Lāsmas dzemdību stāsts

Māmiņu Klubam savu dzemdību stāstu iesūtījusi Lāsmas, pastāstot par satikšanos ar otro bērniņu, kurš ļoti vēlējās pagūt uz lielās māsas dzimšanas dienu.

Mums mājās jau ir burvīga meitiņa, un sešus gadus pēc viņas nākšanas pasaulē pieteicās otrais bērniņš. Visi ļoti gaidīja mazo brīnumiņu. Uzzinot, ka būs puisītis, māsa nopriecājās, ka tomēr paliks vienīgā meitiņa ģimenē. Jāpiemin sagadīšanās - abu bērnu sonogrāfā noteiktais dzemdību datums bija identisks - 20.marts.

Meitiņa gan piedzima 12. martā, tapēc ļoti cerēju, ka brālītis ļaus atzīmēt māsas jubileju un tad nāks pasaulē nāks pēc tam.

Bija 9. marta rīts, mūsu ikdiena iesākās kā ierasts. Ap pulkstens 11.00 sajutu nelielas sāpes vēderā. Ņemot vērā to, ka mūsu pilsētā dzemdību nodaļas nav, mēs rēķinājāmies ar ceļā pavadīto laiku. Nolēmām ar vīru doties uz tuvāko dzemdību nodaļu, jo viltus trauksmes gadījumā, tad dotos mājās.

Pirmajās dzemdībās piedalījās vīrs, tāpēc arī otrās ļoti gibējām ģimenes dzemdības.

Straujo sāpju dēļ vīrs tomēr nolēma saviem spēkiem mani uz dzemdību nodaļu nevest, bet gan drošības nolūkos izsaukt ātro medicīnisko palīdzību (NMP) un pats sekot mūsu privātajā auto. Ierodoties NMP, tika konstatēts, ka steigšus jādodas uz tuvāko slimnīcu. Mums tā sanāk aptuveni 60km attālumā.

Kratīšanās bija neaprakstāma. Mana vienīgā doma bija, lai tikai viss būtu kārtībā. Ceļā jau jutu reālas sāpes un pat spiedienu, tāpēc sapratu, ka mazulis steidzīgi vēlas nākt pasaulē. Es centos kā spēdama elpot pareizi, bet likās, ka braucam veselu mūžību. Gribējās dzemdēt slimnīcā, un lai blakus būtu vīrs. Tomēr dēliņš bija citās domās…

Medicīnas māsa teica: “Mums jāapstājas, es redzu galviņu!” Un tā mums dzemdības notika NMP mašīnā, kas piestāta pa ceļam autobusa pieturā ar nosaukumu “Veldze”.

Ironiski, bet, kad sajutu pirmās sāpes izteicos: "Ja brālītis grib paspēt uz māsas jubileju, vajadzētu piedzimt šodien." Ņemot vērā, ka no slimnīcām izraksta pēc 3 dienām, tā arī būtu. Un tā arī notika.

Piedzima 2.930g smags un 54cm garš veselīgs puika.

Paldies neatliekamās medicīnas palīdzības kolektīvam par darbu. pat neskatoties, ka visiem tā bija pirmā pieredze. Milzīgs paldies!

Bērniņš piedzima divos spiedienos, plkst. 13.25. Nabas saitīti pārgrieza turpat, sasedza mazuli un steigšus dēvāmies tālāk. Bērniņu medmāsa uz rokām pirmo ienesa slimnīcā. Martā vēl bija auksts, es domāju tikai par to, lai mazulim viss kārtībā, jo visu laiku nevarēju būt blakus. Mani ieveda pēc tam. Drīz uz ģimenes dzemdībām ieradās arī vīrs, bet uzņemšanā viņam paziņoja: "Piedod, tēti, viss jau ir noticis pa ceļam uz slimnīcu, arī mēs nepiedalījāmies."

Lūk, mans stāsts par to, cik ļoti brālis vēlējās paspēt uz māsas jubileju. Mājās bijām pēc divām dienām. Vienmēr atcerēsimies, kā viss var notikt dažās stundās.

Liels paldies, visiem, esam laimīgi un veseli!!!