Laiks iet,un sākam pierast pie domas,ka mums pievienosies vēl viens!

Pagājuši jau divi mēneši un lēnām sākam apjaust,ka būsim pieci.

Jāsaka paldies visām par jaukajiem komentāriem pie iepriekšējā raksta. Ir patiesi jauki ,ka no malas ir pozitīva attieksme, iedrošinājumi, līdzīgi stāsti. Tas dod spēku.  Prieks,ka nebija daudz pārmetumu,jo pirmā reakcija jau nebija par faktu – nevēlos bērnu,bet kā to skolot, pabarot, aprūpēt,jo mūsdienās tas nemaz nav lēti. Kā mana paziņa teica- bērnus var atļauties tikai bagāti cilvēki(uz ko es gan piebilstu- garīgi bagāti,jo visu tomēr nenosaka materiālais,tomēr lielu daļu gan!!!)

Jāatzīst,ka viegli nav,jo pierast pie domas un pieņemt ,ka būs vēl viens bērns ,negaidīti , tas prasa laiku.Lai arī ar prātu saprotu,ka jābūt mierīgai,jādomā pozitīvi ,jo mazulis to visu jūt, vienalga ir grūti.

Brīžam šķiet,ka gatavi ir visi ,izņemto mani! Jā, arī vīrs izskatās ir pieņēmis šo jaunumu ātrāk par mani,jo pārdzīvo,ka iegriezu pirkstā(tas tak var kaut kā ietekmēt mazuli, ), cenšas pierunāt mazāko bērnu,lai neprasās man tik bieži klēpī. Tomēr ,lai cik egositiski tas izklausītos, man ir visgrūtāk. Man ir jāpierod pie domas,ka visa dzīve būs jāpārkārto, man būs jātiek galā ar trīs bērniem, pulciņi, skola, dārziņš,un visur līdz zīdainis. Finansiāli arī tas noteikti nebūs viegli, tad ,kad atsākšu strādāt, un būs slimošanas, vajadzības pieaugs.Jo ienākumi jau nepalielināsies,bet visu vajadzēs vairāk. Laikam jau morāli ir grūtāk pieņemt jaunu modeli,ja jau biju izplānojusi,ko un kā darīsim,kā beidzot varēsim pievērsties sev,jo bērni sāk palikt patstāvīgāki....

Bet laikam jau pietiks par to negatīvo!!!

Vasarās skatoties uz lielajiem punčiem, bieži pārņēma skaudība,jo es ar abiem vairāk vai mazāk staigāju ziemā un vēsajā gadalaikā. Tagad piepildīsies tāds klusais sapnis,kad varēšu ar punci staigāt vasarā. Vieglāks apģērbs, augļi un dārzeņi, atpūta vairāk nekā ziemā.

Vēl nāk klāt pozitīvā attieksme no apkārtējiem,lai arī nepatīk,kad ļoti uzmana,tomēr ir patīkami,kad pažēlo, palīdz, atbalsta, ļauj paraudāt uz pleca.  Īpaši kolēģi šobrīd ir kā otra ģimene,jo viņi manu stāstu izdzīvo jau no pirmajām dienām,kad vēl nebija ne jausmas,kāda kaite man ir piemetusies.

Atklāt plašākai sabiedrībai par šo jaunumu pagaidām nevēlos teikt vairāku iemeslu dēļ. Darbs ir tāds ,kur ir labāk ,ja nezina cilvēki no malas(vismaz pagaidām), radinieki un paziņas ,kuri varbūt šo vēsti var uztvert dažādi (arī skaudīgi), un galvenais,gribu vispirms pati aptvert,ka viss ir labi, sagaidīt pirmo USG ,lai arī ārsti apstiprina ,ka viss kārtībā un tad arī ziņošu plašākai sabiedrībai- arī bērniem,kuri pagaidām nenojauš,ka gaidāmas pārmaiņas.

Protams noslēpt to tā pat ilgi neizdosies,jo vēders aug.Un salīdzinot ar iepriekšējām grūtniecībām ar šo puncis sāk jau parādīties tagad,jo bikses un svārki spiež . Ar pirmajiem no malas varēja pateikt uz ceturtā mēneša vidu, tagad domāju jau trešajā būs skaidrs,vai vismaz nojauta,ka manī aug viens mazs cīnītājs/ja.