Lielie jaunumi. Kad vecākais bērns nav sajūsmā par ģimenes papildinājumu.

Bija apritējušas pirmās 12 gaidību nedēļas, un es ar nepacietību gaidīji brīdi, kad īpašos jaunumus pavēstīt maniem vecākajiem puikām (11 un 8 gadi). Es zināju, ka šos jaunumus viņi varētu arī neuztvert ar sajūsmu, tāpēc biju gatava dažādām reakcijām...

Kas tad man lika bažīties par puišu reakciju? Es jau ilgāku laiku zināju, ka vēlēšos trešo mazuli, un, saprotams, tas reizēm tika pārrunāts gan draugu, gan ģimenes lokā. Un es arī nekad neslēpu, ka īstajā laikā brālītis vai māsiņa būs. Un tad kādu aptuveni gadu atpakaļ, mans vecākais bērns uzņēmās vadīt ļoti nopietnu sarunu ar mani divatā... Toreiz viņš mans teica tā: "Mammu, Tu visu laiku saki, ka gribi trešo bērnu, ja?" Atbildēju apstiprinoši. Uz ko sekoja frāze: "Nu, nezinu... Tu jau ar mums diviem netiec galā... Kā tieši Tu iedomājies vēl trešo..."

Jau todien es sapratu, ka vecākajam bērnam "gribu brālīti" posms ir beidzies... Un viņam pat jau ir savi argumenti, kāpēc... Arvien biežāk ievēroju, ka viņu kaitina vecvecāku un tantiņu teksti par "jums taču vajadzētu mazu bēbīti" tēmām, tās viņu uzvelk un "ES NEGRIBU NEVIENU VAIRS!!!" aug augumā...

Mēs, protams, bijām izrunājuši, ka šis ir ļoti svarīgs jautājums, un tomēr šajās lietās lēmumu pieņem pieaugušie.

Kad pienāca laiks paziņot nu jau faktu, domāju, kā tad nu to izdarīt... Dāvanu kastītē ieliku kartiņu, kuras pirmajā atvērumā bija rakstīts: "Čau, *** un ***! Tiekamies septembrī!" Un nākamajā atvērumā Usg bildīte ar parakstu: "Mazais brālis vai māsa".

Vakarā pasaucu puišus, saku - viņiem sūtījums. Kastīti vaļā vēra jaunākais un pats arī lasīja... Kamēr izburtoja, sanāca tā palēnu... Iestājās pauze... Jaunākais priecīgs! Lielais saķēra galvu plaukstās... un  nespēja valdīt asaras... Tovakar viņš no istabas vairs neiznāca. Raudāja un pārdzīvoja. 

Cik labi, ka biju gatava šai reakcijai, man tas pat šķita mīļi... Mīļi, jo patiesi... Īstas emocijas un neviltota reakcija... Jāsaka gan, ja nebūtu sagatavojusies, varētu sanākt arī rūgtuma pilns šis brīdis, bet katram no mums ir tiesības reaģēt atbilstoši savām sajūtām. Tāpat arī viņam, jo savu viedokli jau viņš bija izteicis...

Kas sekoja pēc tam? Es sapratu, ka lielajam bērnam vajag laiku. Kamēr jaunākais katru otro dienu jautāja, cik tad liels tagad bēbītis ir paaudzies, kā viņam uet, ko viņš dara, lielais par šo tēmu klusēja. Un es neuzspiedu. Es nenostādīju gaidāmo mazuli kā centrālo notikumu, ap kuru tagad jāgrozās mūsu visu ikdienai un dzīvei. Ejot laikam, augot puncim, sāku ievērot lielā puikas piezīmes, piem. "Nu jau gan Tu esi tāda diezgan resna"... Vēl pēc laiciņa skatos, kā pārcilā pirmās nopirktās drēbītes, salīdzina ar savu plaukstu, priecājas, smaida... Vēlāk jau sekoja jautājumi par to, kurā istabas stūrī būs bēbītim gultiņa un prognozes par to, mazais būs raudulīgs vai tikpat mierīgs kā viņš bija, kad bija maziņš...

Un tā pamazām mēs visi esam pieraduši, pieņēmuši un sadzīvojam ar faktu, ka drīzumā mums pievienosies vēl viens ģimenes loceklis. Un ir tikai normāli, ka kādam varbūt ir vajadzīgs vairāk laika kā kādam citam, īpaši, ja tas nāk negaidīti vai pat pretrunā ar vēlmēm...

Dodiet laiku saviem mīļajiem!❤