudz ko, bet ar mēru. Saasmīdina mani - nopietno jauno mammīti un laiž mājās sakot ka jāierodas uz nākošo apskati ne ātrāk kā pēc mēneša. Protams, ja esot kādas sūdzības, lai uzreiz zvanot un lieki sevi nesatraucot. Kopumā jutos ļoti labi pēc vizītes.

Ta sākās mans gaidīšanas laiks. Nedēļu pēc nedēļas rakstīju savu dienasgrāmatu. Sekoju līdzi kā aug mazais - kas kurā nedēļā ar viņu notiek. Dakterīte Santa iedrošina netērēt lieki līdzekļus un izmantot valsts aprūpi, kas nudien neesot tik slikta, kā citi to mālē. Un nudien, ja atskatos, tad varu teikt tikai to labāko par savu vecmāti, kura par mani rūpējās grūtniecības laikā. Aprīļa pirmajās dienās dodos uz Rīgas Dzemdību Namu pie vecmātes Elitas Šteinbergas.
Mani nosūta uz USG, paņem analīzes, ar vārdiem samīļo un sirsnīgi uzsit pa plecu sakot, ka nu mani gaida atildīgs uzdevums - mierīgi un skaisti izdzīvot un izbaudīt šo laiku ar mazuli puncī.

Abi ar vīru gan šajā laikā esam visai aizņemti. Gatavojamies laulībām. Kleita. Ziedi. Visības. Laulību solījumi un viss cits šobrīd jaucas pa galvu. Vīrs gan lūdz neforsēt un būt mierīgai, tomēr nespēju. Uztraucos par katru sīkumu un izplūstu asarās, ja kaut kas nav tā kā vajadzētu. Beigu beigās viss protams uz superduperjauka emociju viļņa norimst. 2012. gada 14. aprīlī kļūstam par vienotu sirdi- ģimeni!

13. nedēļā (kāzu nedēļa) Albertiņš esot bijis pamatīgas plūmes lielumā. :D ~ 30g un  7-9 cm garš. Iesoļojam otrajā trimestrī. :) Jāatzīst pirmis noritēja bez grūtniecības nelabumiem un isteiktām pazīmēm. Laīju un brīnijos - citas topošās mammas sūdzējās par toksikozēm un izteiktu nepatiku pret konkrētām ēdienu grupām. Mani nekas tāds nemocīja. Jā - biju gan ļoti sagurusi - daudz gulēju. Bija arī viena reize, kad mikroautobus mani tā sašūpoja, ka likās viss izkāps ma puti laukā, tomēr redzot apkārtējo sašutušo pasažieru sejas sapratu, ka ne mani vienīg tajā brīdī mocīja nelabums. :D

Mierīgi pavadām Aprīli, Maiju un Maija beigās dodamies uz pirmo fotosesiju - ilgi gaidīto USG.

Pirmo USG izmeklējumu veicām 18. nedēļā pie Dr. D. Ezeriņas. Tā man bija visai grūta diena, tādēļ ļoti saasināti visu uztvēru un daži dakterītes komentāri dikti aizkaitināja. Tomēr blakus bija vīrs un tādēļ nomierinājos. Biju tik priecīga, ka beidzot arī vīram ir kāda dalība un viņš var redzēt un dzirdēt mazulīša Sirdspukstus.
Kopš šīs netiešās satikšanās, vīrs sāka runāties ar mazo - bieži vien uzlika roku uz punča un teica, lai mazais saudzējot mani un augot labi. Priecājos bezgala, jo saikne ir izveidota. :)

21. nedēļa devāmies uz atkartoto USG un jā, USG tehnoloģe netieši izpļāpājas. Uzzinu ka gaidām pusiīti. Kopš tās dienas jau tiek dots vārds un vairs netiek tikts - "mazais brīnumiņ, pārstiegumiņ" bet "čau čau Albertiņ!"

Nedēļu pēc USG es sajutu pirmās kustības. Saviļņojums bija neaptverams. It kā jau kādas pāris nedēļas iepriekš jau domāju, ka iespējams drīz jutīšu, un varbūt arī jutu bet nepiefiksēju, jo noturēju par burbuļošanos vēderā un zarnas, ne bērniņa kustībām. Bet pirmās sajustās bija tik nepārprotamas, Daži mazi spērieni pa sāniem. Tik izteikti un pārliecinoši mazais pieteica, ka jūt un kustās un saprot. Vīrs skaudīgi skatījās un centās ar roku sajust no augšpuses, glāstot punci, tomēr jā - šie brīzī bija man - tikai man un mazajam.

Jūlija vidū devos uz USG pie kāda paziņas, kurš ierakstīja to video failā. Jā. Mums ir mazulīša USG video. Mazais gan negribēja sevi rādīt, jo bija iegriezies ar mugurpusi un iebāzis galviņu kkur dziļi kur nevarēja neko saskatīt, bet pēdiņas un mugurkaulu redzējām ļoti labi, arī drošos sirdspukstus. (attēlā mazuļa pēdiņa)


25. nedēļā dzemde esot futbola bumbas lielumā!!! Un tiešām. Puncis jau izteikti redzams. Jauki cilvēki sabiedriskā transportā dod savu vietu. Citi steidz atvērt durvis, palaist pa priekšu. Jutos staarojoša un pārliecināta. Stutēju avu karlosona vēderiņu pa priekšu un smaidu visiem.

Dodos gr. atvaļinājumā. Rit 27. nedēļa. Mazais ir nepilnu kilogramu smags un jau ~37cm garš. Biju tik atvieglota, ka no rītiem varēju celties stundu, pat divas vēlāk. Izgulēties, atpūsties un izbaudīt siltās vasaras dienas. Lai gan mani lutināja un šī vasara par laimi nebija tik karsta, kā citas. Mazais pa punci dzīvojās dikti aktīvi. Nu jau arī tētis varēja sajust aktīvo vingrošanu mana vēdera iekšienē. Mazais meta kūleņus, spārdijās un visādi citādi pat brīžiem naktī cēlos augšā, jo Albertiņš aktīvi dejoja vēderā - tā teikt - NAKTS BALLĪTE! :D

33. nedēļas sākumā devāmies uz USG. Sabiedē mani, ka mazulis būšot ļoti liels.


Vecmāte gan mierina un iesaka vairāk ēst dārzeņus, izslēgt no ēdienkartes bulciņas, baltmaizi un putras. arī ar kartupeļiem neaizrauties. Vairāk staigāt un kustēties. Vizītēs klusi raudu pie sevis, kad dzirdu tik dārgos un skaistos mazuļa sirdspukstus. Vīrs tik aktīvi cenšas ar ausi saklausīt mazuļa sirdspukstus un pat smieklīgi mānās, ka esot kko sadzirdējis - iespējams mazais vēderā dzied? :D

Augusts ir grūts- karsts laiks un dīvainā vēdera tonizēšanaš neliek mieru. Tomēr par spīti visam stutēju savu lielo punci un smaidu. Mazulim vajag laimīgu māmiņu. :)) No Rīgas uz mēnesi nozūdam - esmu Jelgavā pie saviem vecākiem.

Kamēr mūsu topošais tētis risina jaunā dzīvokļa jautājumus, tikmēr dzīvojos pa "laukiem" - Jelgavas piepilsētā, savu vecāku mājās. Sauļojos, ēdu ogas, zaļumus un citus pašmāju dārza labumus. Šķiroju mazulim pūriņu.

Septembra sākumā pārceļamies atpakaļ uz Rīgu. Esam jaunā - daudz plasākā dzīvoklī. Sākumā mitinājāmies mazā vienistabas dzīvoklīti Vārnu ielas Republikā, bet nu esam iekārtojušies ērto Divistabu apartamentos Mežaparka pievārtē. Jaunās pārmaiņas ir patīkamas. Esma Pilsētā, bet varam klusi paslēpties meža biezoknī, ja ir vēlme. No pirmā stāva tumšajiem logiem esma tikuši pie burvīga skata no 5. stāva logiem un daudz gaismas un plašuma. Dungoju un kārtoju māju. Puncis aug griezdamies. :)
Albertīno rit jau 36. nedēļa. Vēl tikai mēnesis un mēs satiksimies. :)



Ar Oktobra tuvošanos, nolemju ka dzemdēšu Jelgavā. It kā jau Rīgā dzivojam un Dzemdību nams tik 10 minūšu brauciena attālumā, tomēr vīra prombūtne darbadienu laikā (strādā Tukumā) mazliet biedē, tādēļ tveros pie drošās mamas un tēta pleca, nolemju pēdējo mēnesi nebūt viena pati un dzīvojos pie saviem vecākiem. Vīrs saslēgts ar mani tiešsasaistē un brīvdienas pavadām kopā.
Stiekos Jelgavā ar draugiem un paziņām, ko Rīgā dzīvojot par asti tik bieži nesatiktu.
Draudzene sabildē mani pēdējā maroatona distancē - Puncis ir nepārprotami liels. Visi jau jautā, vai tik nav dvīņi. :D Bet es smaidu un saku - nē, man brašs puika aug.


Sagaidu 21. oktobri - nozīmēto dzemdību datumu, bet vēl nekā. NU, neko - dodos gulēt un naktī, kāds klauvē pie punča sienas un ziņo - gribu tikt laukā!

Esmu pārliecināta, ka sākušās dzemdības. Skaitu sāpju intervālus, tās kļūst asākas un kad 4 naktī saprotu, ka sāpītes ir ik pēc 5 minūtēm un stipras, dodu ziņu vīram (kurš par laimi nav darbā, bet blakus - svētdiena), ka jāņem somas un jābrauc uz slimnīcu. Mans tētis mūs aizved uz slimnīcu un te... te jau sākas mans dzemdību stāsts, kuru ceru pievienot visai drīz.

Kopumā mans gaidīšanas laiks bija ļoti skaists un mierīgs. Esmu laimīga, ka man tika dota šī iespēja to izdzīvot tik brīnišķīgi - paldies tiem, kas mani atbalstīja. It īpaši vīram, kurš pacieta manus mazos untumiņus, dakterītei Santai, kura tik forši mani uzņēma un ieveda jauno māmiņu pasaulē, paldies vecmātei Elitai par burvīgajām vizītēm - ktru reizi smaids bija garantēts. Paldies, vecākiem, kuri mūs atbalstīja. Es šo laiku tā iemīļoju punci, ka nu jau atkal ilgojos pēc sajūtām - kad varēšu auklēt mazu dzīvībiņu zem savas sirds.

Vēlot tikpat labas sajūtas piedzīvo tām topošajām māmiņām, kas lasa -

Rasa jeb MK mazais91

:):):)