Nodevību piedot var, bet aizmirst – nē: kad piekrāpj vīrs gaidību laikā

“Tas ir "cilvēks-prostitūta", kurš skrien tur, kur sola vairāk.. Apsoli vienam cilvēkam kaut ko, bet tad iesit no mugurpuses un aizskrien tur, kur sola vairāk.”

“Nodevība - katrs cilvēks to saprot savādāk, - kad tuvs cilvēciņš "aiz muguras" tevi apmelo un vērpj intrigas, bet tajā pašā laikā tavā priekšā izliekas ļoti labs draugs.”

“Nerēķināšanās ar citu cilvēku,viena no cilvēka sliktākajām īpašībām.” 

“Nodevība ir tā, kas rodas, mainot uzskatus. Nodevība ir bezaispriedumu brīvība. Nodevība ir haoss.” (Bezzaudējuma punkts, Ieva Melgalve ) 

“Nodevība- tā laikām ir visrūgtākā un sāpīga sajūta, kuru jums var nodarīt jūsu miļākāis cilvēks. Katrs cilvēks pats izlemj, kas viņam ir nodevība. Tas ir kā brūce, kura ārēji var pārstāt sāpēt. Bet dodiet tikai nelielu iemeslu, un sāpes atnāks atkal. “( Baby24.lv)

Domāju ilgi un nevarēju rast izskaidrojumuu, kas ir nodevība, bet šādus dažādus skaidrojumus es atradu internetā, bet vislabāk man patika par “cilvēku prostitūti”.

Nodevību piedot var, bet aizmirst – nē. 

Viss sākās gadus 4 atpakaļ, kad mūsu ģimenē ienāca pirmais bērniņš. Vīram bija līdz tam daudz komandējumu un arī pēc bērna piedzimšanas bija komandējumi. Šādā vienā komandējumā vīrs iepazinās ar kādu sievieti – kolēģi tikai no citas pilsētas, nezināšu teikt cik dziļas attiecības bija, bet kad uzzināju, mēs ar vīru visam tam tikām pāri nepilna gada laikā. Bija smagi, grūti, bet mēs tikām... Punktu, kā tad man likās, vīra viettā pieliku es nosūto viņa vietā sms. Vismaz man tā likā un vīrs jau arī attiecībā uz mani bija tāds kā pirms tam, kā arī mēs plānojām kopīgu nākotni.

Tad atkal pēc kāda pus gada, bija kāds garāks komandējums, šoreiz viņi tur nebija kopā, bet pēc kāda laika es atradu e-pastu kurā vīrs bija atsācis saraksti ar šo “dāmu” un tajā bija “dāmas” neviltots prieks par to, ka es esot uzzinājusi par viņiem un kurā vīrs rakstīja, ka kopā ar mani esot tikai bērna dēļ. Kad izlasīju šo e-pastu bija saruna gara un emocijām bagāta ar vīru, ja tā esot, labāk, lai viņš iet prom un nepaliek ar mani tikai bērna dēļ. Es visu pārdzīvošu, samierināšos ar to un viss būs labi, uz ko vīrs man sniedza atbildi, ka es maldos, ja domāju, ka viņš ar mani tikai bērna dēļ. To “damai” rakstījis lai pievērstu sev uzmanību. E-pasti atkal pazuda.

Pēc kāda laika vīrs sāka runāt par otru bērniņu, godīgi sakot, šī doma ienāca prātā mums vienlaicīgi un sākām runāt par to. Tā nu nolemts... Nākotnes plāni izrunāti, kopīga nākotne skaidra. Mēs tiešām ilgi nevarējām tikt pie otra bērniņa. Tad es paliku stāvoklī. Grūtniecība gāja, kopīgi plāni tika pārrunāti, kur dzīvosim, ja vīrs izdomās krasi mainīt darba vietu utt. Viss kā normālā ģimenē, nekas neliecināja par to, ko vīrs izdarīja... Pienāca arī laiks, kad vīram jābrauc kārtējā komandējumā uz ilgu laiku.

Pirms tam apmeklējām kopīgu pasākumu, kurā es jutu, ka vīram nav vienalga, jutu ka nāk no sirds vīra jūtas... To, kas nāk no sirds nevar notēlot... Kā arī īsi pirms aizbrauca viņš teica, ka negrib braukt, jo paliek dēls, kuru viņš neredzēs izaugam un arī meitiņai uz atbraukšanu būs nu jau 4 mēneši, kas būs gar degunu, bet sarunājām, ka šis ir pēdējais komandējums, gan jau būs viss ok.

Aizbrauca... Zvanīja, runājās, interesējās gan par grūtniecību gan puiku, bet ar laiku šī interese sāka noplakt... nesapratu kas notiek... Pēc 1,5 mēneša atsūtīja e-pastu, ka nevarot vairs izturēt tā un pateica, ka aiziet no mums... Nu jau 4 gadi nemīlot mani, esot grūti šādi dzīvot, vairs negribot melot...

Tas bija tik liels trieciens man. Nespēju noticēt – tad visu laiku spēlēja liekisku dzīves teātri?! Uz to brīdi ritēja 35 grūtniecības nedēļa.. Es lūdzu Dievu, lai no mana stresa un pārdzīvojumiem meitiņa nedzimst pirms laika. Naktis pārvērtās par bezmiega naktīm – murgiem, dienas pagāja asarās... Dažas dienas pēc šī e-pasta es uzzināju, ka šī “dāma” arī ir šai komandējumā, kas lika man saprast, kas ir pie vainas, ka ir šāds iznākums...  “Dāma” ļoti labi psiholoģiski apstrādāja vīrieti.

Viņš bija atbraucis uz meitas piedzimšanu... Tajās dienās ko pavadīja mājās, viņš bija auksts kā ledus, to varēja just un redzēt. Kad jautāju kā būs talāk – viņš man pateica, ka būs kā rakstīja e-pastā – ies prom. Kapēc?! Izskanēja apvainojumi manā adresē. Man galvā uzreiz bija 100 un 1 jautājums.

Mani pāršalca neaprakstamas jūtas par visu, bet arī šobrīd pēc 3 mēnešiem nomoka tikai viens jautājums uz kuru laikam es atbildi nekad no šāda vīrieša, kas rīkojas kā lupata (paziņojot šādu lēmumu e-pastā un grūtniecei), nesaņemšu – Ja viņš zināja ka nemīl mani kādu laiku un negrib ar mani būt kopā, tad kāda velna pēc plānoja kopīgu nākotni un radīja otru bērnu ar sev nemīlamu (pēc viņa teiktā) cilvēku?!?!?!

Es uzskatu, ka šādi rīkoties ir zemiski un nodevīgi pret otru cilvēku... Kā to var izdarīt otram? Kā šādus cilvēkus (šo “dāmu”, kas izpostīja ģimeni, labi zinot, ka tūlīt bus otrs mazulis un viņu) nēsā zeme?

Man tagad būtu jāpriecājas kopā ar otru pusi par mazās meitiņas pirmo smaidiņu, par to kā viņa aug, kā puika rūpējas par māsiņu,  kā pirmo mantiņu notur, kā arī nepieciešams atbalstošs plecs brīžos kad vairs nevaru, jo bērniņu es viena “netaisīju”, BET man ir skumji...

Es cenšos no visas sirds, lai bērni neredzētu, ka raudu, bet ir dienas kad nespēju vairs...  Es apzinos, ka man jābūt stiprai savu bērnu dēļ... Tā arī ir – bērni ir tas, kas liek man dzīvot un iet uz priekšu. Protams, ir dienas kad gribās visu pamest, aizmukt tur, kur mani neviens nepazīst, aizmukt no tā visa...

Es gribētu saprast vienu lietu – kāpēc viņš tā darīja? Dod cerību un nodod... Kam gan citam ticēt, ja ne cilvēkam ar ko dzīvo kopā un plāno nākotni?! Tāda nodevība...